Tarāns parasti bija koka baļķis, dažkārt ar metāla uzgali, ko pielietoja, lai ar atkārtotiem triecieniem sagrautu ēku, vārtu vai nocietinājumu konstrukcijas. Bieži vien tas bija ievietots pārvietojamā, segtā konstrukcijā.

Tarāns ir viena no senākajām un galvenajām aplenkuma ierīcēm, kas sniedza uzbrucējiem iespēju sagraut pilsētu mūrus vai vārtus bez tiešas cīņas ar nocietinājumu aizstāvjiem. Taktiski tas ļāva koncentrēt uzbrucēju spēkus konkrētā nocietinājumu zonā, radot bojājumus nocietinājumos un piespiežot ienaidnieku atkāpties vai pārkārtot aizsardzību. Stratēģiski tarāna izmantošana bija būtiska ilgstošu aplenkumu laikā, jo tā radīja iespēju ieņemt cietokšņus bez pārmērīga resursu izsīkuma vai lieliem dzīvā spēka zaudējumiem. Daudzos gadījumos tarāna pielietošanai aplenkumos bija izšķiroša nozīme, ļaujot gūt uzvaru pret šķietami neieņemamiem nocietinājumiem. Laika gaitā tarāns no vienkārša baļķa pārtapa par mobilu, labi pasargātu ierīci ar metāla uzgali un jumtveida aizsargkonstrukciju pret pretinieka raidītajiem šāviņiem. Antīkajā pasaulē jau asīrieši, grieķi un romieši attīstīja dažādas tarānu formas, cenšoties uzlabot to aizsargātību un mobilitāti kaujas laukā. Romieši bieži izmantoja tarānus kopā ar citām aplenkuma ierīcēm, piemēram, torņiem un katapultām, lai efektīvi ieņemtu pilsētas un cietokšņus. Antīkajā pasaulē pretinieka taranēšanu īstenoja arī īpaši izbūvēti karakuģi ar priekšvadņiem, kas bija pārveidoti par tarāniem.

Viduslaikos tarāna nozīme kaujas laukos un aplenkumos saglabājās, tomēr, uzlabojoties fortifikāciju būvei, tā efektivitāte sāka samazināties. Parādoties šaujampulverim un ugunsieročiem turpmākās lauka artilērijas attīstības gaitā, 15.–16. gs. tarānu loma aplenkumos strauji mazinājās.

Tarānu lietojuma pirmsākumi, domājams, meklējami Mezopotāmijā pirms aptuveni 3500 gadiem līdz ar urbanizācijas aizsākumiem. Tarāna koncepts strauji izplatījās Tuvo Austrumu civilizācijās, tostarp Senajā Ēģiptē un Asīrijā, kur tas ieņēma nozīmīgu vietu aplenkuma karadarbībā. Iespējams, ka Ēģiptes 11. dinastijas laikā tapušā freskā ir attēlots tarāns, kurā vairāki karotāji nes pārvietojamu konstrukciju ar jumtu un garu baļķi. Asīriešu ciļņos nereti attēloti tarāni ar pārsegumu, kas tiek interpretēti kā dzīvnieku ādas.

Senajā Grieķijā un Senajā Romā tarāni plaši tika pielietoti jūras kaujās. Spilgtākie jūras tarānu piemēri ir saistāmi ar antīkajiem karakuģiem – trirēmām (viegli, ātri karakuģi ar trīs airētāju rindām katrā pusē) un kvadrirēmām (smagāki karakuģi ar četrām airētāju rindām katrā pusē), kuru priekšgalos ūdens līmenī bija īpaši veidoti bronzas vai dzelzs tarāni (sengrieķu εμβολος, embolos, latīņu rostrum). Šādi aprīkoti kuģi tika izmantoti gan pretinieku kuģu bojāšanai, gan ostās izveidoto šķēršļu taranēšanai. To attīstība izsekojama jau kopš bronzas laikmeta beigām, tomēr uzplaukumu piedzīvoja Senajā Grieķijā, sākot ar 5. gs. beigām p. m. ē. Galvenā taktika jūras kaujās līdz 5. gs. p. m. ē. bija manevrēšana, lai varētu veikt pretinieka flotes abordāžu, bet no 4. gs. p. m. ē. līdz ēru mijai, ja bija tāda iespēja, galvenā taktika bija frontāls trieciens ar tarānu.

Daudzām grieķu trirēmām bija šaurs bronzas tarāns, piemēram, Salamīnas kaujā (480. gads p. m. ē.) grieķu flote efektīvi izmantoja tarānus pret lēnākajiem persiešu kuģiem. Arī atēnieši uzturēja ļoti lielu floti ar vairāk nekā 200 trirēmām, kuru tarāni bieži bija veidoti dzīvnieku galvu vai mitoloģisku figūru formā.

Laikā ap 3.–2. gs. p. m. ē. romieši sākotnēji pārņēma jūras tehnoloģijas no grieķiem un kartāgiešiem, un tarānus pielāgoja smagākiem un stabilākiem kuģiem (piemēram, kvadrirēmām un kvinkvērēmām). Piemēram, Egadu salu kaujā (241. gads p. m. ē.) – Pirmā pūniešu kara laikā – romieši sakāva kartāgiešu floti, daļēji pateicoties tarānu triecieniem un borta kaujas taktikai. Viens labi saglabājies bronzas tarāns datēts ar 1. gs. p. m. ē. un saistīts ar Aktijas kauju (31. gads p. m. ē.), kurā Oktaviāna (Octavianus) flote sakāva Marku Antoniju (Marcus Antonius) un Kleopatru (Κλεοπάτρα, Cleopatra). Šis tarāns tika atrasts zemūdens arheoloģiskajā izpētē un apliecina sava laikmeta Romas karaspēka augsto tehnoloģisko līmeni.

Tarāni jūras kaujās bija ne tikai ieroči, bet arī politiski un ideoloģiski simboli, kas uzsvēra varenību un tehnoloģisko pārākumu. Romas forumā esošā rostra (tribīne) bija rotāta ar ienaidnieku kuģu tarāniem, uzsverot šo ierīču militāro un politisko nozīmi. Viens no slavenākajām tarāna izmantošanas piemēriem antīkajā pasaulē bija romiešu īstenotais Jeruzalemes aplenkums 70. gadā m. ē., kad romiešu armija izmantoja ievērojama izmēra tarānus, lai caursistu pilsētas masīvās sienas.

Viduslaikos tarāni bija nozīmīgs daudzu pilsētu aplenkumu elements. 1098. gadā Pirmā krusta kara laikā notikušajā Antiohijas aplenkumā tarāni tika pielietoti, lai sagrautu pilsētas aizsargmūrus un apdraudētu pilsētu no vairākām pusēm. Labi saglabājies 1099. gada Jeruzalemes aplenkuma apraksts, kurā izmantoti gan aplenkuma torņi, gan aplenkuma kāpnes, gan agrīna trebušetu forma un ar dzelzi apkalts tarāns. 1428.–1429. gadā notikušais Orleānas pilsētas aplenkums un ieņemšana ar plašu tarānu pielietojumu bija būtisks pavērsiens Simtgadu karā.

Aplenkuma tehnoloģiju pagrieziena punktu viduslaiku beigās iezīmē Konstantinopoles krišana 1453. gadā, kad viduslaiku mehāniskie ieroči, tostarp tarāni, jau sāka zaudēt savu agrāko nozīmi liela mēroga karadarbībā, un priekšplānā nonāca ugunsieroči, īpaši artilērija un spridzināšanas inženierija. Konstantinopoles aplenkumā 1453. gadā, ko vadīja Osmaņu Impērijas sultāns Mehmeds II (محمد ثانى, Meḥmed-i s̱ānī, II. Mehmed; arī Mehmeds Iekarotājs) pirmo reizi vēsturē smagā artilērija (īpaši lieli lielgabali, kā slavenais “Basilica”) tika izmantota tik vērienīgā apjomā. Konstantinopoles Teodosija mūri bija augsti un labi nocietināti, un tie bija būvēti, lai izturētu gan tarānu, gan ugunsieroču triecienus. Līdz ar to mehanizēti tarāni būtu bijuši mazefektīvi pret tik spēcīgām sienām, ņemot vērā to apjomu. Osmaņi šajā aplenkumā mēģināja uzspridzināt pilsētas mūrus arī no apakšas, izmantojot tuneļu sistēmu.

Lai gan mūsdienās sprāgstvielas un smagā artilērija ir pilnībā aizstājušas tarāna funkcijas, un tarāni kā ierīces ir zaudējušas militāro nozīmi, tie arvien ir populāri militārās vēstures rekonstrukcijās un muzeju ekspozīcijās un regulāri tiek izmantoti kino industrijā. Tarāniem joprojām ir pielietojums arī mūsdienās. Policija nereti izmanto nelielus, pārnēsājamus metāla tarānus, lai veiktu piespiedu iekļūšanu telpās. Mūsdienās mazie rokas tarāni dažkārt ir aprīkoti ar pneimatisku cilindru un virzuli, ko darbina saspiests gaiss, – tie tiek aktivizēti, tarānu ietriecot cietā objektā, būtiski palielinot trieciena impulsu.