Parastā pūkpīle ir viena no lielākajām pīlēm. Cirkumpolārs ligzdošanas areāls – ligzdo gan Ziemeļamerikas, gan Eirāzijas ziemeļu piekrastē. Ziemošanas areāls daļēji pārklājas ar ligzdošanas areālu, bet sniedzas tālāk uz dienvidiem. Latvijā sastopama galvenokārt caurceļošanas laikā, pavasarī vairāk nekā rudenī. Nelielā skaitā pārziemo, retumis sastopama arī vasarā. Pārtiek galvenokārt no dažādiem bezmugurkaulniekiem.

Karls Linnejs (Carl Linnaeus) 1758. gadā sugai deva zinātnisko nosaukumu Anas mollissima, taču mūsdienās parastās pūkpīles zinātniskais nosaukums ir Somateria mollissima. Ģints nosaukums Somateria veidots no grieķu valodas vārdiem σώμα, soma ‘ķermenis’ un ἔριον, erion ‘vilna’, savukārt sugas apzīmējums mollissima latīņu valodā nozīmē ‘ļoti mīksta’.

Sugai izdalītas sešas pasugas: Somateria mollissima v-nigrum (ligzdo Āzijas ziemeļaustrumu daļā un Aļaskā), Somateria mollissima borealis (Kanādas ziemeļaustrumos, Grenlandē, Islandē un Norvēģijas piekrastē), Somateria mollissima sedentaria (Hudzona līcī un Džeimsa līcī Kanādā), Somateria mollissima dresseri (Kanādas dienvidaustrumos un Amerikas Savienoto Valstu (ASV) ziemeļaustrumos), Somateria mollissima faeroeensis (Fēru salās, Šetlendas salās, Orkneju salās un Skotijas rietumu piekrastes Rietumu salās), Somateria mollissima mollissima (Eirāzijas ziemeļrietumu daļā). Latvijā sastopama pasuga S. m. mollissima.

Ķermeņa garums 50–70 cm, svars 1300–2611 g. Viena no lielākajām pīlēm, masīva un ar īsu kaklu. Ļoti slīps pieres profils. Tēviņam riesta tērpā galvas virsa, vēders, ķermeņa sāni un astes daļa melna, pārējais apspalvojums balts, vienīgi galvas aizmugurē bāli zaļgans laukums un krūtis iesārtas. Mātīte brūngani raibumota, tumšs spārna spogulis ar baltām malām.

Tēviņam riesta laikā ir zems un tālu dzirdams sauciens “hu-aūūū-i”, kas no attāluma var atgādināt ūpi. Mātītes sauciens ir klukstošs “ga-ka-ka-ka...”.

Parastā pūkpīle ir gājputns. Latvijā sastopama galvenokārt caurceļošanas laikā, pavasarī vairāk nekā rudenī. Nelielā skaitā pārziemo, retumis sastopama arī vasarā.

Ligzdo uz salām un strēlēm akmeņainos jūras krastos un upju grīvās, arī iesāļos vai saldūdens ezeriņos un upēs netālu no piekrastes. Mazuļiem nepieciešama piekļuve saldūdenim. Ziemo seklā jūras piekrastē, izvairoties no vietām ar stipriem vējiem un lieliem viļņiem. Arī Latvijā lielākoties novērota jūrā, tikai atsevišķi novērojumi iekšzemē – upēs (Lielupē, Daugavā un Aiviekstē), Skrundas zivju dīķos un Lubānā.

Pārtiek gandrīz tikai no dzīvniekiem, galvenokārt gliemjiem un vēžveidīgajiem. Ēd arī adatādaiņus, posmtārpus, Atlantijas siļķu (Clupea harengus) ikrus, mazuļi pirmajās dzīves nedēļās – arī kukaiņus. Nelielā daudzumā barībā arī augi – aļģes, sēklas, ogas un lapas.

Ligzda ir bedrīte, kas izklāta ar tuvumā pieejamiem augiem un lielu daudzumu dūnu.

Olas ir gaiši zaļas, olīvzaļas, pelēcīgas vai zilganas, retāk – dzeltenbrūnas. Olu vidējais izmērs ir 76,7x51,4 mm. Dējumā 4–6, reizēm – 3–10 olas. Gadā viens perējums. Mātīte perē viena pati un ligzdu atstāj reti un uz īsu brīdi. Perēšanas ilgums – 24–27 dienas.

Mazuļi ir ligzdbēgļi. Tos aprūpē mātīte. Reizēm var pievienoties arī kāda cita mātīte bez mazuļiem. Mazuļi ir ļoti aktīvi un neatkarīgi. Perējumi var izklīst un apvienoties lielākās grupās. Lidspēju iegūst 60–65 dienu vecumā.

Cirkumpolārs ligzdošanas areāls – ligzdo gan Ziemeļamerikas, gan Eirāzijas ziemeļu piekrastē, taču Kanādas un Krievijas ziemeļu centrālajā daļā izplatībā pārrāvumi, jo šajās vietās ledus ir visu gadu. Ziemošanas areāls daļēji pārklājas ar ligzdošanas areālu, bet sniedzas tālāk uz dienvidiem – līdz 41–44° platumam Atlantijas okeāna piekrastē, līdz 50–51° platumam Klusā okeāna piekrastē. Eiropas ligzdošanas areāls sniedzas no Nīderlandes līdz galējiem ziemeļiem, taču Baltijas jūras austrumu piekrastē tas nesniedzas tālāk par Igauniju. Populācijas fragmenti arī Šveicē, Vidusjūras piekrastē un Melnās jūras piekrastē. Pasaules populācijas tendence nav zināma.

Lai gan kopš 20. gs. 80. gadiem suga kā ligzdotāja izzudusi no Lielbritānijas dienvidu daļas un Francijas piekrastes, kopumā ligzdošanas izplatība nedaudz palielinājusies, lai gan pēdējā laikā novērojama populācijas lejupslīde.

20. gs. 30. gados literatūrā norādīts, ka Latvijā parastā pūkpīle sastopama tikai caurceļošanas laikā, turklāt ļoti reti. Arī 20. gs. 80. gadu sākumā norādīts tikai uz atsevišķiem novērošanas gadījumiem – pie Salacgrīvas (Juris Lipsbergs) un Kolkas (Jānis Vīksne), tomēr uzsvērts arī tas, ka mērķtiecīgu novērojumu trūkuma dēļ trūkst datu par sugas sastopamību. Šobrīd suga tiek uzskatīta par samērā bieži sastopamu caurceļošanas laikā. Jau 20. gs. 80. gadu beigās, veicot mērķtiecīgas uzskaites, reģistrēti vairāki simti caurceļojošu putnu, piemēram, 582 indivīdi laikā no 21. marta līdz 20. maijam Papē 1989. gadā (Agris Celmiņš u. c.), turpat vienā dienā – 1989. gada 26. martā – uzskaitīti 282 caurceļojoši putni (Valdis Roze). Pavasarī lielākais caurceļotāju skaits vienkopus atzīmēts 2014. gada 3. maijā, kad pie Ovišiem novēroti vismaz 200 putni (Ieva Mārdega, Māris Strazds). Lielākoties suga tiek novērota jūrā, tikai atsevišķi novērojumi iekšzemē. Latviju caurceļojošās populācijas tendenci nav iespējams novērtēt.

Nelielā skaitā parastā pūkpīle Latvijas piekrastē sastopama arī ziemā, taču ziemojošās populācijas tendence ir nezināma.

Lai gan pasaules populācijas tendence nav zināma, suga atzīta par gandrīz apdraudētu, ņemot vērā populācijas sarukumu Eiropā. Eiropā suga vērtēta kā apdraudēta. Apdraudētību Latvijā vērtēt nav atbilstoši.

Suga ir jutīga pret naftas piesārņojumu piekrastē, it īpaši naftas noplūdēm ziemošanas un spalvmešanas koncentrāciju vietās. Akvakultūra un gliemju pārzveja var noplicināt barības bāzi. Ligzdošanas vietās traucējums (gan rūpniecisks, gan rekreācijas) palielina plēsonības risku attiecībā uz jaunajiem putniem. Putni bieži iet bojā, sapinoties tīklos, un tiek pārāk intensīvi medīti.

Parastās pūkpīles dūnas ir ļoti augstvērtīgs siltumizolējošs materiāls, kas jau izsenis izmantots spilvenu un segu (mūsdienās – arī guļammaisu) pildīšanai. Pūkpīles dūnas ir ļoti vieglas, savstarpēji saķeroties, saglabā elastību un apjomu, tāpēc siltumizolējošo īpašību dēļ tās pārspēj gan sintētiskos materiālus, gan mājputnu dūnas. Mūsdienās izstrādājumi ar pūkpīļu dūnu pildījumu ir ļoti dārgi. Īpaši attīstīta parastās pūkpīles dūnu vākšana ir Islandē, kur tā notiek jau daudzas paaudzes, tāpēc pūkpīles pie tā ir pieradušas un neuztver kā traucējumu. Dūnas tiek ievāktas no ligzdām perēšanas laika beigās vai uzreiz pēc mazuļu šķilšanās. Lai ievāktu vienu kilogramu tīru dūnu, nepieciešams ap 120 ligzdu.

Ziemeļu reģionos parastā pūkpīle tiek arī medīta. Eiropā šīs sugas medības ir atļautas tikai Dānijā, Norvēģijā, Zviedrijā un Somijā.

Parastā pūkpīle iekļauta Bernes konvencijas III pielikumā un Bonnas konvencijas II pielikumā.