Dažādu veidu elementu izpildi ir jāveic savstarpēji saskanīgā veidā ‒ unisonā. Slidojuma programmu saturu veido savstarpēji virknēti dažādi individuālie un pāru daiļslidošanas elementi, kurus nosaka sacensību noteikumi. Saskaņā ar Starptautiskās Slidošanas apvienības (International Skating Union, ISU) noteikumiem mūsdienās daiļslidotāji sporta pārī cenšas iegūt iespējami lielāku abu programmu elementu tehniskā vērtējuma un to izpildījuma kvalitatīvā vērtējuma punktu kopsummu.

Pāri sākotnēji veica tikai vienu programmu, bet kopš 1969. gada jau divas ‒ īso un brīvo jeb Izvēles. Mūsdienās pāru slidošana ietver gan individuālo slidošanas disciplīnu pamatelementu grupas (soļus, pagriezienus un horeogrāfiskos slīdējuma elementus, piruetes un lēcienus), gan arī specifiskas pāru elementu grupas:

• pacēlienus, kuru izpildē partneris dažādu veidu tvērienos paceļ partneri gaisā;
• pametienus, kuru izpildē partneris pamet gaisā partneri pēc viņas pacelšanas virs galvas;
• izmetienus, kuru laikā sporta pāra partnere veic izvēlētā veida lēcienu ar partnera palīdzību iegājienā un partneres izmetiena kustību atspēriena brīdi, to noslēdzot ar lidojumu un individuālu piezemēšanos;
• apvedspirāles, kuru izpildē partneris ar atbalstu uz vienas slidas zobiņa veido rotācijas centru un tur partneri izstieptā rokā, bet partnere veic apļveida spirāli noteiktā pozā uz vienas kājas;
• pāru piruetes, kur partneri rotācijas laikā veido vienu rotācijas centru un, izpildot dažādas pozas, turas kopā.

Mūsdienās starptautiskajās sacensībās šajā disciplīnā, tāpat kā citās, to saturu veido minēto grupu tehniskie elementi, tos savstarpēji sabalansējot un mākslinieciski savienojot daiļslidotāju izvēlētās mūzikas pavadījumā. Arī slidotāju izpildījuma vērtēšana un sacensību gala vērtējuma veidošanas sistēma ir līdzīga kā individuālajām disciplīnām.

Pāru slidošanas disciplīna pamatoti tiek uzskatīta par visgrūtāko, visbīstamāko un traumatiskāko daiļslidošanā, jo abiem slidotājiem ir jāapgūst gan individuālie, gan arī pāru elementi. Turklāt pāru elementi ir saistīti ar partneres celšanu virs partnera galvas pilnīgi iztaisnotās rokās, partneres brīvo lidojumu rotācijā virs partnera galvas vai partneres izmetiena lidojumu trajektorijā uz priekšu. Pāru slidojumos partneres traumas gūst daudz biežāk nekā partneri.

Disciplīna īpaši attīstījās 19. gs., kad Eiropā pieauga slidošanas klubu popularitāte. Pavadot brīvo laiku uz ledus, slidotāji demonstrēja dažādus slidošanas trikus un, sacenšoties savā starpā, sāka izmēģināt arī dažādus slidošanas elementus pāros. Tā kā vīriešu slidošana bija populārāka, sākotnēji pāru slidojumus veica tikai vīrieši. Vēlāk arī sievietes veidoja sieviešu pārus. Tikai 20. gs. sākumā parādījās pāri, kuros slidoja viena sieviete un viens vīrietis (pārsvarā dzīvesbiedri). Pāri sacensību laikā izpildīja pamatfigūras ‒ garas un plūstošas spirāles, kas veiktas, slidojot uz priekšu un arī atmuguriski. Tās tika savienotas ar deju soļiem. Lēcieni un piruetes nebija obligātas.

Visatpazīstamākās pāru slidošanas formas bija:

• blakus, kad pāri, turoties rokās, veica soļus un deju figūras mūzikas pavadījumā;
• paralēli, kad individuālie elementi un figūras tika sinhroni izpildīti, slidojot blakus bez sadošanās rokās.

Vēlāk sāka parādīties arī sarežģītāki elementi, kur partneris pacēla partneres gaisā. Dejas elementus un horeogrāfiju pāru figūru izpildē aktīvi ieviesa Austrijas slidošanas kustības pārstāvji. Pirmais pasaules čempionāts pāriem notika 1908. gadā Pēterburgā. Tajā pašā gadā daiļslidošana pāriem tika iekļauta arī olimpisko spēļu programmā. Par pirmajiem olimpiskajiem un pasaules čempioniem kļuva Vācijas pāris Anna Hīblere (Anna Hübler) un Heinrihs Burgers (Heinrich Burger).

20. gs. sākumā labākie panākumi pasaules čempionātos pāru konkurencē bija Vācijas un Austroungārijas pārstāvjiem. Arī pēc Pirmā pasaules kara visbiežāk godalgas ieguva Austrijas, Ungārijas un Vācijas pāri. Kopš 1930. gada pāriem notiek arī Eiropas čempionāti. Pasaules čempionātos četras reizes pēc kārtas (1936‒1939) zelta medaļas izcīnīja vācieši Maksija Herbere (Maxi Herber) un Ernsts Baijers (Ernst Baier). Pilnveidojoties dažādu elementu sarežģītībai un izpildes tehnikai, pāru slidojumos sāka iezīmēties divi dažādi virzieni – deju virziens un riska elementu izpildes virziens. Rezultātā izveidojās neatkarīga daiļslidošanas disciplīna – dejas uz ledus ‒, kas tika atzīta 1952. gadā.

No 50. gadu vidus līdz 60. gadu sākumam (1954, 1955, 1957‒1960, 1962) pāru slidojumos (riska elementu izpildes virzienā) septiņas reizes par pasaules čempioniem kļuva Kanādas pāri. Četras reizes (1957‒1960) pasaules čempionu titulu ieguvuši 1960. gada olimpiskie čempioni Barbara Vegnere (Barbara Aileen Wagner) pārī ar Robertu Polu (Robert Paul).

60. gadu otrajā pusē pāru sacensībās iestājās Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) sportistu dominances ēra. Būtiska loma sporta veida attīstībā ir bijusi krievu daiļslidotājiem Ludmilai Belousovai (Людмила Евгеньевна Белоусова) un Oļegam Protopopovam (Олeг Алексeевич Протопoпов). Viņi bija ne tikai bija divkārtējie olimpiskie (1964, 1968) un četrkārtēji pasaules (1965‒1968) un Eiropas čempioni (1965‒1968), bet 60. gadu beigās radīja vairākus jaunus daiļslidošanas elementus, kā arī spēja pilnveidot pāru slidošanas disciplīnu, to padarot tuvāku baleta dejai un izveidojot priekšnoteikumu jaunai tendencei  – riska elementu pilnvērtīgai iekļaušanai dejas kompozīcijā.

Mūsdienās pāru disciplīnā programmu saturs ir sasniedzis tik augstu fiziskās un tehniskās sagatavotības sarežģītības līmeni, ka to spēj veikt tikai ierobežots pasaules daiļslidotāju skaits. Pāru sagatavošanas treniņu procesa sarežģītība, ierobežotais speciālistu skaits un apjomīga finansiālā nodrošinājuma nepieciešamība kopā ar augstu traumatisma līmeni ir būtiski šķēršļi pāru slidošanas disciplīnas popularitātes izaugsmei, tāpēc mūsdienās Eiropas un Pasaules čempionātos pāru disciplīnas pārstāv vismazākais dalībnieku un arī valstu skaits.

Mūsdienu pāru slidojuma noteikumi nosaka, ka sacensībās tiek slidotas divas programmas – īsā un izvēles. Programmu veidošanas satura prasības, elementu izpildījuma vērtēšanas kritēriji un vērtējuma punkti, kā arī kopējie sacensību organizēšanas noteikumi ir aprakstīti Starptautiskās Slidošanas apvienības galvenajos un tehniskajos noteikumos, kas tiek apstiprināti katrā Starptautiskās Slidošanas apvienības kongresā. Līdz 2028. gadam sacensības notiks atbilstīgi 2024. gadā 59. Starptautiskās Slidošanas apvienības kongresā apstiprinātajiem noteikumiem.

Īsās programmas satura standarts paredz septiņu dažādu izpildāmo pāru un individuālo elementu skaitu, kas veicams muzikālā pavadījuma laikā ne ilgāk par divām minūtēm un 50 sekundēm:

• viens noteiktas sarežģītības pakāpes pacēliens;
• viens divu vai trīs apgriezienu pametiens;
• viens jebkura veida divu vai trīs apgriezienu izmetiens;
• viens paralēli unisonā izpildīts individuālais lēciens (divi vai trīs apgriezieni);
• viena paralēli unisonā izpildīta individuālā piruete;
• viena apvedspirāle uz norādītas šķautnes;
• viens soļu virknējums pāri visam laukumam, kura laikā sportisti slido un izpilda pagriezienus gan savstarpējā satvērienā, gan arī individuāli unisonā.

Izvēles programmas saturs arī tiek veidots no noteikta veida individuāli izpildāmiem elementiem un pāru elementiem, kurus jāvirknē ar dažādu slidošanas kustību un soļu palīdzību muzikālā pavadījumā ne ilgāk kā četras minūtes un desmit dekundes. To izpildē pāriem ir jāspēj parādīt arī vairāku veidu unisonus – spoguļveida unisonu (simeriski, ar skatu vienam pret otru), paralēlo unisonu (identiski izpildot soli solī paralēli) un asimetrisko unisonu (izpildot asimetriskas jeb atšķirīgas kustības, kas kopumā veido vienotu pāra līniju vai figūru).

Labi sabalansētas izvēles programmas saturā standarts paredz 11 dažādu grupu elementus:

• ne vairāk kā trīs dažādas sarežģītības pakāpes pacēlieni;
• viens pametiens ar brīvi izvēlētu partneres apgriezienu skaitu gaisā;
• divi jebkura veida un apgriezienu skaita izmetieni;
• viens paralēli unisonā izpildīts individuālais lēciens;
• viena paralēli unisonā izpildītu individuālo lēcienu kaskāde no diviem vai trīs lēcieniem;
• viena pāru piruete;
• viena jebkura virziena un šķautnes apvedspirāle, kas ir atšķirīga no īsajā programmā izpildītās;
• viens dažādu horeogrāfisko kustību un deju elementu virknējums pāri visam laukumam.

Līdzīgi kā individuālajā slidojumā, arī pāriem par katra elementa izpildi tiek piešķirts noteikts bāzes vērtības punktu skaits, kuru paaugstina vai pazemina kvalitatīvās izpildes novērtējums. Gala vērtējums tiek izteikts izpildīto elementu un programmu izpildes komponentu punktu kopsummā. Lai sekmētu māksliniecisko pāru slidošanas disciplīnas izaugsmi, no 2026./2027. gada sezonu paredzētas vairākas izmaiņas ‒ viens pacēliens būs aizvietots ar horeogrāfisko pacēlienu, un arī pāru piruetes veids tiks mainīts uz horeogrāfisko pirueti.

Pāru slidošanas pamatu veido divi individuālo slidošanas disciplīnu pārstāvji, tāpēc visbiežāk viņi uzsāk pāru elementu apguvi tikai tad, kad katra partnera individuālās slidošanas prasmes ir attīstījušās pietiekami augstā līmenī. Pāru slidojuma disciplīna dažādu līmeņu sacensībās ir vismazāk pārstāvēta un saskaņā ar Starptautiskās Slidošanas apvienības sacensību noteikumiem katru pāru slidošanas segmentu vienu sacensību ietvaros slido dažādās dienās.

Šai sacensību disciplīnai starptautiskā līmenī ir nepieciešams ledus laukums (apjoms var variēt no 26x56 metriem līdz 30x60 metriem), muzikālā atskaņojuma tehniskais nodrošinājums, tiesnešu vērtēšanas sistēma, medicīniskās palīdzības nodrošinājums un sportistu vērtējumu gaidīšanas zona pēc starta. Sacensību vietās parasti ir arī sportistu iesildīšanās telpas ar pietiekami augstiem griestiem pāru pacēlienu veikšanai, ģērbtuves, atpūtas telpa, tiesnešu un organizatoru telpas, kā arī medicīniskās un slidu tehniskās komandas telpas.

20. gs. otrajā pusē L. Belousovas un O. Protopopova sasniegumus turpināja viena no izcilākajām pāru sportistēm ‒ krievu daiļslidotāja Irina Rodņina (Ирина Константиновна Роднина), kura startēja pāru sacensībās ar dažādiem partneriem ‒ Alekseju Ulanovu (Алексeй Николaевич Улaнов) un Aleksandru Zaicevu (Алексaндр Геннaдьевич Зaйцев). Viņa kļuva par trīskārtēju olimpisko (1972, 1976, 1980), desmitkārtēju pasaules (1969‒1978) un vienpadsmitkārtēju Eiropas čempioni (1969‒1978, 1980).

Nozīmīgi ir arī ukraiņu sportistes Aļonas Savčenko (Олена Валентинівна Савченко) sasniegumi. Ar partneriem Robinu Šolkoviju (Robin Szolkowy) un Bruno Maso (Bruno Massot), pārstāvot Vāciju, viņa izcīnījusi trīs medaļas olimpiskajās spēlēs (vienu zelta, divas bronzas), 11 medaļas pasaules čempionātos (tai skaitā ‒ sešas zelta) un ieguvusi deviņas medaļas Eiropas čempionātos (tai skaitā ‒ četras zelta), kā arī piecreiz izcīnīja pirmo vietu Grand Prix finālā pāru konkurencē.

Mūsdienās spēcīgāko pāru konkurencē visbiežāk ir pārstāvji no Amerikas Savienotajām Valstīm, Japānas, Kanādas, Krievijas, Ķīnas, Itālijas un Vācijas. Lai arī pāru disciplīna ir vissarežģītākā un prasa lielisku sportistu veselību un sagatavotību, tomēr amerikāņu izcelsmes Kanādu pārstāvošā daiļslidotāja Dīanna Stelato-Dudeka (Deanna Stellato-Dudek) kopā ar partneri Maksimu Dešānu (Maxime Deschamps), pierādīja, ka būtisks komponents ir arī pieredze. D. Stelato-Dudeka, 2024. gadā uzvarot pāru sacensībās, 40 gadu vecumā bija vecākā pasaules čempione.

Daiļslidošanas pāri apvedspirāles izpildes laikā attēlo vācu izcelsmes Kanādas māksliniece Hanne Lore Kēlere (Hanne Lore Koehler) gleznā “Perfekta harmonija” (Perfect Harmony). Daiļslidošanai veltīta Vila Speka (Will Speck) un Džoša Gordona (Josh Gordon) sporta komēdija “Slavas asmeņi” (Blades of Glory, 2007), kā arī romantiska ASV televīzijas drama “Asā šķautne: uguns un ledus” (The Cutting Edge: Fire & Ice, 2010), kuras režisors ir Stīvens Hereks (Stephen Herek).