Marta Staņa bija viena no 20. gs. ievērojamākajām arhitektēm Latvijā, kura bija pazīstama arī kā mēbeļu dizainere un pedagoģe. Mūsdienās vienīgā labi saglabātā viņas projektētā ēka ir Dailes teātris Rīgā.

M. Staņa mācījās Jelgavas Pedagoģiskajā institūtā (1927–1932), strādāja par skolotāju un 1936. gadā iestājās Latvijas Universitātes (LU) Arhitektūras fakultātē, kuru absolvēja 1945. gadā. Līdz 1950. gadam, kad Latvijas Valsts universitātes (LVU) Arhitektūras fakultāte tika slēgta, bija profesora Ernesta Štālberga asistente.

Padomju otrreizējās okupācijas laikā M. Staņa kopā ar Andreju Holcmani izstrādāja konkursa projektu Pilsētas laukumam ar Uzvaras monumentu Rīgā(1949) un Ernesta Štālberga vadībā kopā ar Jāni Ginteru, Jāni Līcīti un Artūru Reinfeldu – konkursa projektu stadionam Uzvaras laukumā (1947), kā arī viesnīcas “Rīga” projektu (1947–1948), kuru neoeklektisma un funkcionālisma ideju konfrontācijas apstākļos noraidīja. Neoeklektisms pastāvēja gan pirms, gan pēc kara, un neatkarīgajā valstī varēja izvēlēties arī Bauhausa stilu, bet okupētajā Latvijā izvēles vairs nebija, bija tikai Komunistiskās partijas noteiktais sociālistiskā reālisma virziens, ko raksturo apzīmējums “Staļina baroks”.

Pēc LVU Arhitektūras fakultātes slēgšanas M. Staņas neatkarīgais raksturs viņu aizveda pie mēbeļu ražotājiem un uz Rīgas lietišķās mākslas vidusskolu, kur viņas talants bija pieprasīts. Arhitekte strādāja mēbeļu artelī “Asociācija“ (1950–1951), par istabas mēbeļu iekārtu saņēma I pakāpes prēmiju I Vissavienības mēbeļu izstādē Maskavā (1950). Vissavienības institūta “Giprosovhozstroj” Latvijas nodaļā arhitekte kopā ar J. Ginteru un Voldemāru Zaķi radīja Lauku celtniecības ministrijas ēku Komjaunatnes (mūsdienās 11. novembra) krastmalā 31 (1951–1953). Skultē, kur M. Staņa strādāja par arteļa “Zvejnieks” arhitekti, pēc viņas projektiem uzbūvēja klubu, daudzstāvu dzīvojamās ēkas Bērzu alejā un Zvejniekciema vidusskolu (1953–1959), un Postažu ģimenes vasarnīcu Zvejniekciemā (1960–1965). M. Staņa bija pedagoģe Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā (1954–1968) un Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijā (mūsdienās Latvijas Mākslas akadēmija, 1958.–1971. gadā).

Uzvara konkursā par labāko projektu Dailes teātrim (1959–1976) Rīgā 1959. gadā atļāva M. Staņai atgriezties galvaspilsētā un izmainīja arhitektes dzīvi. Konkursā par labāko tika atzīts M. Staņas priekšlikums, kuru viņa bija iesniegusi kopā ar arhitekti Teklu Ieviņu, kas pildīja rasētājas lomu. Ēka ir unikāls funkcionālisma paraugs, raksturīgs ar trīs apjomiem atbilstoši to funkcionālajai nozīmei. Teātra galveno fasādi pret Brīvības ielu veido uz kolonnām paceltā foajē stiklotais apjoms, aiz kura redzama skatītāju zāle un skatuves virsbūve. Fasādes vienīgais dekoratīvais akcents ir tēlnieka Ojāra Feldberga veidotais cilnis ar stilizētu uguns liesmu atveidu, kas interpretē Dailes teātra emblēmu. Ēkā ir plaša Lielā zāle, kurā ir 944 skatītāju vietas, kā arī Mazā zāle un Kamerzāle. Aktieru un administrācijas bloks ir novietots pret Bruņinieku ielu.

M. Staņa piedalījās daudzos arhitektūras konkursos, piemēram, memoriāls Plajahironā, Kubā (kopā ar Gunāru Asari, J. Ginteru, Oļģertu Ostenbergu, Ivaru Strautmani un Oļegu Zakamenniju, 1963. gads), Nacionālais teātris Budapeštā (Nemzeti Színház; kopā ar Imantu Jākobsonu, Regīnu Jaunušāni, Haroldu Kanderu un Oļģertu Kraukli, 1965. gads), memoriāls Latviešu sarkano strēlnieku laukumā, mūsdienās Rātslaukums un Latviešu strēlnieku laukums (1966), Padomju Savienības Komunistiskā partijas (PSKP) XXII kongresa izstāžu zāle (Uzvaras) parkā Rīgā (kopā ar I. Jākobsonu un H. Kanderu, 1967. gads), skatu tornis Gaiziņkalnā (1968), kafejnīca Kirova parkā, mūsdienās Vērmanes dārzā (1968), kafejnīca AB dambī (1968), sporta komplekss Lucavsalā (kopā ar Lidiju Osi, Mēdiju Hnohu, R. Jaunušāni, Lidiju Plakani, Maigu Žagari, Rūdolfu Kuzņecovu un Vladimiru Mišinu, 1968. gads) .     

M. Staņas kontroversiālās idejas konkursu žūrijas reti novērtēja ar augstāko atzinību, biežāk tās tika noraidītas kā pārāk revolucionāras. M. Staņa bija ideju arhitekte, un ēku tehniskie risinājumi viņai sagādāja grūtības. Paradoksāli, bet M. Staņa savas idejas realizēja ar arhitektu – vīriešu – palīdzību, piemēram, Skultē viņa strādāja kopā ar Andri Kalniņu, bet pie Dailes teātra – kopā ar I. Jākobsonu un H. Kanderu. Latvijas Arhitektūras muzejā saglabājušies viņas dzīvokļu interjeru zīmējumi, kas publicēti 20. gs. 60. gadu periodikā, ir uzskatāmi par nozīmīgu sava laikmeta liecību.

Rīgā Martas Staņas vārdā ir nosaukta iela Skanstes apkaimē un ir saglabājušās dažas M. Staņas projektētās ēkas – arhitektes savrupmāja Baseina ielā 5a (1955–1963), Heimrātu ģimenes savrupmāja Morica ielā 15c (1956), dzīvojamā ēka Ļeņina (mūsdienās Brīvības) ielā 313 (kopā ar I. Jākobsonu un H. Kanderu, 1967.–1970. gadā) un kinoteātris “Spartaks” Kirova (mūsdienās Elizabetes) ielā 61, kuru pēc M. Staņas skicēm realizēja arhitekts V. Mišins (1970).

M. Staņas darbs – Dailes teātra ēka, kas iekļauta Latvijas kultūras kanonā –, reprezentē Rīgas funkcionālisma stilu starptautiski. 

2024. gadā Latvijas Banka izlaida M. Staņas piemiņai veltītu kolekcijas monētu “Uzcelt neuzcelto” (māksliniece Rūta Jumīte).