Īsknābja zoss ir vidēji liela zoss. Ligzdo Grenlandes austrumu daļā, Islandē un Svalbārā, ziemo Lielbritānijā, Dānijā, Vācijas ziemeļrietumu daļā, Nīderlandē un Beļģijā. Latvijā sastopama galvenokārt pavasara migrācijas laikā. Pārtiek no augiem.

Zinātnisko nosaukumu Anser brachyrhynchus sugai 1834. gadā devis Luijs Antuāns Fransuā Bejons (Louis Antoine François Baillon). Latīņu valodā vārds anser nozīmē ‘zoss’, savukārt sugas apzīmējums brachyrhynchus atvasināts no sengrieķu valodas vārdiem βραχύς, brachus ‘īss’ un ῥύγχος, rhunkhos ‘knābis’.

Sugai netiek izdalītas pasugas.

Ķermeņa garums 60–75 cm, svars 1450–3860 g. Vidēji liela zoss ar diezgan īsu kaklu un noapaļotu galvu. Kājas sārtas. Knābis diezgan īss, melns ar sārtu joslu. Tumši brūnpelēkā galva un kakla augšdaļa kontrastē ar gaišāko kaklu un ķermeni.

Parastākie saucieni līdzīgi sējas zosij, bet mazliet spalgāki.

Īsknābja zoss ir gājputns. Latvijā sastopama galvenokārt pavasara migrācijas laikā. Rudenī zināmi tikai pieci novērojumi, ziemā – viens.

Ligzdo atklātā arktiskajā tundrā – akmeņainos atsegumos, klintīs, ielejās un uz salām, bet apmeklē arī slapjas grīšļu pļavas, lai barotos. Migrācijas laikā un ziemošanas vietās barojas upju grīvās, zālājos un labības laukos.

Pārtiek gandrīz tikai no augiem – lapām, lakstaugu stublājiem, saknēm, ogām, grīšļu augļiem, sūnām un ķērpjiem ligzdošanas vietās un graudiem un dārzeņiem ziemošanas vietās.

Ligzdo kolonijās.

Ligzda ir sekla bedrīte, kas izklāta ar lakstaugiem, sūnām, ķērpjiem un dūnām.

Olas ir krēmbaltas. Olu izmērs vidēji ir 80,4x53,7 mm. Dējumā parasti 4–5, bet reizēm līdz astoņām olām. Gadā viens perējums. Mātīte perē viena pati, bet tēviņš sargā ligzdu. Perēšanas ilgums – 25–28 dienas.

Mazuļi ir ligzdbēgļi. Tos aprūpē abi vecāki. Lidspēju mazuļi iegūst astoņu nedēļu vecumā, bet paliek kopā ar vecākiem līdz nākamajam pavasarim.

Īsknābja zosij ir divas nodalītas populācijas. Viena no tām ligzdo Grenlandes austrumu daļā un Islandē un ziemo Lielbritānijā. Otra ligzdo Svalbārā un ziemo Dānijā, Vācijas ziemeļrietumu daļā, Nīderlandē un Beļģijā. Pasaules populācija pieaug.

Kopš 20. gs. 80. gadiem ligzdošanas izplatība Eiropā nedaudz palielinājusies, arī populācijas lielums pieaug.

Latvijā īsknābja zoss pirmoreiz novērota 2003. gadā Praviņās Tukuma novadā (V. Roze), kad viens putns uzturējās kopā ar citām Anser ģints zosīm. Pēc tam novērota katru gadu, visbiežāk kopā ar citām zosīm. Sākot ar 2011. gadu novērojumu skaits ievērojami palielinājās.

Lielākā daļa novērojumu reģistrēti pavasara migrācijas laikā. Piecos gadījumos suga novērota arī rudenī (2023. un 2024. gadā), vienreiz arī ziemā – 2015. gada janvārī seši putni redzēti uz lauka Ziemupē (Ģ. Zembergs).

Ne pasaulē, ne Eiropā suga netiek atzīta par apdraudētu. Apdraudētību Latvijā vērtēt nav atbilstoši.

Sugu var apdraudēt medības, kas notiek gan ligzdošanas, gan atpūtas vietās ārpus ligzdošanas sezonas, un arī traucējums, biedējot putnus no laukiem. Drauds var būt arī pārmaiņas zemes apsaimniekošanā, piemēram, lauksaimniecības zemju pamešana. Svalbārā ligzdošanas sekmes būtiski samazināt var polārlapsas (Vulpes lagopus) plēsonība.

Vietām Eiropā īsknābja zoss tiek medīta, taču Latvijas medījamo sugu sarakstā tā nav iekļauta.

Īsknābja zoss iekļauta Bernes konvencijas III pielikumā un Bonnas konvencijas II pielikumā.