Elektrisko iekārtu ražošana ir viena no apstrādes rūpniecības nozarēm. Šai apakšnozarei ir vidēji augsta ražošanas tehnoloģiskā intensitāte. Elektrisko iekārtu ražošanas uzņēmumi veic elektromotoru, ģeneratoru, transformatoru, bateriju un akumulatoru, elektrisko vadu un kabeļu, optisko šķiedru un diegu, apgaismes ierīču, elektriskās sadzīves tehnikas u. c. ražošanu.

1879. gada jūnijā pirmo reizi Latvijas teritorijā demonstrēja elektriskā apgaismojuma darbību. No 1882. gada līdz 1884. gadam elektrisko apgaismojumu ieviesa vairāku rūpniecības uzņēmumu un sabiedrisko ēku apgaismošanai. Elektriskā apgaismojuma ierīkošanu veica optiķa Heinriha Detmana (Heinrich Dettmann) uzņēmums. 1888. gadā H. Detmans izveidoja “Krievu-Baltijas elektrotehnikas fabriku”, kurā ražoja Rīgas Politehniskā institūta docenta Engelberta Arnolda (Engelbert Arnold) konstruētās dinamomašīnas. Uzņēmuma pirmo izgatavoto dinamomašīnu uzstādīja Rīgā, Šmita fabrikā. 1898. gadā tika izveidota Krievijas elektrības sabiedrība a/s “Union”, kurā ražoja dinamomašīnas, elektriskos tramvajus u. c. (rūpnīcas plašie ražošanas korpusi atklāti 1900. gadā vēlākās Valsts elektrotehnikas fabrikas, VEF, teritorijā).

“Union” meitasuzņēmums (“Krievijas-Baltija akumulatoru rūpnīca”) ražoja arī akumulatorus. No 1901. gada līdz 1903. gadam uzņēmums piedzīvoja krīzi, tas tika glābts no bankrota, 1904. gadā kļūstot par vācu “Allgemeine-Elektrizitaets Gesellschaft” (AEG) Krievijas filiāles īpašumu. Līdz pat Pirmā pasaules kara sākumam “Union” strauji attīstījās un bija lielākais elektrotehniskais uzņēmums Krievijas Impērijā; 1913. gadā rūpnīcā strādāja 2100 strādnieku, tajā saražoja 6283 elektromotorus 5,3 miljonu rubļu vērtībā. Aptuveni 90 % uzņēmuma pasūtījumu bija saistīti ar militārām vajadzībām, nodrošinot Krievijas Baltijas un Melnās jūras kara flotes ar elektrodzinējiem. Pirms Pirmā pasaules kara Rīgā darbojās arī zviedru a/s “Lux” filiāle, kurā ražoja kvēlspuldzes un elektroinstalācijas materiālus.

Pirmā pasaules kara laikā rūpniecības evakuācijas rezultātā elektrisko iekārtu ražošana Latvijā tika pārtraukta. 1915. gada augustā rūpnīcu “Union” ar visām iekārtām un strādniekiem evakuēja uz Harkovu. Pēc kara beigām ražošanas iekārtas netika reevakuētas.

1932. gadā izveidoja VEF uz 1919. gadā dibinātās Latvijas Pasta un telegrāfa departamenta galvenās darbnīcas bāzes. VEF ražoja ļoti plaša spektra produkciju, t. sk. elektromotorus, elektrisko sadzīves tehniku, dažādus kabeļus, montēja automašīnas, lidmašīnas. 20. gs. 30. gados VEF kļuva par lielāko Latvijas rūpniecības uzņēmumu un vienu no lielākajiem Baltijas valstīs. 1939. gadā VEF strādāja 3458 strādnieki, uzņēmums saražoja produkciju 15 miljonu latu vērtībā.

Otrā pasaules kara laikā padomju okupācijas apstākļos privātos uzņēmumus nacionalizēja. Vācu okupācijas laikā VEF nodaļas, tāpat kā vairāki citi Latvijas uzņēmumi, kļuva par vairāku lielo nacistiskās Vācijas kompāniju filiālēm (AEG, “Osram”, “Zeiss”, “Telefunken”) un pildīja galvenokārt militāro pasūtījumu. Kara darbības rezultātā VEF korpusi tika bojāti, tomēr jau 1944. gada beigās otrās padomju okupācijas laikā rūpnīca atjaunoja ierobežotu darbību.

Pēc Otrā pasaules kara beigām elektrisko iekārtu ražošana pakāpeniski tika atjaunota. Nozare apkalpoja galvenokārt militāri rūpnieciskā kompleksa vajadzības. No 1944. līdz 1946. gadam, izmantojot Vācijā iegūtās trofeju iekārtas, tika atjaunota pilnvērtīga VEF darbība. 1945. gadā darbu sāka arī Rīgas saldēšanas ierīču rūpnīca “Kompresors”, kurā ražoja ne tikai elektriskās saldēšanas iekārtas, bet arī artilērijas nakts tēmēkļus u. c. iekārtas. 1946. gadā agrākajās rūpnīcas “Provodņik” telpās izveidoja Rīgas elektromašīnbūves rūpnīcu (RER), kurā ražoja elektroģeneratorus, elektrostacijas, pārvietojamās elektrības ražošanas stacijas, elektriskās barošanas agregātus u. c. iekārtas. 1948. gadā RER sāka ražot elektroiekārtas piepilsētas elektrovilcieniem. Padomju okupācijas gados RER kļuva par vienu no lielākajiem nozares uzņēmumiem, 80. gadu beigās nodarbinot 8500 strādnieku. 1949. gadā Daugavpilī izveidoja rūpnīcu “Elektroinstruments”, kurā ražoja elektriskās ēveles, darbagaldus u. c. iekārtas. 1950. gadā VEF pārtrauca elektrisko spuldžu ražošanu, nododot to jaunizveidotajai Rīgas elektrospuldžu rūpnīcai. Padomju okupācijas periodā elektriskās iekārtas ražoja arī citi Latvijas uzņēmumi: “Liepājas mašīnbūves rūpnīca”, “Rīgas autoelektroaparātu rūpnīca”, “Rīgas elektromehāniskā rūpnīca”, rūpnīca “Elektro”, “Energoautomātika” (vēlākā “Latvenergo”), Rēzeknes būvinstrumentu rūpnīca (REBIR) un citi.

20. gs. 60.–80. gados Latvijā plaši tika ražota sadzīves elektrotehnika. “Rīgas vagonu rūpnīca” ražoja ledusskapjus “Sarma”, “Līga”, “Vizma” (ap 60 000 gadā). RER bija pirmais Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) uzņēmums, kas jau 20. gs. 50. gados sāka sērijveidā ražot elektriskās veļas mazgājamās mašīnas. 1965. gadā vairākas Rīgas rūpnīcas reorganizēja ražošanas apvienībā “Straume”, kurā ražoja mikserus, kafijas dzirnaviņas, gludekļus, trauku mazgājamās mašīnas, mikroviļņu krāsnis, gaļas maļamās mašīnas, virtuves kombainus, baterijas, elektromehāniskās rotaļlietas u. c.

Visu padomju okupācijas periodu lielākais nozares uzņēmums Latvijā bija VEF. Kopā ar filiālēm VEF rūpnīcas strādnieku skaits sasniedza 20 000. Rūpnīca bija viena no lielākajām radiouztvērēju, telefonu aparātu un telefonu centrāļu ražotnēm PSRS. VEF izstrādāja un ieviesa ražošanā manipulatorus un automātiskās līnijas, lai mehanizētu štancēšanas darbu. Līdzās militārajai produkcijai VEF ražoja plaša spektra civilo produkciju, t. sk. dažādu sadzīves tehniku. VEF 1980. gadā ar elektroniskajām sistēmām nodrošināja Maskavas olimpisko spēļu norisi. Šo spēļu vajadzībām Rīgas Autobusu fabrika izgatavoja 20 elektromobiļus ar RER ražotu aprīkojumu. Līvānu stikla fabrika 1979. gadā sāka apgūt optiskās šķiedras un vadu ražošanas tehnoloģiju (pirmā optiskā šķiedra saražota 1983. gadā). Līvānos saražoto optisko šķiedru izmantoja PSRS militārā kompleksa vajadzībām.

Elektrisko iekārtu ražošanas nozare ir zināšanu ietilpīga nozare, tādēļ lielāko uzņēmumu sastāvā izveidoja konstruktoru birojus un pētnieciskos centrus: VEF Zinātniskās pētniecības institūts (dibināts 1952. gadā), RER Konstruktoru birojs (dibināts 1961. gadā) u. c.

Padomju okupācijas periodā elektrotehnikas ražošana bija strauji attīstījusies. Latvijā 1990. gadā saražoja 33,7 miljonus elektrisko spuldžu, 0,8 miljonus elektrisko kafijas dzirnaviņu, 0,6 miljonus veļas mazgājamo mašīnu, 0,5 miljonus elektrisko gludekļu, 87 000 saldēšanas iekārtu, 248 piepilsētas elektrovilcienu elektroiekārtu komplektus u. c. elektriskās iekārtas. Tomēr plānveida saimniecības sabrukums, ekonomiskās grūtības Latvijā un bijušās PSRS republikās, zināšanu trūkums darbam brīvā tirgus apstākļos, kapitāla un investīciju trūkums, nespēja pārorientēties uz Rietumu tirgiem un sarežģījumi privatizācijas procesā radīja nozarei lielus, bieži vien nepārvaramus šķēršļus. 20. gs. 90. gadu sākumā lielākajos uzņēmumos ražošana gandrīz pilnībā apstājās, ražošanas apjomi strauji samazinājās. Produkcijas kopapjoma indekss salīdzināmās cenās elektrisko aparātu un mašīnu ražošanā samazinājās no 100 punktiem 1990. gadā līdz 22 punktiem 1995. gadā.

Atkārtotās izsolēs, nespējot atrast investorus, vairākus lielos uzņēmumus (piemēram, “Straume” u. c.) nācās likvidēt. Tomēr bija uzņēmumi, kuri vai nu spēja piesaistīt ārvalstu investīcijas, vai saglabāt noietu Neatkarīgo Valstu Sadraudzības (NVS) tirgū: “Komutators” (vēlākais a/s “Dambis”), RER, “Jauda”, REBIR, “Rīgas Autoelektroaparātu rūpnīca” u. c. Optiskās šķiedras ražošanu izdevās saglabāt Līvānos, pēc Līvānu stikla fabrikas reorganizēšanas izveidojot uzņēmumu “AndaOptic” (2004. gadā tā darbinieki izveidoja uzņēmumu “Z-Light”, kopš 2016. gada “Light Guide Optics International”). 20. gs. 90. gados Latvijā savas ražotnes izvietoja arī vairāki ārvalstu elektrisko iekārtu ražošanas uzņēmumi (“Lexel”, “Axon Cable” un citi).

Elektrisko iekārtu ražošanas nozares attīstību 20. gs. 90. gadu 2. pusē aizkavēja ekonomiskā krīze Krievijā (1998), kas negatīvi ietekmēja visas Latvijas apstrādes rūpniecības nozares. Sevišķi strauju kritumu piedzīvoja citās kategorijās neiekļauto elektrisko mašīnu un aparātu ražošanas grupa (-20,6 %). Tomēr nozare spēja strauji atkopties no kārtējās krīzes, un jau 2002. gada pirmajā pusgadā elektrisko mašīnu un aparātu ražotāji sasniedza 58 % kāpumu. No 2000. gada līdz 2005. gadam nozares saražotās produkcijas vērtība gandrīz trīskāršojās – no 27,5 līdz 76,5 miljoniem latu. Sekmīgi darbojās vairāki uzņēmumi: REBIR, “Dauer”, RER, “Jauda” u. c. Nepiepildījās plāni par vairāku pasaules lielo koncernu (“Philips”, “Siemens”, “Bosch”) ražotņu atvēršanu Latvijā. Tomēr pievienošanās Eiropas Savienībai veicināja ārvalstu tiešo investīciju ieplūšanu nozarē un deva iespējas vairākiem uzņēmumiem modernizēt ražošanas procesu. Nozare turpināja salīdzinoši strauji attīstīties līdz globālajai ekonomiskajai krīzei 2008.–2009. gadā (no 2005. līdz 2009. gadam nozares izlaide pieauga par aptuveni 50 %). Elektrisko iekārtu ražotāji krīzes laikā būtiski samazināja strādājošo skaitu, izlaidei sarūkot līdz 2001.–2004. gada rādītājiem. Tomēr jau 2011. gadā ražošanas apjomi atkal sasniedza pirmskrīzes līmeni; galvenais iemesls bija spēja optimizēt darba spēka resursus un atrast jaunus noieta tirgus ārzemēs. No 2008. līdz 2012. gadam saražotās produkcijas eksporta daļa pieauga no 70 % līdz gandrīz 90 %. Krīzes laikā darbību faktiski apturēja viens no lielākajiem nozares uzņēmumiem REBIR un ir atjaunojis to tikai nelielā apmērā. Krīze smagi skāra arī uzņēmumus “Dauer”, “Rīgas autoelektroaparātu rūpnīcu” un citus.

2012. gadā nozarē darbojās 90 uzņēmumi ar 2734 darbiniekiem, sasniedzot 186,9 miljonus eiro apgrozījumu. 2013. gadā elektroiekārtu ražotāju izlaide sasniedza maksimumu – 217 miljonus eiro, bet 2014.–2015. gadā Krievijas krīzes un sankciju rezultātā saruka līdz 172 miljoniem eiro. 2015. gadā nozarē bija nodarbināti 2 % no Latvijas apstrādes rūpniecībā strādājošajiem, tā saražoja 4 % un eksportēja 6 % no apstrādes rūpniecības kopapjoma. Kaut arī elektrisko iekārtu ražošanas nozare ir salīdzinoši neliela, tomēr tā ražo produktus ar vidēji augstu pievienoto vērtību, attīstās dinamiski un ir izteikti orientēta uz eksportu.

Nozarē galvenokārt darbojas mazie un vidējie uzņēmumi. RER ir viens no lielākajiem Baltijas mašīnbūves uzņēmumiem. Tajā tiek ražoti elektrodzinēji un ģeneratori dzelzceļa ritošajiem sastāviem. 2016. gadā uzņēmumā bija nodarbināti 518 darbinieki. “Axon Cable” (2000) ir viena no koncerna “Axon Cable” filiālēm. Rūpnīcā tiek ražoti kabeļu savienojumi un savienotājelementi. 2014. gadā uzņēmumā bija nodarbināti 444 darbinieki. “Lexel Fabrika” (1993) ietilpst koncernā “Schneider Electric”. Uzņēmumā tiek ražoti gaismas regulatori, termostati, kustību sensori, dūmu detektori, gaismas slēdži u. c iekārtas. 2016. gadā uzņēmumā bija nodarbināti 253 darbinieki. Uzņēmumā “Jauda” (1961) tiek ražotas transformatoru apakšstacijas, zemsprieguma un vidējā sprieguma iekārtas. 2016. gadā uzņēmumā bija nodarbināti 240 darbinieki.

Elektrisko iekārtu ražošana ir salīdzinoši neliela Latvijas apstrādes rūpniecības apakšnozare. Tajā darbojas tikai daži lielie uzņēmumi, kuri lielāko daļu produkcijas eksportē uz ārzemēm. Tādēļ nozares ietekme uz kopējo tautsaimniecības attīstību, sabiedrību un vidi ir neliela.

Vairāki nozīmīgi nozares uzņēmumi (“Jauda”, RER, “Rīgas dīzelis” u. c.) ir pārstāvēti Latvijas Mašīnbūves un metālapstrādes rūpniecības asociācijā (dibināta 1994. gadā). Uzņēmums “Lexel Fabrika” ir Latvijas Elektrotehnikas un elektronikas rūpniecības asociācijas (dibināta 1995. gadā) biedrs.