Bangu pīle ir vidēji liela pīle. Ligzdo Aļaskā un Kanādā. Ziemo Ziemeļamerikas piekrastē Klusajā un Atlantijas okeānā. Eiropā reta ieceļotāja. Latvijā novērota vienu reizi. Ligzdo boreālajos mežos netālu no nelieliem mitrājiem, kuros vadā mazuļus. Ziemo okeānu seklajā piekrastes daļā. Pārtiek galvenokārt no dažādiem bentiskajiem bezmugurkaulniekiem.

Karls Linnejs (Carl Linnaeus) 1758. gadā sugai deva zinātnisko nosaukumu Anas perspicillata, taču mūsdienās bangu pīles zinātniskais nosaukums ir Melanitta perspicillata. Ģints nosaukums veidots no sengrieķu valodas vārdiem μέλας, melas ‘melns’ un νηττα, nitta ‘pīle’. Savukārt sugas apzīmējums perspicillata latīņu valodā nozīmē ‘briļļainā’ (atvasināts no perspicere ‘redzēt cauri’).

Sugai netiek izdalītas pasugas.

Ķermeņa garums 45–56 cm, svars – vidēji 900 g mātītēm un 1050 g tēviņiem. Vidēji liela pīle. Ķermeņa apspalvojums gandrīz pilnībā tumšs, t. sk. nav nekā balta uz spārniem. Tēviņš melns, uz skausta liels, balts laukums un mazāks balts laukums arī uz pieres. Knābis pie pamata paresnināts, no attāluma izskatās spilgti dzeltenoranžs, bet tuvumā redzams balts knābja pamats, kam sānos apaļš, melns laukums. Acis baltas. Mātīte melnganbrūna, galvas sānos divi gaiši laukumi (bet to var arī nebūt), bieži – mazs, balts laukums uz skausta.

Tēviņam riesta laikā burbuļojošs sauciens “puk puk puk”. Mātītes sauciens atgādina vārnu.

Bangu pīle ir gājputns.

Ligzdo boreālajos mežos netālu no nelieliem mitrājiem, kuros vadā mazuļus. Ziemo okeānu seklajā piekrastes daļā, parasti barojas līdz 10 metru dziļumam.

Pārtiek galvenokārt no dažādiem bentiskajiem bezmugurkaulniekiem. Ligzdošanas laikā gan pieaugušie putni, gan mazuļi pārtiek no ļoti dažādiem ūdens bezmugurkaulniekiem. Ārpus ligzdošanas sezonas, kad putni uzturas jūrā, tie pārtiek no nelielām gliemenēm, siļķu ikriem, vēžveidīgajiem, daudzsaru tārpiem un gliemjiem.

Ligzda uz zemes netālu no ūdens, bieži zem zemiem skujkoku zariem, kritalām vai klinšu atsegumiem. Ligzda ir bedrīte, kas izklāta ar augu materiālu – sūnām, skujām, zariņiem u. c. – un dūnām.

Olas krēmbaltas. Olu izmērs ir 42–46x59–67 mm. Dējumā 6–9 olas. Gadā viens perējums. Perē tikai mātīte. Perēšanas ilgums nav zināms, bet varētu būt 28–30 dienas.

Mazuļi ir ligzdbēgļi. Mātīte tos aizved uz piemērotu barošanās vietu un pieskata, bet mazuļi barojas patstāvīgi. Lidspēju mazuļi iegūst apmēram 55 dienu vecumā, bet lielākoties mātītes tos pamet jau pirms tam.

Ligzdo Aļaskā un Kanādā. Ziemo Ziemeļamerikas piekrastē Klusajā un Atlantijas okeānā. Pasaules populācija sarūk.

Eiropā bangu pīle ir reta ieceļotāja.

Latvijā bangu pīle reģistrēta tikai vienu reizi – 2025. gada 1.–26. oktobrī viens tēviņš novērots jūrā pie Kolkas (Edgars Smislovs u. c.).

Pasaulē bangu pīle nav atzīta par apdraudētu, bet ne Eiropā, ne Latvijā sugas apdraudētību vērtēt nav atbilstoši.

Būtisks drauds bangu pīlei ir medības, jo aprēķini liecina, ka populācija tiek pārmedīta. Sugu negatīvi ietekmē arī klimata pārmaiņas. Sniega ātrāka nokušana ligzdošanas vietās ir saistīta ar populācijas lejupslīdi, kas, iespējams, skaidrojama ar ligzdošanas cikla neatbilstību barības pieejamībai. Prognozējamā okeāna paskābināšanās var novest pie sugai svarīgo gliemju populāciju lejupslīdes. Aļaskā novērota ezeru un dīķu sarukšana, kas var samazināt ligzdošanas dzīvotņu pieejamību. Suga ir īpaši jutīga pret naftas piesārņojumu. Klusā okeāna piekrastē konstatēta bangu pīļu saindēšanās ar kadmiju, barojoties ar gliemenēm uz akvakultūras struktūrām.

Pamata izplatības areālā suga tiek medīta, taču Eiropas Savienībā un arī Latvijā bangu pīle nav iekļauta medījamo sugu sarakstā.

Bangu pīle iekļauta Bonnas konvencijas II pielikumā.