Datu bāzes ir būtiska jebkuras informācijas sistēmas sastāvdaļa. Ģeotelpisko datu bāzes papildina klasiskās relāciju vai dokumentu tipa datu bāzu funkcionalitāti ar iespēju uzglabāt telpiski piesaistītu informāciju, piemēram, objektu koordinātas, tematiskos slāņus, robežas, tīklus, reljefa modeļus un arī objektu topoloģiskās attiecības. Ģeotelpisko datu bāzes ļauj datoram ne tikai glabāt tabulārus vai teksta datus, bet arī sasaistīt noteiktas vērtības ar punktu, līniju vai laukumu kartē, kā arī aprēķināt attālumus, pārklājumus vai telpiskās sakritības.

Ģeotelpisko datu bāzēm mūsdienās ir stratēģiska nozīme – strauji pieaugot datu apjomam un detalitātei kopumā, vairāk nekā 80 % no šiem datiem tiek uzskatīti par telpiski piesaistītiem; tas nozīmē, ka lielāko daļu no informācijas ir iespējams attēlot un analizēt telpiskā kontekstā. Daudzās jomās, piemēram, uzņēmējdarbībā, sabiedrības veselībā, drošībā un izglītībā uzkrātie un izmantojamie dati mūsdienās satur telpiski piesaistītu informāciju (adreses, koordinātas u. c.), kas ļauj tos atveidot kartē.

Pirmās ĢIS – Kanādas ģeogrāfiskās informācijas sistēmas (Canada Geographic Information System, CGIS) – izveidotājs Rodžers Tomlinsons (Roger Tomlinson), kurš īstenoja projektu Kanādas valdības uzdevumā, uzskatāms ne tikai par ĢIS, bet arī par ģeotelpisko datu bāzu aizsācēju. Kalifornijas Universitātes Bērklijā (University of California, Berkeley) pētnieks Antonins Gutmens (Antonin Guttman) 1984. gadā izveidoja R-tree dinamisko datubāzu struktūru, kas līdz pat mūsdienām ir pamatā telpiskās indeksācijas risinājumiem ģeotelpisko datu bāzēs.

Ģeotelpisko datu bāzu vēsture ir cieši saistīta ar ĢIS attīstību kopumā. Līdz ar pirmajām ĢIS sistēmām (piemēram, 20. gs. 60. gados Kanādā izveidoto CGIS) radās nepieciešamība pēc specializētām datubāzēm, kas būtu pielāgotas liela apjoma telpisko (ģeogrāfiski piesaistīto) datu glabāšanai.

Amerikas Savienoto Valstu (ASV) Hārvarda Universitātes (Harvard University) Datorgrafikas un telpiskās analīzes laboratorijā (Laboratory for Computer Graphics and Spatial Analysis) tika radītas programmas SYMAP (1964. gadā) un ODYSSEY (1975. gadā), kuras izmantoja agrīnus ģeotelpisko datu bāzu risinājumus. 20. gs. 80. un 90. gados tika attīstīti komerciālie ĢIS risinājumi, piemēram, ASV kompānijas Environmental Systems Research Institute (ESRI) izveidotā programma ArcGIS, kas pirmo reizi integrēja relāciju datu bāzes telpisko datu apstrādē. Atvērtā koda kustībai kļūstot populārākai pasaulē, kļuva pieejamas arī bezmaksas alternatīvas, piemēram, 2001. gadā radītais PostGIS paplašinājums PostgreSQL datu bāzei. Paralēli tikai izveidoti arī citi rīki, piemēram, Oracle Spatial, Microsoft SQL Server (telpiskajiem datu tipiem), kā arī NoSQL pieejas, piemēram, MongoDB ar telpisko indeksāciju. Šie risinājumi ļāva ģeotelpiskos datus integrēt vispārējās informācijas sistēmās un izmantot tiešsaistes pakalpojumos.

Ģeotelpisko datu bāzes izmanto katra institūcija un lietotājs, kas izmanto ĢIS, tajā skaitā valdības un pašvaldību aģentūras, telpiskie plānotāji, glābšanas dienesti, kā arī nevalstiskās organizācijas. Ģeotelpisko datu bāzu funkcionalitāte ir integrēta daudzās ikdienā lietotās mobilajās aplikācijās, piemēram, Google Maps, Bolt, Amazon, Strava un citās. Īpaši svarīgas ģeotelpisko datu bāzes ir zinātnē un pārvaldībā, kur nepieciešams uzkrāt un uzglabāt lielu apjomu telpiski piesaistītu digitālo datu.

Ģeotelpiskie dati un specializētās datu bāzes ir būtiska jaunajā viedpilsētu koncepcijā, atbilstoši kurai pārvaldība tiek realizēta, balstoties uz aktuāliem, precīziem, telpiski piesaistītiem digitāliem datiem par zemes lietojumu, apbūvi, apdzīvojumu, infrastruktūru, enerģētiku, mobilitāti un ekonomisko aktivitāti. Ģeotelpisko datu bāzes ir būtiskas arī klimata pārmaiņu izpētē, ne tikai analizējot klimata pārmaiņu ietekmes un riskus, bet arī prognozējot nākotnes izmaiņu trajektorijas un potenciālās ietekmes (plūdu, meža ugunsgrēku, sausuma riskus).