Pamatnoteikumus daiļslidošanā izstrādājusi Starptautiskā Slidošanas apvienība (International Skating Union, ISU). Atbilstoši pamatnoteikumiem, mūsdienās daiļslidošanas sacensības notiek piecos veidos:

• sieviešu individuālajā slidošanā,
• vīriešu individuālajā slidošanā,
• pāru slidošanā,
• sporta dejās uz ledus,
• sinhronajā slidošanā.

Katrā veidā ir iekļautas divas disciplīnas – īsā un izvēles programmas (sporta dejās uz ledus – ritma deja un izvēles deja) ‒, kurās iegūto punktu summa nosaka uzvarētāju. Katrā no programmām/ dejām ir jāveic ierobežots dažādu elementu skaits noteiktā laika posmā, kas ir aprakstīts ISU sacensību noteikumos un nolikumos.

Elementi ir sadalīti vairākās grupās. Individuālajā slidošanā tie ir lēcieni, piruetes, soļu virknējumi un horeogrāfisko kustību virknējumi. Pāru slidošanā klāt nāk arī specifiskie elementi: pacēlieni, pametieni, izmetieni, apvedspirāles un pāru piruetes. Savukārt dejās uz ledus ir ierobežojumi attiecībā uz akrobātiskajiem elementiem, bet klāt nāk tvizlu (twizzle) virknējumi (griezieni uz vienas kājas ar paralēlu pārvietošanos pa dejas ceļu) un noteikta ritma un stila deju soļu virknējumi. Katras grupas elementu skaits ir stingri noteikts, un to izpildes sarežģītības līmenis tiek vērtēts punktos atbilstoši izstrādātajiem un apstiprinātajiem kritērijiem.

Mūsdienās katras programmas/ dejas punktu summu veido divi vērtējumi ‒ tehnisko elementu izpildes un piecu programmas komponentu punktu summa. Tā kā īsās un izvēles programmas/ dejas tehnisko elementu skaits un sarežģītības pakāpe ir atšķirīga, bet programmas komponentes ir nemainīgas, gala vērtējuma aprēķināšana tiek līdzsvarota ar koeficientu palīdzību, tādā veidā uzsverot šī sporta veida divas puses – tehnisko un māksliniecisko. Ir izstrādāta arī soda punktu sistēma. Piemēram, katram daiļslidošanas veidam ir atbilstoši tērpu noteikumi, kuru pārkāpšanas gadījumā tiek piešķirti soda punkti (piemēram, par lieliem tērpa vai galvas dekoriem, neatbilstošiem svārkiem vai biksēm, pārlieku atkailināšanos). Soda punkti tiek piešķirti arī par noteikumiem neatbilstošu mūzikas pavadījumu (ritmu, ilgumu), slidošanas pārtraukšanu, neatļautu elementu izpildi un kritieniem. Ja kādas programmas izpildē tiek iegūts līdzvērtīgs punktu skaits, uzvarētāju nosaka lielākais iegūtais punktu skaits tehniskajā vai programmas komponenšu daļā (īsajā programmā – tehniskā, bet izvēles programmā – komponentēs).

Nozīmīgas izmaiņas daiļslidošanas tiesāšanā tika veiktas pēc Soltleikesitijas 2002. gada olimpisko spēļu skandāla, kas motivēja izstrādāt un ar 2004. gadu arī ieviest Jauno tiesāšanas sistēmu (New Judging System, NJS). Pretēji vecajai 6,0 punktu sistēmai NJS vairs nedalīja sportistus pa vietām, bet gan veidoja elementu izpildē iegūto punktu summu. Katram elementam tika piešķirts noteikts bāzes punktu skaits, un atkarībā no elementa izpildes kvalitātes tiesneši ar vērtējumu no -3 līdz +3 varēja samazināt vai palielināt iegūto punktu skaitu. Māksliniecisko programmas daļu aprēķināja kā punktu summu piecās programmas komponentēs: slidošanas prasmes (skating skills), pārejas starp elementiem (transitions), izpildījums (performance), kompozīcija (composition), interpretācija (interpretation), katru vērtējot no 0 līdz 10 punktiem ar 0,25 punktu soli. Šī tiesāšanas sistēma aizvien tiek pilnveidota, un 2018. gadā ISU kongress pieņēma lēmumu paplašināt elementu vērtēšanas diapazonu no -5 līdz +5.

Daiļslidotāji programmas veic uz ledus laukuma mūzikas pavadījumā. Parasti sacensību laukums ir slēgtās telpās – mākslīgā ledus hallēs, bet iespējamas arī daļēji slēgtas vai atvērtas ledus arēnas ar mākslīgo vai dabīgo ledus segumu (nacionāla vai klubu līmeņa sacensībās). Dažkārt laukums tiek veidots uz dabīgo ūdens krātuvju ledus. Sacensību ledus laukuma izmēri tiek minēti nolikumā atbilstoši noteiktiem standartiem (visbiežāk: 60x30 m), bet pieļaujams arī mazāks laukuma izmērs (līdz 26x56 m), to norādot nolikumā. Slidotāji slido uz slidām, kas piestiprinātas speciāliem slidzābakiem, ērtos, estētiskos sporta tērpos, kas raksturo izvēlētā priekšnesuma tēmu, taču nav pārlieku teatrāli (izņemot paraugdemonstrējumus, kas būtībā ir priekšnesumi uz ledus bez elementu ierobežojumiem skatītāju izklaidei). Individuālajos, sporta pāru un sporta deju veidos slidzābaku modeļi un slidu tehniskie parametri ir atšķirīgi (pārsvarā ar asmeņa garuma, platuma, zobiņu izvietojuma un šķautņu leņķu modifikācijām), ko brīvi izvēlas paši sportisti. 

Daiļslidošanas kā sporta veida vēsture saistāma ar dzelzs slidu izveidi Holandē 13.‒14. gs. Sākotnēji daiļslidošana attīstījās kā sāncensība dažādu figūru zīmēšanā ar slidām uz ledus, saglabājot estētisku ķermeņa pozu. Līdz pat 18. gs. daiļslidošana bija skatāma kā bagātākās sabiedrības daļas un Eiropas karaļnamu izklaides veids. Būtisku ieguldījumu daiļslidošanas attīstībā deva pirmo slidotāju amatieru klubu izveide Lielbritānijā, Edinburgā, 1742. gadā, kas sekmēja pievēršanos sacensību figūru aprakstīšanai, klasificēšanai un vienotu sacensību noteikumu izstrādei.

1882. gadā Vīnē tika organizētas pirmās oficiālās Eiropas sacensības daiļslidošanā. 1890. gadā Pēterburgā notika Jusupa dārza slidotavas 25 gadu svinībām veltītas pasaules labāko daiļslidotāju sacensības, kurās piedalījās sportisti no Anglijas, Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV), Austrijas, Krievijas, Nīderlandes, Norvēģijas, Somijas, Vācijas un Zviedrijas. 1891. gadā Austrijas un Vācijas slidotāju apvienības organizēja pirmo Eiropas čempionātu daiļslidošanā Hamburgā, Vācijā, kur piedalījās tikai vīrieši. Atzīstot slidošanas sportu popularitāti, jau 07.1892. Nīderlandē, Ševeningā, tika izveidota Starptautiskā Slidošanas apvienība. 1896. gadā Sanktpēterburgā tika organizēts pirmais Pasaules čempionāts daiļslidošanā, kurā piedalījās tikai vīrieši obligāto un izvēles figūru slidošanas disciplīnās.

1902. gadā izņēmuma kārtā starptautiskajās sacensībās vienotā konkurencē ar vīriešiem atļāva piedalīties anglietei Medžai Sajersai (Madge Sayers), kura izcīnīja 2. vietu. 1906. gadā Davosā, Šveicē, pasaules čempionāts noritēja ne tikai vīriešu, bet arī sieviešu kategorijā. Obligāto figūru izpilde sievietēm un vīriešiem bija vienāda. 1908. gada pasaules meistarsacīkstes Sanktpēterburgā tika papildinātas ar vēl vienu sacensību disciplīnu – sporta pāriem.

20. gs. 40. gados Lielbritānijā attīstījās vēl viens daiļslidošanas veids – dejas uz ledus ‒, kuru pasaules čempionāta sacensību programmā iekļāva 1952. gadā.

Vēl viens daiļslidošanas veids ‒ sinhronā slidošana ‒ sāka attīstīties 20. gs. 60. gados ASV kā skatītājus izklaidējošs priekšnesums uz ledus hokeja spēļu starplaikos. Pirmās oficiālās sacensības sinhronajā slidošanā notika 1976. gadā Enārborā, Mičiganas pavalstī, ASV, bet Starptautiskās Slidošanas apvienības Pasaules kauss šajā disciplīnā pirmo reizi tika izcīnīts 1996. gadā Bostonā, ASV.

Mūsdienās strauji audzis slidošanas elementu skaits un sarežģītība, trīsapgriezienu lēcieni kļuvuši par ikdienišķu parādību, un 1988. gada pasaules čempionātā Kanādas daiļslidotājam Kērtam Brauningam (Kurt Browning) tika ieskaitīts pirmais sekmīgi izpildītais četrapgriezienu lēciens – tulups (toeloop).

Visu sezonu (no augusta līdz maijam) Starptautiskā Slidošanas apvienība organizē dažāda līmeņa sacensības, tās uzrādot sacensību kalendārā. Nozīmīgākās rudenī ir Starptautiskās Slidošanas apvienības Lielās balvas sacensības sešos posmos ar finālu (ISU Grand Prix) un Lielās balvas sacensības junioriem (ISU Junior Grand Prix) septiņos posmos ar finālu daiļslidošanā sievietēm, vīriešiem, sporta pāriem un dejās uz ledus. Katrs sacensību posms tiek organizēts citā valstī.

Otrajā sezonas daļā daiļslidošanā sievietēm, vīriešiem, sporta pāriem, dejās uz ledus un sinhronajā slidošanā tiek organizēts Eiropas čempionāts, Četru kontinentu čempionāts, Pasaules čempionāts junioriem un Pasaules čempionāts. Sezonas noslēgumā tiek organizētas komandu sacensības, kurās piedalās spēcīgāko valstu slidotāji četros daiļslidošanas veidos.

1908. gadā daiļslidošana tika iekļauta Londonas olimpisko spēļu programmā. Vīriešu slidojumos deviņu sportistu konkurencē olimpisko zeltu izcīnīja Zviedrijas slidotājs Ulrihs Salhovs (Karl Emil Julius Ulrich Salchow), speciālo figūru sacensībās – Krievijas slidotājs Nikolajs Paņins-Kolomenkins (Николай Александрович Панин-Коломенкин), sieviešu slidojumos – Lielbritānijas slidotāja M. Sajersa, bet sporta pāros – Vācijas slidotāji Anna Hīblere (Anna Hübler) un Heinrihs Burgers (Heinrich Burger). 1924. gadā Šamonī tika organizētas pirmās ziemas olimpiskās spēles. Tajās tika iekļauta arī daiļslidošana. Kopš tā laika daiļslidošana tiek uzskatīta par vienu no ziemas olimpisko spēļu pamata sporta veidiem.

Dejas uz ledus olimpiskajās spēlēs iekļāva 1976. gadā Insbrukā. Par pirmajiem olimpiskajiem čempioniem šajā disciplīnā kļuva Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) pārstāvji Ludmila Pahomova (Людмила Алексeевна Пахомова) un Aleksandrs Gorškovs (Александр Геoргиевич Горшков).

Sākot ar 2018. gadu, olimpisko spēļu programmā ir iekļautas daiļslidošanas komandu sacensības, kurās tiek summēti punkti par vienas valsts pārstāvju izpildīto īso un izvēles programmu četros daiļslidošanas veidos – sieviešu un vīrieši slidojumos, sporta pāros un dejās uz ledus.

Lielākā pasaules līmeņa organizācija daiļslidošanā ir Starptautiskā Slidošanas apvienība, kas apvieno 73 valstu slidošanas asociācijas un federācijas.

Tradicionāli par spēcīgākām tiek uzskatītas ASV, Francijas, Japānas, Kanādas, Krievijas, Ķīnas, Lielbritānijas un Zviedrijas daiļslidošanas skolas un to sagatavotie sportisti.

Nozīmīgi ir vairāki 20. gs. sākuma sportisti, kuru vārdā nosaukti dažādi daiļslidošanas elementi ‒ norvēģu daiļslidotājs Aksels Paulsens (Axel Paulsen), U. Salhovs, Austrijas sportists Aloizs Lucs (Alois Lutz), Vācijas sportists Verners Ritbergers (Werner Rittberger).

Vairākkārtēji olimpisko spēļu medaļnieki bijuši Zviedrijas sportists Jilliss Grafstrēms (Gillis Emanuel Grafström, 1924. un 1948. gadā), norvēģu sportiste Sonja Henije (Sonja Henie, 1928.,1932. un 1936. gadā), PSRS sportisti Ludmila Belousova (Людмила Евгеньевна Белоусова) un Oļegs Protopopovs (Олeг Алексeевич Протопoпов), kuri 1964. un 1968. gadā uzvarēja pāru slidojumos. Pieckārtējo pasaules (1970‒1974) un pirmo olimpisko čempionu (1976) L. Pahomovas un Aleksandra Gorškova (Александр Георгиевич Горшков) deja “Tango romantika” (Tango Romantica) kļuva par vienu no obligātām dejām. Desmitkārtējā pasaules čempione (1969‒1978) Irina Rodņina bija pirmā, kura izcīnīja olimpisko zeltu ar diviem partneriem ‒ 1972. gadā ar Alekseju Ulanovu (Алексей Николаевич Уланов), 1976. un 1980. gadā ‒ ar Aleksandru Zaicevu (Александр Геннадиевич Зайцев). Mākslinieciskā stila attīstību sekmējuši olimpiskie čempioni Pegija Fleminga (Peggy Gale Fleming), Skots Hamiltons (Scott Scovell Hamilton), Katarīna Vita (Katarina Witt), Eiropas čempione, pasaules čempione un olimpisko spēļu medaļniece Karolīna Kostnere (Carolina Kostner), pasaules čempions un olimpiskais medaļnieks Stefans Lambjels (Stéphane Lambiel). Visaugstākās atzīmes 6.0 sistēmā ar izcili izpildīto deju “Bolero” saņēma 1984. gada olimpiskie čempioni Džeina Torvila (Jayne Torvill) un Kristofers Dīns (Christopher Colin Dean). Ar īpaši sīvu konkurenci cīņā par pasaules un olimpisko spēļu čempionu tituliem izcēlās divi izcili Krievijas daiļslidotāji ‒ Aleksejs Jagudins (Алексeй Константинович Ягyдин) un Jevgēnijs Pļuščenko (Евгений Викторович Плющенко). Pirmo reizi maksimālo vērtējumu 10.0 tiesāšanas sistēmā saņēma Kanādas deju pāris ‒ Tesa Virtjē (Tessa Jane McCormick Virtue) un Skots Moirs (Scott Patrick Moir).  

Izcili krievu slidošanas skolu treneri ir Tatjana Tarasova (Татьяна Анатольевна Тарасова), L. Pohomova, Tamāra Moskvina (Тамара Николаевна Москвина), Aleksejs Mišins (Aлексей Николаевич Мишин), Oļegs Vasiļjevs (Олег Кимович Васильев), Eteri Tutberidze (Этери Георгиевна Тутберидзе) un daudzi citi. Pasaulē pazīstami treneri ir arī Karlo Fasi (Carlo Fassi), Braiens Orsers (Brian Ernest Orser), Dons Lavs (Don Laws), Takaši Mura (無良 隆志), Frānsiss Karols (Francis M. Carroll), Džons Nikss (John Allen Wisden Nicks), Delaila Sepenfīlda (Dalilah Sappenfield), Robina Vegnere (Robin Wagner) un daudzi citi.

Vislielāko ieguldījumu daiļslidošanas sporta veidu attīstībā devušas ledus arēnas un slidošanas skolas Maskavā, Sanktpēterburgā, Vīnē, Leikplesidā, Bostonā, Denverā, Berlīnē, Hamburgā, Minhenē, Stokholmā, Monreālā un arī citās pilsētās.

Beļģijas gleznotāja Pītera Brēgela jaunākā (Pieter Bruegel) ainavās bieži bija attēlota slidošana uz ledus, piemēram, “Ziemas ainava ar putnu lamatām” (Winterlandschap met schaatsers en vogelknip, 1565). Viena no atpazīstamākajām ir Henrija Reibērna (Sir Henry Raeburn) glezna “Mācītājs Roberts Vokers, slidojot pa Dadingstonas ezeru” (The Reverend Robert Walker Skating on Duddingston Loch, ap 1973. gadu).

Mūsdienās atpazīstamākā mākslas filma, kas balstītas patiesos faktos, ir režisora Kreiga Gilespi (Craig Gillespie) drāma “Es, Tonija” (I, Tonya, 2017). Daiļslidošanas traumas pārvarēšana attēlota drāmā “Ledus pilis” (Ice Castles, 1978). Filmas režisors Donalds Rajs (Donald Wrye). Daiļslidošanas aizkulises atklāj četru sēriju filma “Asā šķautne” (The Cutting Edge, 1992‒2010). Daiļslidotājas karjeru no mazas meitenes līdz slavenai slidotājai attēlo Krievijas melodrāma “Ledus” (Лёд, 2018). Filmas režisors Oļegs Trofims (Олег Борисович Трофим).