Šo slidojumu saturu veido savstarpēji virknēti dažādi daiļslidošanas elementi, kurus nosaka sacensību noteikumi. Saskaņā ar Starptautiskās Slidošanas apvienības (International Skating Union, ISU) noteikumiem mūsdienās daiļslidotājas cenšas iegūt iespējami lielāku abu programmu elementu un to izpildījuma kvalitatīvā vērtējuma punktu kopsummu.

Šī daiļslidošanas disciplīna ir otra vecākā pēc vīriešu individuālās slidošanas, un tā aptver visas individuāli izpildāmo daiļslidošanas elementu grupas:

• soļus, pagriezienus un horeogrāfiskos slīdējuma elementus,
• piruetes,
• lēcienus.

Mūsdienās starptautiskajās sacensībās šajā disciplīnā tiek slidotas divas programmas, kuru saturu veido minēto grupu tehniskie elementi, tos savstarpēji sabalansējot un mākslinieciski savienojot daiļslidotājas izvēlētās mūzikas pavadījumā. Slidotāju izpildījumu sacensībās vērtē divu kvalifikāciju jeb novērtējuma veidu tiesnešu brigādes ‒ tehnisko elementu sarežģītības novērtējuma tiesneši (trīs) un elementu kvalitatīvās izpildes un programmas kopējā slidojuma un mākslinieciskā izpildījuma novērtējuma tiesneši (no trīs līdz deviņi, atkarībā no sacensību līmeņa). Iegūto tehnisko elementu punktu summa veido vienu vērtējumu, un programmas izpildes komponentu vidējā summa (ar noteiktu koeficientu) veido otru vērtējumu, kas tiek apvienoti programmas izpildes kopvērtējumā. Ja kopvērtējuma summa vairākām sportistēm ir vienāda, tad īsajā programmā augstāku vietu iegūst tā sportiste, kurai ir lielāka tehnisko punktu summa, bet izvēles programmā ‒ tā sportiste, kurai ir lielāka programmas komponentu punktu summa.  

Daiļslidošanas attīstības pirmsākumi meklējami līdz ar pirmās slidošanas asociācijas izveidošanos 1744. gadā Skotijā, Edinburgā. Vēlāk slidošana attīstījās divos virzienos – ātrslidošanā un daiļslidošanā. Strauja daiļslidošanas attīstība Eiropā un Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) notika kopš 19. gs. vidus. Pirmās daiļslidošanas sacensības notika 1882. gadā Vīnē. Tajās piedalījās tikai vīrieši, kuri četru minūšu laikā izpildīja 23 dažādas figūras uz ledus. Pirmais Pasaules čempionāts daiļslidošanā risinājās 1896. gadā Pēterburgā, un arī tā programmā vēl nebija sieviešu slidošanas disciplīnas. Sievietes Pasaules čempionātos sāka startēt 1906. gadā. 1908. gada Londonas olimpisko spēļu programmā pirmo reizi tika ieviesta arī sieviešu disciplīna daiļslidošanā. Tajā slidotājas izpildīja divus slidojumus – obligātās figūras un izvēles programmu. Kopš 1973. gada individuālajā slidošanas disciplīnā ieļauta arī īsā programma. Līdz 1990. gadam sacensību formātā kopumā bija iekļauti trīs segmenti – obligāto figūru zīmēšana uz ledus ar slidu (no 23 iespējamām figūrām pirms sacensībām tika izlozētas trīs), īsā programma un izvēles programma. Mūsdienās slidotājas izpilda tikai divus slidojumus ‒ īso programmu un izvēles programmu. Eiropas čempionātos daiļslidošanā sievietes piedalās kopš 1930. gada. Pirmsākumos Pasaules čempionātos vīrieši, sievietes un pāri bieži sacentās atsevišķi organizētās sacensībās ‒ dažādās pilsētās, valstīs un arī dažādā laikā. Tikai pēc Otrā pasaules kara Pasaules čempionātos visos daiļslidošanas veidos sportisti sacenšas vienu sacensību ietvaros.

Mūsdienu sieviešu individuālā slidojuma noteikumi, programmu veidošanas satura prasības, elementu izpildījuma vērtēšanas kritēriji un vērtējuma punkti, kā arī kopējie sacensību organizēšanas noteikumi ir aprakstīti Starptautiskās Slidošanas apvienības galvenajos un tehniskajos noteikumos, kas tiek apstiprināti katrā Starptautiskās Slidošanas apvienības kongresā. Sacensību organizēšanas prasības un norises noteikumus nosaka Starptautiskās Slidošanas apvienības Galvenie noteikumi, bet konkrēto sporta disciplīnu tehnisko elementu prasības ‒ Starptautiskās Slidošanas apvienības Speciālie nolikumi un tehniskie noteikumi.

Līdz 2028. gadam sacensības notiks atbilstīgi 2024. gadā 59. Starptautiskās Slidošanas apvienības kongresā apstiprinātajiem noteikumiem.

Īsās programmas satura standarts paredz noteiktu grupu elementu skaitu, kas veicams muzikālā pavadījuma laikā ne ilgāk par divām minūtēm un 50 sekundēm:

• ne vairāk kā trīs lēcienu grupas elementi, kuru izpildē ir norādīti šādi kritēriji:

1) viens divu vai trīs apgriezienu lēciens pēc izvēles;

2) viena lēcienu kaskāde ar divu lēcienu izpildi, no kuriem vienam lēcienam ir jābūt ar trim apgriezieniem, bet otrs ir izpildāms ar diviem vai trim apgriezieniem;

3) viens divu vai trīs apgriezienu lēciens – akselis;

• ne vairāk kā trīs piruetes, kuru izpildē ir norādīti šādi kritēriji:

1) viena kombinētā piruete ar dažādām pozām un ar vienu kāju maiņu;

2) viena piruete vienā izvēlētā pozā ar ielēcienu piruetes sākumā;

3) viena piruete atšķirīgā vienā pozā bez kāju maiņas;

• soļu un pagriezienu virknējums brīvi izvēlētā zīmējumā, aptverot lielāko ledus laukuma daļu.

Izvēles programmas satura standarts arī paredz noteiktu grupu elementu skaitu, kas veicams muzikālā pavadījuma laikā ne ilgāk par četrām minūtēm un desmit sekundēm:

• ne vairāk kā septiņi lēcienu grupas elementi ar jebkuru apgriezienu skaitu gaisā. Tai skaitā var būt iekļautas trīs lēcienu kaskādes, no kurām divas – ar divu lēcienu izpildi un viena‒ ar trīs lēcienu izpildi;
• ne vairāk kā trīs piruetes, no kurām viena ir jāveic ar ielēcienu piruetes sākumā, viena– kā kombinētā piruete ar nenoteiktu kāju maiņu skaitu un viena – brīvi izvēlēta, taču neatkārtojot jau izpildīto piruešu veidu;
• soļu un pagriezienu virknējums brīvi izvēlētā zīmējumā, aptverot lielāko ledus laukuma daļu;
• horeogrāfisko elementu virknējums, kurā ir jāiekļauj vismaz divas atšķirīgas slīdējuma vai horeogrāfiskās kustības, kas savienotas ar muzikāli ritmiskiem soļiem un pagriezieniem brīvi izvēlētā zīmējumā.

Par katra elementa izpildi tiek piešķirts noteikt punktu skaits, un gala vērtējums tiek izteikts izpildīto elementu un programmu izpildes komponentu punktu summā.

Sieviešu individuālā slidošana veido slidošanas elementu pamatus, ko izmanto ne tikai individuālā slidošanas disciplīnā, bet arī sporta pāru disciplīnā un dejās uz ledus. Dažāda līmeņa sacensībās šī disciplīna ir visvairāk pārstāvēta dalībnieču skaita ziņā. Saskaņā ar Starptautiskās Slidošanas apvienības sacensību noteikumiem katru sieviešu slidošanas segmentu vienu sacensību ietvaros slido dažādās dienās. Treniņu procesā sportistu sagatavošana norit uz ledus un arī sporta zālē. Lai arī efektīvākie uz ledus ir lēcieni un piruetes, tomēr slidošanas bāzi uz ledus veido slīdējuma soļi un pagriezieni. Savukārt sporta zālē tiek veikti vispārīgās un speciālās fiziskās sagatavotības treniņi, tehnisko elementu apguves treniņi un arī deju un horeogrāfijas nodarbības.

Šai sacensību disciplīnai starptautiskā līmenī ir nepieciešams ledus laukums (vismaz 24x54 metri), muzikālā atskaņojuma tehniskais nodrošinājums, tiesnešu vērtēšanas sistēma, medicīniskās palīdzības nodrošinājums un sportistu vērtējumu gaidīšanas zona pēc starta. Sacensību vietās parasti ir arī sportistu iesildīšanās telpas, ģērbtuves, atpūtas telpa, tiesnešu un organizatoru telpas, kā arī medicīniskās un slidu tehniskās komandas telpas. Sportistu treniņu un iesildīšanās nodarbību nodrošināšanai bieži tiek izmantots palīginventārs – aukliņas, vingrošanas gumijas, balansa spilveni, rotācijas paliktņi (spineri), masāžas ruļļi un cits inventārs.

Viena no pasaules slavenākajiem daiļslidotājiem ir norvēģiete Sonja Henija (Sonja Henie). Viņa 20. gs. 20. un 30. gados trīs reizes kļuvusi par olimpisko čempioni sievietēm, desmit reizes triumfējusi Pasaules un sešas reizes Eiropas čempionātos. Sieviešu konkurencē nozīmīga ir arī Vācijas Demokrātiskās Republikas daiļslidotāja Katarīna Vita (Katarina Witt), kas visvairāk panākumu guvusi 80. gados, divreiz uzvarot olimpiskajās spēlēs, četrreiz Pasaules un sešreiz Eiropas čempionātos. Tolaik viņas tērpi tika uzskatīti par izaicinošiem. To dēļ nācās koriģēt sacensību ģērbšanās noteikumus.

Sieviešu konkurencē spēcīga bijusi ASV pārstāve Mišela Kvana (Michelle Wingshan Kwan). Viņa Pasaules čempionātos izcīnījusi deviņas medaļas, no tām piecas ‒ zelta. Pirmo reizi Pasaules čempionātā viņa startēja 13 gadu vecumā. Visu laiku jaunākā pasaules čempione ir amerikāniete Tara Lipinska (Tara Kristen Lipinski), kas uzvarēja 1997. gadā, kad viņai bija tikai 14 gadu. Šo rekordu mūsdienās vairs nav iespējams atkārtot, jo 2022. gadā ir paaugstināts dalībnieku vecuma ierobežojums. Ievērojamus sasniegumus sieviešu individuālajā slidojumā ir uzrādījušas Japānas un Krievijas sportistes, kuras pirmās izvēles programmās sāka izpildīt vairākus visaugstākās sarežģītības pakāpes lēcienus ‒ četru apgriezienu lēcienus un trīs apgriezienu akseli. Pirmo reizi sacensībās četru apgriezienu lēcienu (tulupu) veica Japānas sportiste Miki Ando (安藤 美姫, Ando Miki) 2002. gadā. Tikai 15 gadus vēlāk – 2017. gadā ‒ Krievijas sportiste Aleksandra Trusova (Алексaндра Вячеслaвовна Трyсова) 13 gadu vecumā sacensībās atkārtoja šo lēcienu. Sākot ar 2018. gadu, parādījās vairākas Krievijas daiļslidotājas, kuras regulāri sāka sacensību programmās iekļaut šos īpaši sarežģītos elementus. Arī mūsdienās pasaules čempionātos tos izpilda tikai dažas visaugstākās tehniskās sagatavotības sportistes.

Mūsdienās atpazīstamākā mākslas filma par daiļslidošanu, kas balstītas patiesos faktos, ir režisora Kreiga Gilespi drāma “Es, Tonija” (I, Tonya, 2017). Tās galvenā varone ir amerikāņu daiļslidotāja Tonija Hardinga (Tonya Harding). Ar T. Hārdingu un Nensiju Keriganu (Nancy Ann Kerrigan) saistītajam uzbrukumam uzmanība pievērsta arī režisora Lerija Šova (Larry Shaw) biogrāfiski satīriskajā drāmā “Tonija & Nensija: stāsts no iekšpuses” (Tonya & Nancy: The Inside Story, 1994).

“Ledus pilis” (Ice Palace, 1978) ir romantiska drāma par daiļslidotāju, kura, pārvarot personīgas traģēdijas un sarežģītas attiecības, cenšas atgriezties daiļslidošanā. Filmas režisors ir Donalds Rajs (Donald Wrye).

Daiļslidošanas aizkulises atklāj četru sēriju filma “Asā šķautne” (The Cutting Edge, 1992‒2010). Filma vēsta par bijušo hokejistu un ambiciozu daiļslidotāju, kuri apvieno spēkus, lai kļūtu par pāri daiļslidošanā un cīnītos par olimpisko zeltu.Filmas režisors ir Pols Maikls Gleizers (Paul Michael Glaser). Šīs filmas turpinājums ir sporta un romantiskā drāma “Asā šķautne: doties pēc zelta” (The Cutting Edge: Going for the Gold, 2006). Režisors Šons Maknamara (Sean McNamara).

Daiļslidotājas karjeru no mazas meitenes līdz slavenai slidotājai attēlo Krievijas melodrāma “Ledus” (Лёд, 2018). Filmas režisors Oļegs Trofims (Олег Борисович Трофим).

“Viena no miljona” (One in a Million, 1936) ir amerikāņu muzikāla komēdija, kuras režisors ir Sidnijs Lanfīlds (Sidney Lanfield) un kurā piedalās daiļslidotāja S. Henija. Tas iezīmēja slidotājas S. Henijas debiju Holivudā. Filmā ir kadri no 1936. gada ziemas olimpiskajām spēlēm.

“Grieztie asmeņi” ir 1992. gada amerikāņu sporta un romantiskā komēdija, kuras režisors ir P. M. Gleizers. Tās sižets ir par bagātu, temperamentīgu daiļslidotāju, kura ir pārī ar hokejistu olimpiskajā daiļslidošanā. Sacensībās 1992. gada ziemas olimpiskajās spēlēs Albērvilā, Francijā, viņi sacenšas pret Apvienotās komandas (bijušās Padomju Sociālistisko Republiku Savienības 12 republiku komanda) pāri.

Daiļslidošanai veltīts arī Hannas Greisas (Hannah Grace) romāns “Ledlauzis” (Icebreaker, 2022).