Izauga Amsterdamā netālu no futbola kluba Ajax tā laika stadiona De Meer, bija jaunākais no diviem dēliem strādnieku ģimenē. Kopš 1968. gada bija precējies ar Diānu Margarētu Kosteri (Diana Margaretha Coster), ar kuru kopā izaudzināja trīs bērnus. Dēls Johans Žordi Kruifs (Johan Jordi Cruijff) bija profesionāls futbolists, spēlējot Nīderlandes valstsvienībā, kā arī tēva vadībā klubā Barcelona.

Desmit gadu vecumā J. Kruifs pievienojās Ajax jauniešu komandai, taču vēl vairākus gadus paralēli spēlēja arī beisbolu. Viņš tā arī nepabeidza skolu, pilnībā koncentrējoties futbolam. Jau 17 gadu vecumā, 15.11.1964., J. Kruifs Ajax sastāvā debitēja Nīderlandes augstākās līgas čempionātā Eredevisie. Šajā sezonā Ajax nacionālajā čempionātā ieņēma tikai 13. vietu, bet 1965. gada sākumā par Amsterdamas kluba galveno treneri kļuva Rinuss Mihelss (Rinus Michels), kura vadībā Ajax uzreiz kļuva par dominējošu spēku Nīderlandē, ar laiku gūstot izcilus panākumus arī Eiropā. Ajax rindās J. Kruifs aizvadīja deviņas sezonas (1964–1973), šajā laikā sešas reizes kļūstot par Nīderlandes čempionu. Trīs reizes pēc kārtas (1971–1973) Ajax izcīnīja Eiropas galveno kontinentālo trofeju Eiropas kausu (European Cup), J. Kruifam īpaši izceļoties 1972. gada finālmačā pret Milānas Inter, kur viņš guva abus vārtus (2:0).

1973. gada augustā J. Kruifs no Amsterdamas pārcēlās uz Spānijas klubu Barcelona, kur uzreiz pirmajā sezonā palīdzēja Katalonijas pārstāvjiem pēc 13 sezonu pārtraukuma izcīnīt Spānijas čempionu titulu. Barcelona rindās J. Kruifs aizvadīja piecas sezonas (1973–1978), vēl vienu reizi izcīnot arī Spānijas kausu (1978).

19 gadu vecumā, 07.09.1966., J. Kruifs debitēja Nīderlandes valstsvienībā Eiropas čempionāta atlases spēlē pret Ungāriju (2:2), uzreiz arī gūstot vārtus, taču Nīderlande nekvalificējās finālturnīram. Nīderlandes izlase netika arī uz 1970. gada Pasaules kausa un 1972. gada Eiropas čempionāta finālturnīru. Toties 1974. gadā Pasaules kausa finālturnīrā Vācijas Federatīvajā Republikā (VFR) Nīderlandes izlase pārliecinošā stilā aizkļuva līdz finālam, kur Minhenē ar 1:2 piekāpās laukuma saimniekiem vāciešiem. Nīderlandes izlases kapteinis J. Kruifs bija šā čempionāta spilgtākais spēlētājs, gūstot trīs vārtus. Pēc diviem gadiem Nīderlandes izlase izcīnīja bronzas medaļas Eiropas čempionātā, Euro 1976 pusfinālā papildlaikā ar 1:3 zaudējot Čehoslovākijai, bet spēlē par trešo vietu papildlaikā ar 3:2 pārspējot turnīra rīkotājus Dienvidslāviju. J. Kruifs palīdzēja Nīderlandei iegūt ceļazīmi uz 1978. gada Pasaules kausa finālturnīru, taču 1977. gada oktobrī viņš negaidīti pārtrauca spēlēt valstsvienībā. Kopumā Nīderlandes izlasē J. Kruifs aizvadīja 48 mačus, gūstot 33 vārtus.

1978. gada jūnijā J. Kruifs paziņoja par futbolista karjeras beigšanu, pievēršoties uzņēmējdarbībai, taču cieta lielus finansiālos zaudējumus, tāpēc pēc nepilna gada atsāka spēlēt futbolu, dodoties uz Ziemeļamerikas profesionālo līgu NASL (North American Soccer League), kur vispirms vienu sezonu spēlēja Los Angeles Aztecs (1979), bet tad – Washington Diplomats (1980). 1981. gada sākumā J. Kruifs uz dažiem mēnešiem pievienojās Spānijas otrās līgas klubam Levante, bet gada izskaņā atgriezās dzimtajā Ajax komandā, vēlāk vēl divreiz kļūstot par Nīderlandes čempionu (1982–1983). Ņemot vērā, ka 1983. gada vasarā Ajax vairs nepiedāvāja J. Kruifam pagarināt līgumu, amsterdamiešu ievērojamais spēlētājs pārgāja pie Ajax principiālākajiem konkurentiem Feyenoord, palīdzot Roterdamas klubam izcīnīt pirmo valsts čempionu titulu desmit gadu laikā. Lai gan J. Kruifs tika atzīts par Nīderlandes sezonas labāko futbolistu, 1984. gada maijā 37 gadu vecumā viņš beidza futbolista karjeru.

J. Kruifs tiek uzskatīts par Nīderlandes “totālā futbola” spēles stila spilgtāko pārstāvi. Šajā taktiskajā variantā katrs laukuma spēlētājs vajadzības gadījumā var ieņemt jebkuru citu pozīciju laukumā, mainoties vietām ar komandas biedriem. J. Kruifs parasti spēlēja centra uzbrucēja pozīcijā, taču regulāri spēlēja vidējā līnijā, veidojot saspēli no laukuma dziļuma, tāpēc viņu dēvēja par spēles “diriģentu”. J. Kruifs izcēlās ar tehnisko meistarību, ātrumu un driblu, kā arī labu laukuma pārredzēšanu. Pēc 1974. gada Pasaules kausa viena viņa māņkustība tika iesaukta par “Kruifa pagriezienu” (Cruyff Turn), kad futbolists imitē piespēli, bet tad strauji pagriežas par 180 grādiem, apspēlējot pretspēlētāju. Kopš 1970. gada oktobra J. Kruifs spēlēja ar kreklu nr. 14., kas kļuva plaši atpazīstams fakts. Ārpus laukuma viņam bija raksturīgi kodolīgi īsi izteicieni, ko Nīderlandē dēvē par “kruificismiem” (Cruijffiaans).

Jau gadu pēc spēlētāja karjeras noslēgšanas J. Kruifs kļuva par Ajax galveno treneri, vadot Nīderlandes galvaspilsētas klubu divarpus sezonas (1985–1987). Šajā laikā Ajax neizdevās kļūt par Nīderlandes čempioniem, paliekot otrajā vietā, taču J. Kruifa vadītā komanda divreiz ieguva Nīderlandes kausu, kā arī 1987. gadā izcīnīja Eiropas Kausu ieguvēju kausu (European Cup Winners` Cup), par ko sacentās nacionālo kausu ieguvēji.

1988. gada vasarā J. Kruifs kļuva par kluba Barcelona galveno treneri, kur pirms tam jau bija iemantojis līdzjutēju atzinību kā spēlētājs. Pirmajā sezonā Barcelona izcīnīja Eiropas Kausu ieguvēju kausu, ar 2:0 apspēlējot Dženovas Sampdoria. Pēc trim gadiem, 20.05.1992., Barcelona vēlreiz pieveica šo Itālijas klubu nu jau Eiropas kausa finālmačā (1:0) Londonas Wembley stadionā, pirmo reizi kluba vēsturē izcīnot prestižāko kontinentālo trofeju. J. Kruifs Barcelona galvenā trenera amatā atradās astoņas sezonas (1988–1996), šajā laikā četras reizes pēc kārtas uzvarot arī Spānijas čempionātā (1991–1994). J. Kruifa izveidoto komandu futbola pasaulē iesauca par “Sapņu komandu” (Dream team), jo tā demonstrēja aizraujošu uzbrūkošu futbola spēles stilu. 1996. gadā J. Kruifs beidza trenera darbību, pēc tam gan vairākus gadus esot neoficiāls padomnieks Barcelona kluba prezidentam Žoanam Laportam (Joan Laporta). 2011. gada februārī J. Kruifu iecēla kluba Ajax valdē, bet jau pēc gada viņš ar skandālu to pameta. 2012. gada februārī J. Kruifs kļuva par Meksikas kluba Chivas Guadalajara tehnisko direktoru, nostrādājot šajā amatā tikai līdz gada beigām.

1997. gadā Nīderlandes ievērojamais futbolists izveidoja savu labdarības fondu Johan Cruyff Foundation. 1999. gadā viņš Amsterdamā izveidoja savā vārdā nosauktu augstskolu Johan Cruyff Institute, kas specializējas sporta menedžmentā. 1979. gadā tika izveidots sporta apģērba modes zīmols Cruyff.

2015. gada oktobrī J. Kruifam tika diagnosticēts plaušu vēzis, bet 24.03.2016. viņš mira Barselonas slimnīcā ģimenes lokā. 24 stundu laikā Barselonā tika sarīkota privāta atvadu ceremonija, kurā piedalījās tikai viņa ģimene. 02.04.2016. Camp Nou stadionā Barcelona mājas spēlē pret Madrides Real 90 tūkstoši līdzjutēju pa visām tribīnēm izveidoja lielu mozaīku ar uzrakstu “Paldies, Johan!” (Gràcies Johan!).

J. Kruifs trīs reizes saņēma Eiropas labākā futbolista balvu “Zelta bumba” (Ballon d`Or, 1971, 1973, 1974). 1998. gadā J. Kruifu iekļāva Starptautiskās Futbola asociāciju federācijas (Fédération Internationale de Football Association, FIFA) 20. gs. simboliskajā komandā (World Team of the 20th Century), ko noteica 250 starptautiskie sporta žurnālisti, bet 2002. gadā viņu iekļāva arī visu laiku simboliskajā Pasaules kausa komandā (FIFA World Cup Dream Team), ko noteica FIFA sarīkotajā interneta balsojumā. 2006. gadā J. Kruifs saņēma prestižo Laureus balvu par mūža ieguldījumu (Laureus Lifetime Achievement Award). 2003. gadā par godu Eiropas Futbola asociāciju savienības (Union of European Football Associations, UEFA) 50 gadu jubilejai veiktajā aptaujā J. Kruifs tika nosaukts par Nīderlandes 50 gadu (1954–2003) izcilāko futbolistu jeb “Zelta spēlētāju” (Golden Player). 2010. gadā viņš saņēma FIFA augstāko apbalvojumu par saviem nopelniem (FIFA Order of Merit). Starptautiskās futbola vēsturnieku un statistiķu federācijas (International Federation of Football History & Statistics, IFFHS) aptaujā J. Kruifs atzīts par otro labāko 20. gs. futbolistu, palaižot priekšā tikai brazīlieti Pelē (Pelé), bet līdzīgās žurnālu France Football un World Soccer aptaujās J. Kruifu atzina par trešo labāko 20. gs. futbolistu aiz Pelē un argentīnieša Djego Maradonas (Diego Maradona). 2019. gadā žurnāla France Football vērtējumā J. Kruifs atzīts par ceturto labāko visu laiku futbola treneri.

2018. gadā Nīderlandes lielākais stadions Amsterdamā tika pārdēvēts par Johan Cruyff Arena, bet nākamajā gadā Barselonā tika atklāts nīderlandieša vārdā nosauktais stadions Estadi Johan Cruyff, kur pamatā spēlē Barcelona kluba sieviešu un jauniešu komandas. Kopš 2008. gada par godu J. Kruifam Ajax komandā vairs neviens futbolists nespēlē ar kreklu nr. 14. Amsterdamā un Barselonā pie abu pilsētu lielākajiem stadioniem ir uzstādītas J. Kruifam veltītas bronzas statujas. Kopš 1996. gada Nīderlandes Superkauss, ko katras sezonas ievadā izspēlē valsts čempioni ar kausa ieguvējiem, pārdēvēts futbolista vārdā Johan Cruijff Schaal. Tāpat ik gadu pasniegtā balva Nīderlandes talantīgākajam jaunajam futbolistam nosaukta par Johana Kruifa trofeju (Johan Cruijff Prijs).

Jau pēc futbolista nāves 2016. gadā iznāca J. Kruifa autobiogrāfija “Mans pagrieziens: Autobiogrāfija” (My Turn: The Autobiography), par viņu sarakstītas vēl vairākas grāmatas. J. Kruifam veltītas arī vairākas dokumentālās filmas – 1973. gadā iznāca režisora Mārtena de Vosa (Maarten de Vos) filma “Numurs 14, Johans Kruifs” (Nummer 14 Johan Cruyff). 1969. gadā J. Kruifs ierakstīja savu mūzikas singlu Oei Oei Oei (Dat Was Me Weer Een Loei). Vairākus gadus Nīderlandē arī tika demonstrēts J. Kruifam veltīts mūzikls “14. mūzikls” (14 de musical; režisors un rakstnieks – Maurics Ouvenēls (Maurits Ouweneel)).