Mūsdienās tā ir daiļslidošanas disciplīna, kurā saskaņā ar Starptautiskās Slidošanas apvienības (International Skating Union, ISU) noteikumiem deju pāri jeb duetu veido viena daiļslidotāja un viens daiļslidotājs, un sacensībās tiek izpildītas divu veidu dejas – ritmiskā deja un izvēles deja uz ledus. Deju pārim ir jāveic dažādu veidu elementu izpilde savstarpēji saskanīgi, atveidojot iecerēto kompozīciju atbilstīgā muzikālā pavadījumā noteiktas dejas stila ietvaros. Vērtēšanas sistēma ir līdzīga kā citās daiļslidošanas disciplīnās.

Par šīs daiļslidošanas disciplīnas pirmsākumu, tāpat kā pāru slidošanā, ir uzskatāma divu slidotāju pārvietošanās pa ledu blakus, savstarpēji turoties rokās. Turpmākajā pāru daiļslidošanas attīstībā daiļslidotāji sadalījās divos virzienos. Viena virziena pāri koncentrējās uz atlētiskāko (akrobātisko) virzienu, kas ir pamatā sporta pāru disciplīnu. Otra virziena pārstāvji koncentrējās uz balles deju atveidošanu uz ledus, kas veidoja pamatu daiļslidošanas disciplīnai ‒ dejas uz ledus. 1914. gadā Lielbritānijā notika neformālas ledus deju sacensības, bet 1952. gadā Starptautiskā Slidošanas savienība dejas uz ledus atzina par patstāvīgu daiļslidošanas disciplīnu.

Disciplīnas pirmsākumos deju pāri izpildīja tikai vienu deju, bet no 1969. gada divas dejas – obligātā un izvēles. No 1983. gada daiļslidotāji dejās uz ledus jau sacentās trīs dejās ‒ obligātajā, izvēles un arī oriģinālajā. Turpmākā attīstībā bija arī posms, kad dejās uz ledus bija pat divas obligātās dejas (1991‒2004), bet kopš 2010./2011. gada sezonas deju pāri sacenšas mūsdienu formātā ar divām dejām – izvēles deju un ritma deju, kurā apvienoti obligāto deju elementi ar oriģinālās dejas izpildes stilu.

Mūsdienās dejās uz ledus ir izstrādāti vairāki deju izpildes nosacījumi, aptverot ne tikai soļus, pagriezienus un pāru un individuālos elementus, bet arī mūzikas stilu un noteiktus ritmus, elementu izpildes zīmējumus, dažādus partneru savstarpējo tvērienu veidus, obligāto deju sekcijas jeb soļu savienojumus (izpilda tikai attiecīgā ritma dejā), soļu virknējumu tipus, dažādu unisona veidu demonstrēšanu un dažādu tipu horeogrāfiskās kustības.

Līdzās individuālo slidošanas disciplīnu pamatelementu grupām (soļi, pagriezieni, horeogrāfiskie slīdējuma elementi, piruetes, lēcieni, kuru izpildījumā ir aprakstīti noteikti ierobežojumi) ir arī specifiskas pāru elementu grupas:

• pacēlieni ar partnera dažādu veidu tvērieniem, nepaceļot partneri virs galvas iztaisnotās rokās;
• pāru piruetes, kur partneri rotācijas laikā veido vienu rotācijas centru un, izpildot dažādas pozas, turas kopā.

Mūsdienās dejas uz ledus kā disciplīna pamatoti tiek uzskatīta par visskatāmāko un mākslinieciskāko, taču ne vieglāko, jo līdz ar individuālajiem elementiem un slidas vadīšanas prasmi ļoti svarīgi ir arī pāru deju elementi un kompozīcijas mākslinieciskās izpildes prasmes savstarpējā unisonā. Vērtēšanas sistēma dejās uz ledus ir līdzīga kā citās daiļslidošanas disciplīnās, kur par katru tehniskā elementa izpildi tiek piešķirts noteikts punktu skaits, un to summa veido tehnisko vērtējumu, bet punkti par trīs programmas izpildes komponentēm – kompozīciju, izpildi un slidošanas prasmēm ‒ veido mākslinieciskās izpildes punktu summu.

Daiļslidošanas deju iezīmes radās 19. gs., kad Eiropā attīstījās slidošanas klubi un organizācijas, un izklaides vai rekreācijas nolūkos sabiedriskajā slidošanā pāri un draugi sāka atveidot uz ledus dažādu balles deju ritmus un kustības, slidojot valsi, maršu, polonēzi vai kādas citas saviesīgas dejas.

20. gs. sākumā Lielbritānijā un Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) slidošanas klubi rīkoja neformālas ledus deju sacensības. 1914. gadā Berlīnē notika pirmās starptautiskās sacensības, kad sportisti savās programmās iekļāva arī balles deju elementus.

1950. gada Pasaules čempionātā Londonā deju pāri sacentās neoficiālā vērtējumā. 1952. gadā pirmo reizi Pasaules čempionātā notika sacensības deju disciplīnā, bet Eiropas čempionātā sacensības dejās notiek tikai kopš 1954. gada.

Deju pāru konkurencē sākumā Pasaules čempionātos izteikti dominēja Lielbritānijas sportisti. Pirmajos deviņos Pasaules čempionātos uzvarēja šīs valsts pārstāvji, bet vairākas reizes Pasaules un Eiropas čempionātos briti pāri aizņēma visu goda pjedestālu.

Četras reizes par pasaules un trīs reizes par Eiropas čempioniem kļuvuši briti Džeina Vestvuda (Jean Thomson Westwood) un Lorenss Demijs (Lawrence Demmy). Šīs valsts dominance dejās ar dažiem izņēmumiem turpinājās līdz 60. gadu beigām. Viens no nozīmīgākajiem britu sāncenšiem 60. gadu pirmajā pusē bija Čehoslovākijas pāris māsa un brālis Eva Romanova (Eva Romanová) un Pavels Romans (Pavel Roman), kuri spēja uzvarēt četros Pasaules (1962‒1965) un divos Eiropas (1964, 1965) čempionātos.

Ziemas olimpisko spēļu daiļslidošanas programmā dejas tika iekļautas 1976. gadā Insbrukā, kur par pirmajiem olimpiskajiem čempioniem kļuva Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) deju pāris Ludmila Pahomova (Людмила Алексееевна Пахoмова) un Aleksandrs Gorškovs (Алексaндр Геoргиевич Горшкoв). Viņi arī sešas reizes uzvarēja Pasaules (1970‒1974, 1976) un Eiropas (1970, 1971, 1973‒1976) čempionātos, kļūstot par visu laiku titulētāko pāri daiļslidošanas deju vēsturē.

70. gados līderi deju pāriem kļuva PSRS pārstāvji, kas dominēja līdz līdz 90. gadu beigām, kad startēja jau kā Krievijas sportisti. 80. gados divas reizes olimpiskajās spēlēs, astoņas reizes Pasaules čempionātos uz goda pjedestāla stājušies PSRS daiļslidotāji Natālija Bestemjanova (Наталья Филимоновна Бестемьянова) un Andrejs Bukins (Андрей Анатольевич Букин).

Viens no visu laiku spilgtākajiem deju pāriem šajā laikā bija Lielbritānijas dejotāji Džeina Torvila (Jayne Torvill) un Kristofers Dīns (Christopher Colin Dean), kuri uzvarējuši četros Pasaules čempionātos (1981‒1984) un četros Eiropas čempionātos (1981, 1982, 1984, 1994). 1984. gadā viņu uzvaras deja “Bolero” atnesa zelta medalu 1984. gada ziemas spēlēs Sarajevā. Šī deja ir viens no visu laiku spilgtākajiem deju priekšnesumiem.

21. gs. dominanci lielākajās sacensībās deju pāru konkurencē sāka demonstrēt Ziemeļamerikas – ASV un Kanādas ‒ daiļslidotāji. ASV pāris Merila Devisa (Meryl Davis) un Čārlijs Vaits (Charlie White), kuri 2014. gadā kļuva par olimpiskajiem čempioniem, divas reizes (2011, 2012) izcīnīja pasaules čempionu titulus un piecas reizes (2010‒2014) uzvarēja Grand Prix sacensībās. Viņiem sīvu konkurenci izrādīja kanādieši Tesa Vērtjū (Tessa Virtue) un Skots Moirs (Scott Moir), kuri ir divkārtēji (2010, 2018) olimpiskie un trīskārtējie (2010, 2012, 2017) pasaules čempioni.

Piecas reizes zelta medaļas Pasaules (2015, 2016, 2018, 2019, 2022) un Eiropas (2015‒2019) čempionātos ir ieguvuši 2022. gada olimpiskie čempioni un 2018. gada olimpisko spēļu sudraba medaļu ieguvēji no Francijas Gabriela Papadakis (Gabriella Maria Papadakis) un Gijoms Sizerons (Guillaume Cizeron).

Kopējie sacensību organizēšanas noteikumi ir aprakstīti Starptautiskās Slidošanas apvienības galvenajos un tehniskajos noteikumos. Līdz 2028.gadam sacensības notiks atbilstīgi 2024. gadā 59. Starptautiskās Slidošanas apvienības kongresā apstiprinātajiem noteikumiem.

Ritma dejas tehnisko elementu satura standarts paredz piecu dažādu elementu izpildi brīvi izvēlētā secībā, kas veicami noteikta stila muzikālā pavadījumā (ne ilgāk kā divas minūtes un 50 sekundes):

• obligātās dejas soļu virknējums (2024./2025.gada sezonai izvēlētā deja ‒ pasodoble);
• viens soļu virknējums zīmējumā pa taisni pāri visam laukumam bez partneru savstarpējā atbalsta vai satvēriena;
• viens horeogrāfisko kustību, soļu un deju elementu virknējums;
• rotācijas elementu tvizlu virknējums (ne mazāk kā divi elementi ar rotāciju dažādos virzienos un uz atšķirīgām kājām);
• viens jebkura veida deju pacēliens (veidi: rotācijas, stacionārais, lokveida, līnijveida, akrobātiskais).

Dejotājiem elementus ir jāizpilda savstarpējā unisonā, pilnībā atspoguļojot noteikto deju muzikālās tēmas stilu konkrētā sezonā (2024./2025. gada sezonai izvēlēts 20. gs. 50.‒70. gadu stils) un iekļaujot konkrētās obligātās dejas ritmu un soļus.  

Izvēles deja izpildāma jebkurā brīvi izvēlētā muzikālā pavadījumā ne ilgāk kā četras minūtes desmit sekundes. Izvēles dejas tehnisko elementu satura standarts paredz deviņus līdz desmit dažādu grupu elementus:

• viens soļu virknējums bez partneru savstarpējā atbalsta vai satvēriena (pāri vismaz pusei laukuma);
• viens soļu virknējums izvēlētā zīmējumā (pa taisni, diagonāli, apli, serpentīnu) pāri visam laukumam;
• viens horeogrāfisko soļu un kustību virknējums laukuma vidū;
• rotācijas elementu tvizlu virknējums (ne mazāk kā divi elementi ar rotāciju dažādos virzienos un uz atšķirīgām kājām);
• divi dažādi horeogrāfisko piruešu, deju pacēlienu, slīdējuma elementu, apvedspirāļu vai partera slīdējuma elementu virknējumi;
• divi vai trīs jebkura veida deju pacēlieni (veidi: rotācijas, stacionārais, lokveida, līnijveida, akrobātiskais). Divus no tiem var apvienot vienā virknējumā, saglabājot divu pacēlienu summāro punktu vērtību.

Vērtēšanas sistēma ir līdzīga kā citās daiļslidošanas disciplīnās, un gala vērtējums tiek izteikts izpildīto elementu un programmu izpildes komponentu punktu kopsummā.

Deju pāri veido divi daiļslidotāji, kuri ir apguvuši individuālo slidošanas disciplīnu slīdējuma, soļu un vairāku vienkāršu lēcienu un piruešu elementus.

Sacensību deju izpildes ietvaros vairākos tehniskajos elementos katra partnera individuālās slidošanas prasmes tiek vērtētas atsevišķi. Savukārt dejas pāru elementos tiek sniegts tikai viens summārs tehniskā elementa vērtējums. Saskaņā ar Starptautiskās Slidošanas apvienības sacensību noteikumiem katru deju – ritmisko un Izvēles deju ‒ vienās sacensībās slido dažādās dienās.

Šai sacensību disciplīnai starptautiskā līmenī ir nepieciešams ledus laukums (apjoms var variēt no 26x56 metriem līdz 30x60 metriem), muzikālā atskaņojuma tehniskais nodrošinājums, tiesnešu vērtēšanas sistēma, medicīniskās palīdzības nodrošinājums un sportistu vērtējumu gaidīšanas zona pēc starta. Sacensību vietās parasti ir arī sportistu iesildīšanās telpas, horeogrāfijas vai deju zāle, ģērbtuves, atpūtas telpa, tiesnešu un organizatoru telpas, kā arī medicīniskās, tērpu un slidu tehniskās komandas telpas.

Čārlzs Dods (Charles Dodd) gleznā “Dejas uz ledus” (Ice Dancing, 1984) attēlojis Dž. Torvilu un K. Dīnu. Roberts Pīks (Robert Peak) 1983. gadā par godu 1984. olimpiskajām spēlēm veidojis gleznu sēriju “Olimpiskā zelta vīzijas” (Visions of Olympic Gold), kurā daiļslidošanas sportam veltīja gleznu “Dejas uz ledus”. Šajā gleznā var atpazīt Dž. Torvilu un K. Dīnu. Šiem daiļslidotājiem veltīta arī biogrāfiska filma “Torvila un Dīns” (Torvill & Dean, 2018). Filmas režisors Gillīzs Makinons (Gillies MacKinnon). T. Vērtjū un S. Moirs kopā ar Stīvu Miltonu (Steve Milton) sarakstījuši autobiogrāfiju “Tesa un Skots: mūsu ceļš no bērnības sapņa līdz zeltam” (Tessa and Scott: Our Journey from Childhood Dream to Gold, 2010).