Mūsdienās tā ir daiļslidošanas disciplīna, kurā saskaņā ar Starptautiskās Slidošanas apvienības (International Skating Union, ISU) noteikumiem deju pāri jeb duetu veido viena daiļslidotāja un viens daiļslidotājs, un sacensībās tiek izpildītas divu veidu dejas – ritmiskā deja un izvēles deja uz ledus. Deju pārim ir jāveic dažādu veidu elementu izpilde savstarpēji saskanīgi, atveidojot iecerēto kompozīciju atbilstīgā muzikālā pavadījumā noteiktas dejas stila ietvaros. Vērtēšanas sistēma ir līdzīga kā citās daiļslidošanas disciplīnās.
Par šīs daiļslidošanas disciplīnas pirmsākumu, tāpat kā pāru slidošanā, ir uzskatāma divu slidotāju pārvietošanās pa ledu blakus, savstarpēji turoties rokās. Turpmākajā pāru daiļslidošanas attīstībā daiļslidotāji sadalījās divos virzienos. Viena virziena pāri koncentrējās uz atlētiskāko (akrobātisko) virzienu, kas ir pamatā sporta pāru disciplīnu. Otra virziena pārstāvji koncentrējās uz balles deju atveidošanu uz ledus, kas veidoja pamatu daiļslidošanas disciplīnai ‒ dejas uz ledus. 1914. gadā Lielbritānijā notika neformālas ledus deju sacensības, bet 1952. gadā Starptautiskā Slidošanas savienība dejas uz ledus atzina par patstāvīgu daiļslidošanas disciplīnu.
Disciplīnas pirmsākumos deju pāri izpildīja tikai vienu deju, bet no 1969. gada divas dejas – obligātā un izvēles. No 1983. gada daiļslidotāji dejās uz ledus jau sacentās trīs dejās ‒ obligātajā, izvēles un arī oriģinālajā. Turpmākā attīstībā bija arī posms, kad dejās uz ledus bija pat divas obligātās dejas (1991‒2004), bet kopš 2010./2011. gada sezonas deju pāri sacenšas mūsdienu formātā ar divām dejām – izvēles deju un ritma deju, kurā apvienoti obligāto deju elementi ar oriģinālās dejas izpildes stilu.
Mūsdienās dejās uz ledus ir izstrādāti vairāki deju izpildes nosacījumi, aptverot ne tikai soļus, pagriezienus un pāru un individuālos elementus, bet arī mūzikas stilu un noteiktus ritmus, elementu izpildes zīmējumus, dažādus partneru savstarpējo tvērienu veidus, obligāto deju sekcijas jeb soļu savienojumus (izpilda tikai attiecīgā ritma dejā), soļu virknējumu tipus, dažādu unisona veidu demonstrēšanu un dažādu tipu horeogrāfiskās kustības.
Līdzās individuālo slidošanas disciplīnu pamatelementu grupām (soļi, pagriezieni, horeogrāfiskie slīdējuma elementi, piruetes, lēcieni, kuru izpildījumā ir aprakstīti noteikti ierobežojumi) ir arī specifiskas pāru elementu grupas:
- pacēlieni ar partnera dažādu veidu tvērieniem, nepaceļot partneri virs galvas iztaisnotās rokās;
- pāru piruetes, kur partneri rotācijas laikā veido vienu rotācijas centru un, izpildot dažādas pozas, turas kopā.
Mūsdienās dejas uz ledus kā disciplīna pamatoti tiek uzskatīta par visskatāmāko un mākslinieciskāko, taču ne vieglāko, jo līdz ar individuālajiem elementiem un slidas vadīšanas prasmi ļoti svarīgi ir arī pāru deju elementi un kompozīcijas mākslinieciskās izpildes prasmes savstarpējā unisonā. Vērtēšanas sistēma dejās uz ledus ir līdzīga kā citās daiļslidošanas disciplīnās, kur par katru tehniskā elementa izpildi tiek piešķirts noteikts punktu skaits, un to summa veido tehnisko vērtējumu, bet punkti par trīs programmas izpildes komponentēm – kompozīciju, izpildi un slidošanas prasmēm ‒ veido mākslinieciskās izpildes punktu summu.