Mazā gaura ir maza, kompakta gaura. Ligzdošanas izplatības areāls no Skandināvijas pussalas līdz Austrumāzijai. Fragmentēts ziemošanas areāls tālāk uz rietumiem un dienvidiem no ligzdošanas areāla. Latvijā sastopama dažādos ūdeņos – upēs, ezeros, zivju dīķos un jūras piekrastē. Ligzdošanas laikā apdzīvo ezerus, dīķus, lēni plūstošas upes, vecupes un purvus mežu tuvumā taigas zonā. Pārtiek no ūdens bezmugurkaulniekiem, abiniekiem, zivīm.

Karls Linnejs (Carl Linnaeus) 1758. gadā sugai deva zinātnisko nosaukumu Mergus albellus, taču mūsdienās mazās gauras zinātniskais nosaukums ir Mergellus albellus. Ģints nosaukums ir deminutīvs no latīņu valodas vārda mergus, kas apzīmē nezināmu ūdensputnu un atvasināts no vārda mergo ‘nirt’. Savukārt sugas apzīmējums albellus ir latīņu valodas vārda albus (‘balts’) deminutīvs.

Sugai netiek izdalītas pasugas.

Ķermeņa garums 35–44 cm, svars – 510–935 g. Maza, kompakta gaura. Tēviņš riesta tērpā balts ar melnu rakstu. Balta galva, ap aci melns laukums, kas sniedzas līdz knābja pamatam. Mātīte tumši brūnganpelēka. Balti vaigi, tumši kastaņbrūna piere un galvas virsa.

Parasti klusē. Tēviņa riesta sauciens ir klusa, zema, paātrināta kurkstēšana. Mātītei rupjš “krrr”.

Mazā gaura ir gājputns. Latvijā tā novērojama galvenokārt caurceļošanas laikā pavasarī un rudenī. Ziemo nelielā skaitā. Vasarā sastopami tikai atsevišķi indivīdi.

Latvijā sastopama dažādos ūdeņos – upēs, ezeros, zivju dīķos un jūras piekrastē. Ligzdošanas laikā apdzīvo ezerus, dīķus, lēni plūstošas upes, vecupes un purvus mežu tuvumā taigas zonā.

Pārtiek no ūdens bezmugurkaulniekiem (lielākoties – kukaiņiem un to kāpuriem), abiniekiem un, galvenokārt ziemā un agrā pavasarī, arī zivīm. Nedaudz ēd arī augus.

Ligzdo koku dobumos un arī piemērotos būros.

Ligzdai izmanto dobumā jau esošo materiālu, to izklājot arī ar spalvām.

Olas ir krēmkrāsas vai bāli dzeltenbrūnas. Olu izmērs vidēji ir 52,4x37,5 mm. Dējumā 6–9, reizēm – 5–14 olas. Gadā viens perējums. Mātīte perē viena pati. Perēšanas ilgums – 30 dienu.

Mazuļi ir ligzdbēgļi. Tos aprūpē tikai mātīte. Lidspēju mazuļi iegūst 7–8 nedēļu vecumā.

Ligzdošanas izplatības areāls no Skandināvijas pussalas līdz Austrumāzijai. Fragmentēts ziemošanas areāls tālāk uz rietumiem un dienvidiem no ligzdošanas areāla – no Rietumeiropas līdz Japānai. Pasaules populācijas tendence nav zināma.

Kopš 20. gs. 80. gadiem ligzdošanas izplatība Eiropā ievērojami paplašinājusies dienvidu un rietumu virzienā, taču daļēji tas varētu būt skaidrojams ar lielāku konstatēšanas piepūli. Pieaugusi arī izolētā populācija Lietuvā un Baltkrievijā. Gan ligzdojošā, gan ziemojošā populācija Eiropā ir stabila.

20. gs. 30. gados norādīts, ka mazā gaura Latvijā novērojama galvenokārt caurceļošanas laikā pavasarī un rudenī, bet siltākās ziemās daži indivīdi novērojami, pārziemojot jūras piekrastē. 20. gs. 60.–80. gados caurceļojošo putnu skaits varētu būt palielinājies – pavasara migrācijas laikā nelieli bariņi novēroti Rīgas līča piekrastē, it īpaši lielo upju iztekās, un lielajos piejūras ezeros – Babītes, Engures un Papes ezerā, taču rudens migrācijas laikā mazā gaura novērota ievērojami retāk. Arī mūsdienās suga pavasara migrācijas laikā tiek novērota lielākā skaitā nekā rudenī. Vērtēts, ka kopumā Latviju caurceļo 400–800 indivīdu. Lielākās pulcēšanās vietas atzīmētas piejūras ezeros un Lubāna ezerā un tā apkārtnes zivju dīķos.

Tas, ka mazā gaura siltākos gados nelielā skaitā pārziemo Latvijas piekrastē, atzīmēts jau 20. gs. sākumā. Arī 20. gs. 80. gados norādīts, ka ziemas laikā tās konstatētas tikai atsevišķos gados nelielās grupās neaizsalušos ūdeņos Rīgas līča piekrastē un Ķeguma HES ūdenskrātuvē. Laikā no 1991. līdz 2025. gadam ziemojošo mazo gauru populācijā reģistrēts mērens pieaugums, taču īstermiņā (2021–2025) redzams mērens kritums. Ziemo galvenokārt jūras piekrastē un lielajos piejūras ezeros, bet sastopama arī Daugavā, iekšzemes ezeros un citviet. Mūsdienās Latvijā ziemojošā populācija ir 38–161 indivīds.

Mazās gauras ligzdošana Latvijā nav reģistrēta, taču atsevišķi indivīdi tiek novēroti arī vasarā, it īpaši Lubāna apkārtnes zivju dīķos.

Ne pasaules, ne Eiropas līmenī suga nav apdraudēta. Latvijā nelielā ziemotāju populācija klasificēta kā jutīga.

Eiropā kopumā koncentrācijas vietās jūras piekrastē suga ir jutīga pret naftas piesārņojumu. Eiropā 19. un 20. gs. populācijas sarukušas dzīvotņu degradācijas un zuduma dēļ (piemēram, koku izciršana upju ielejās, upju iztaisnošana). Vietām populācijas samazinājušās Amerikas ūdeles (Neogale vison) plēsonības dēļ. Suga ir jutīga pret putnu gripu, tāpēc to var apdraudēt slimības uzliesmojumi nākotnē. Vietām migrācijas laikā un ziemošanas vietās suga tiek medīta. Ziemošanas areāls Eiropā pārbīdās klimata pārmaiņu rezultātā.

Vietām mazā gaura tiek medīta, taču Latvijā šīs sugas medības nav atļautas.

Mazā gaura iekļauta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/147/EK (30.11.2009.) par savvaļas putnu aizsardzību 1. pielikumā, kas nozīmē, ka šai sugai jānodrošina īpaši dzīvotnes aizsardzības pasākumi. Suga iekļauta arī Bernes konvencijas II pielikumā un Bonnas konvencijas II pielikumā.