Kristofs Hāberlands bija mūrnieku amata meistars un Rīgas pilsētas būvmeistars klasicisma periodā. 18. gs. 80.–90. gados projektēja sabiedriskās ēkas Rīgā, tai skaitā Rīgas pilsētas bibliotēkas zāli (mūsdienās – Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Kolonnu zāle), vairāku dievnamu ēkas Rīgā un Vidzemē, tai skaitā viņa izcilāko sakrālo celtni – Katlakalna baznīcu –, kas veidota kā rotonda, kas pārsegta ar kupolu, atsaucoties uz Romas Panteona (Pantheum) arhitektūru. K. Hāberlands izstrādāja arhitektūras un interjera projektus un vadīja būvdarbus vairākām muižu kungu mājām Vidzemē. Tomēr viņa radošā mantojuma nozīmīgāko daļu veido klasicisma stila arhitektūras projekti dzīvojamajām ēkām Rīgā – turīgu rīdzinieku namiem ar meistarīgi risinātām fasāžu kompozīcijām un telpisko plānojumu blīvas perimetrālas apbūves situācijās, kas atradās tolaik nocietinātajā Vecrīgas teritorijā. K. Hāberlands bija pirmais būvmeistars, kurš ar panākumiem īstenoja laikmetā aktuālus klasicisma stila arhitektūras projektus Rīgā, ienesot laikmetīgas un modernas vides kvalitātes ne vien savu pasūtītāju mājokļos, bet arī pilsētas ielās, kur līdz tam dominēja viduslaiku un baroka laikmeta arhitektūra.

K. Hāberlanda vecāki bija cēlušies no Annabergas Saksijā: tēvs bija mūrnieku amata meistars un pilsētas kaļķu cepļa vadītājs Johans Andreass Hāberlands (Johann Andreas Haberland), māte Kristīne Hāberlande (Christine Haberland, dzimusi Meinerte (Meinert)) bija mūrnieku amata meistara Kristofa Meinerta (Christoph Meinert) meita.

K. Hāberlands mūrnieka amatu vispirms apguva Rīgā 1765.–1767. gadā pie tēva J. Hāberlanda un 1767.–1768. gadā pie pilsētas būvmeistara Johana Pētera Leihta (Johann Peter Leicht). 1768. gadā K. Hāberlands tika uzņemts mūrnieku cunftē un vēlāk kā zellis līdz 1777. gadam ceļoja pa Eiropu, bet par šiem astoņiem Eiropā pavadītajiem gadiem trūkst jebkādas informācijas.

Pēc atgriešanās Rīgā 1778. gadā K. Hāberlands nokārtoja mūrnieku amata meistara pārbaudījumu, kļuva par Rīgas pilsētas Mazās ģildes locekli un ieguva Rīgas pilsoņa tiesības.

K. Hāberlands 1784. gadā salaulājās ar Mazās ģildes eltermaņa Johana Dāvida Morica (Johann David Moritz) meitu Ģertrūdi Regīnu Moricu (Gertruda Regina Moritz), un abu laulībā dzima četri bērni.

1778. gadā K. Hāberlandu iecēla par pilsētas būvmeistara J. P. Leihta palīgu. Pēc J. P. Leihta došanās pensijā viņa vietā – pilsētas būvmeistara amatā, ko oficiāli dēvēja par pilsētas būvju un iekārtu meistaru (Bau- und Werkmeister) – 1788. gada 12. septembrī iecēla K. Hāberlandu, savukārt par viņa palīgu iecēla būvmeistaru Johanu Danielu Gotfrītu (Johann Daniel Gottfriedt). Pilsētas būvmeistara pienākumos ietilpa ne vien atsevišķu jaunbūvju projektēšana, bet arī dažādu būvju, kas piederēja pilsētai, atjaunošana, tāmju sastādīšana un būvdarbu vadīšana. Līdztekus K. Hāberlands turpināja aktīvi pieņemt privātus arhitektūras pasūtījumus un attīstīt savu arhitekta privātpraksi, un 1793. gadā viņš kļuva par mūrnieku cunftes eltermani un Rīgas mazās ģildes jeb Svētā Jāņa ģildes eltermani. 1796. gada 28. aprīlī K. Hāberlandu atlaida no pilsētas būvmeistara amata par pienākumu laicīgu nepildīšanu.

Rīgas pilsētas bibliotēkas pārbūve virs Doma baznīcas krustejas (1778–1786; mūsdienās – Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Kolonnu zāle un Ovālais kabinets); Oto Hermana fon Fītinghofa (Otto Hermann von Vietinghoff) privātais teātris Lielajā Ķēniņu (mūsdienās – Riharda Vāgnera) ielā 4 (1781–1782, vēlāk pārbūvēts, teātra zāle nav saglabājusies); Rīgas pilsētas policijas nams Kaļķu iela 7 (1788–1789, vēlāk pārbūvēts); Rīgas rātsnama ēkas pārbūve – mansarda izbūve un biržas zāles ieejas un kāpņu izbūve pret Rātslaukumu (1792–1794, vēlāk pārbūvēta, ēka nav saglabājusies); Rīgas Melngalvju nama pārbūve – jauna ieejas portāla izbūve, divstāvu blakuskorpusa izbūve ar ēdamzāli, spēļu istabu un palīgtelpām (1792; ēka nav saglabājusies; K. Hāberlanda projektētais portāls atkārtots Melngalvju nama ēkas 1999. gada rekonstrukcijā).

Suntažu baznīca (1780–1784); Alūksnes baznīca (1781–1788); Doles (mūsdienās – Ķekavas) baznīca (1783–1784, vēlāk pārbūvēta); Katlakalna baznīca (1791–1794); Valkas (mūsdienās – Valgas) baznīca (1787–1789, vēlāk pārbūvēta); remonta darbu vadība Rīgas Svētā Pētera baznīcai un mets marmora kancelei (1789–1791), ko izgatavoja 1792. gadā Livorno Itālijā (kancele nav saglabājusies); būvdarbu vadība inženiera Zīgmunda Zēges fon Laurenberga (Siegmund Söge von Laurenberg) projektētajai Rīgas Svētā Pētera un Pāvila pareizticīgo baznīcai Citadelē (1781–1785).

Bijušais K. Hāberlanda privātnams Teātra ielā 6 (ap 1782. gadu; no 1785. gada Evas Marijas fon Lēvisas of Menāras (Eva Maria von Löwis of Menar) nams); bijušais K. Hāberlanda privātnams Kalēju ielā 4 (1788); bijušais Konrāda Heinriha fon Zengbuša (Conrad Heinrich von Sengbusch) nams Jaunavu ielā 3 (1784–1795, ēka nav saglabājusies, bet ir saglabājies viens ēkas fasādes pilastrs pie ēkas Jaunavu ielā 1); bijušais rātskunga Sebastiana Heinriha Krūzes (Sebastian Heinrich Cruse) dzīvojamais nams Vecpilsētas ielā 17 (1788–1789); bijušais Burharda Johana fon Cukerbekera (Burchard Johann von Zuckerbecker) dzīvojamais nams Audēju ielā 8 (18. gs. 80. gadi; vēlāk pārbūvēts); dzīvojamais nams Miesnieku ielā 1 (18. gs. 4. ceturksnis); bijušais Johana Zamuela Holandera (Johann Samuel Hollander) dzīvojamais nams Šķūņu ielā 17 (1787–1788); bijušais Džordža Morisona (George Morrison) dzīvojamais nams Smilšu ielā 5 (1794–1797); bijušais Kristiana Gotlība fon Trompovska (Christian Gottlieb von Trompowsky) dzīvojamais nams Pils ielā 6 (ap 1795); bijušais tirgotāja Krēgera (Kröger) dzīvojamais nams Mazajā Grēcinieku ielā 2 (ap 1797, ēka nav saglabājusies).

Lādes muižas dzīvojamais nams Rīgas pilsētas pasūtījumā kopā ar būvmeistaru J. P. Leihtu (1778–1780); Ikšķiles muižas kungu māja O. H. fon Fītinghofa pasūtījumā (1792–1795, nav saglabājusies); būvdarbu vadība nezināma autora projektētajai Carnikavas pilij (18. gs. 80. gadi, ap 1800. gadu ēkā īstenotas pārbūves pēc K. Hāberlanda projekta; ēka nav saglabājusies); Ozolmuižas kungu mājas projekts grāfa Georga Johana Mellīna (Georg Johann Mellin) pasūtījumā (ap 1792).

K. Hāberlanda projektētās ēkas ir iekļautas Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. 2008. gadā K. Hāberlanda radošais mantojums tika iekļauts Latvijas kultūras kanonā.