Cilvēka papilomas vīruss (CPV) pieder pie dezoksiribonukleīnskābes (DNS) vīrusu grupas. Ir zināmi vairāk nekā 200 CPV veidi. Starp šīs grupas vīrusiem ir atrodami augsta riska štammi, kas cilvēka organismā spēj izraisīt ļaundabīgus audzējus. CPV ir nozīmīga problēma medicīnā un veselības aizsardzības jomā visā pasaulē.

CPV rada infekciju. To izraisa DNS vīruss no īpašas vīrusu Papillomaviridae dzimtas. CPV ir mazs un cirkulārs divpavedienu DNS vīruss ar aptuveni 8000 bāzes pāriem genomu. CPV apmēram 200 veidi ir sagrupēti piecās ģintīs, no kurām visvairāk pētītās ir alfa, beta un gamma. Starp šīs grupas vīrusiem ir tādi, kuriem ir afenitāte pret ādu, un ir tādi, kuriem ir afenitāte pret gļotādu.

Šajā ģintī ietilpst daudzi vīrusu veidi, kas inficē ādu un gļotādas, un tā ir tālāk iedalīta sugās, kas ir saistītas ar zema un augsta riska infekcijām.

Tie galvenokārt ir saistīti ar ādas infekcijām. Veseliem cilvēkiem infekcija bieži norit bez simptomiem.

Papilomas vīruss, līdzīgi citiem vīrusiem, ir obligāti intracelulārs parazīts, kas nespēj vairoties ārpus saimnieka epitēlija šūnām. CPV infekcija aprobežojas ar pārragotā epitēlija bazālajām šūnām. Bazālās šūnas ādā un gļotādā atrodas visdziļāk. Epitēlijaudi ir vienīgie audi, kuros CPV replicējas. CPV dzīves cikls stingri atbilst saimnieka epitēlija šūnu diferenciācijas programmai.

Šīs vīrusu dzimtas pārstāvji nopietni apdraud cilvēka veselību. Ir CPV ģintis ar zemas un augstas onkogenitātes riskiem. Tā saucamie zema riska vīrusa tipi rada labdabīgus ādas un gļotādu veidojumus, piemēram, kārpas. Pastāv augsta riska vīrusa tipi, kas spēj izraisīt ļaundabīgus procesus ādā un gļotādā – visbiežāk sieviešu dzimumorgānu gļotādā, precīzāk, dzemdes kakliņā. Augsta riska onkogēnie CPV tipi veicina maksts un vulvas vēža attīstību sievietēm, dzimumlocekļa un anālā kanāla vēža attīstību vīriešiem, mutes un rīkles vēža attīstību abu dzimumu pārstāvjiem. Tā kā vīrusi ir daudzveidīgi un plaši izplatīti, CPV ir ievērojama problēma vairākās mūsdienu medicīnas specialitātēs.

CPV var izdzīvot daudzus mēnešus zemā temperatūrā un bez saimnieka. Tādēļ persona ar pēdu ādas kārpām var izplatīt vīrusu, staigājot ar basām kājām.

Parastās vīrusu kārpas, plakanās vīrusu kārpas, ģenitālās kārpas, balsenes papilomatoze, ādas un gļotādas audzēji, dzemdes kakla audzējs, tūpļa audzējs, plaušu audzējs – tās ir biežākas patoloģijas, kuras spēj izraisīt šīs grupas pārstāvji.

Tiek uzskatīts, ka CPV veidojumi rodas inficētu bazālo keratinocītu proliferācijas rezultātā. Infekcija parasti notiek, kad saimnieka bazālās šūnas tiek pakļautas infekciozajam vīrusam caur traucētu epitēlija barjeru, sīku, maznozīmīgu traumu, kā tas notiek, piemēram, dzimumakta laikā vai pēc nelieliem ādas nobrāzumiem.

Cilvēks var vienlaikus inficēties ar vairāk nekā vienu CPV tipu, un ir zināms, ka šī slimība skar tikai cilvēkus. Inficēšanās visbiežāk notiek ciešā kontaktā ar slimu personu. Ir ierobežoti pierādījumi, ka CPV var izplatīties netieši, taču daži pētījumi liecina, ka teorētiski tam ir iespējams izplatīties, nonākot saskarē ar piesārņotām virsmām (grīdas virsmu, manikīra un pedikīra priekšmetiem utt.). Ne visi parastie roku dezinfekcijas līdzekļi iznīcina CPV.

Pasaulē 12 % sieviešu ir CPV DNS pozitīvas, un rādītāji atšķiras atkarībā no vecuma un valsts. Visaugstākais CPV līmenis ir novērojams jaunu sieviešu vidū – 24 % sieviešu līdz 25 gadu vecumam.

Gandrīz visus dzemdes kakla vēža gadījumus izraisa divi CPV: CPV16 un CPV18 celms. Tie veido aptuveni 70 % no visiem gadījumiem.

CPV16 tips ir iesaistīts gandrīz 90 % ar CPV saistītos mutes, rīkles vai mandeļu audzēja gadījumos.

CPV6 un CPV11 tipi ir bieži sastopami dzimumorgānu kārpu un balsenes papilomatozes cēloņi.

Vairāk nekā 40 CPV tipi spēj izplatīties dzimumakta ceļā, kad tiek inficēta dzimumorgānu un tūpļa āda. Ne visām ar vīrusiem inficētām personām uz ādas būs CPV izpausmes. Ir zināmi riska faktori CPV un citu seksuāli transmisīvo infekciju pārnešanai: agrīns pirmā dzimumakta vecums, vairāki seksuālie partneri, alkohola un apreibinošo vielu lietošana, smēķēšana un vāja imūnsistēmas darbība. Mūsdienās, izmeklējot pacientus, bieži atrod vienlaikus vairākas seksuāli transmisīvās slimības.

CPV infekcija izplatās arī grūtniecības un dzemdību laikā no mātes uz bērnu.

CPV5 tips var atrasties cilvēka ādā un dzīves laikā neizpausties nekādā veidā.

CPV1 un CPV2 tips ir biežākie ierosinātāji vīrusu kārpām uz plaukstām un pēdām. Parastajās kārpās var atrast arī 7. un 22. tipu. Interesanti, ka plaukstu un pēdu kārpām pastāv atšķirība starp biežākajiem tipiem.

Ļoti augstāka riska tipi ir CPV16, 18, 31, 45; augsta riska: CPV33, 35, 39, 51, 52, 56, 58, 59, 66, 68; iespējami augsta riska tipi: CPV26, 53, 73, 82. Šo minēto vīrusu grupa izraisa aptuveni 5 % no visiem ļaundabīgiem cilvēka audzējiem.

Ir pierādīts, ka CPV vakcīnas var pasargāt un novērst visbiežāk sastopamos infekcijas veidus. Pēdējos gadus daudzas sabiedrības veselības organizācijas veic tiešos CPV testus. Iedzīvotāju skrīnings ļauj uzsākt ārstēšanu agrīnā stadijā, kas nodrošina labākus rezultātus.

Gandrīz katrs seksuāli aktīvs cilvēks kādā dzīves brīdī ir inficējies ar CPV. Jāņem vērā, ka CPV ir visizplatītākā seksuāli transmisīvā infekcija pasaulē.

Cilvēkam dzīves laikā visbiežāk nav iespējas pilnībā izvairīties no CPV. Vairumam cilvēku tas ir bijis vismaz reizi mūžā. Lai samazinātu inficēšanās risku, rekomendē:

• nepieskarties citu cilvēku kārpām vai kārpām līdzīgiem veidojumiem;
• nelietot citu cilvēku zeķes, apavus un dvieļus;
• uzvilkt gumijas čības, kad apmeklē publiskās dušas un baseinus.

Savukārt, ja cilvēkam ir kārpas, ieteicams apmeklēt ārstu dermatologu.

Līdz šim Latvijā apmaksāta vakcinācija pret CPV ir bijusi pieejama meitenēm un zēniem vecumā no 12 līdz 17 gadiem. Šī vecuma bērni un pusaudži arī turpmāk paliek prioritārā vakcinācijas grupa, tomēr Latvijā ir veiktas izmaiņas, arī paplašinot valsts apmaksātas vakcinācijas iespējas atsevišķām iedzīvotāju grupām, kuras iepriekš nav vakcinētas.

Ar CPV pētīšanu nodarbojas virusoloģija. Zinātnieki pēta vīrusu uzbūvi, evolūciju, klasifikāciju un vīrusu izraisītās slimības. Vīrusi tiek pētīti infekciju slimību kontekstā, un pret tiem tiek izstrādāti pretvīrusu līdzekļi un vakcīnas.

Viens no vadošajiem CPV pētniekiem bija vācu virusologs Haralds cur Hauzens (Harald zur Hausen). Viņš veica pētījumus par dzemdes kakla vēzi un atklāja papilomas vīrusu lomu dzemdes kakla vēža attīstībā, par ko 2008. gadā saņēma Nobela prēmiju fizioloģijā vai medicīnā (Nobelpriset i fysiologi eller medicin).

Notiek pētījumi par CPV izplatību dažādās pasaules valstīs. CPV infekcijas izplatība sievietēm bez dzemdes kakla anomālijām visā pasaulē ir 11–12 %. Augstāki rādītāji ir Subsahāras Āfrikā, Austrumeiropā un Latīņamerikā.

Tiek meklētas jaunas metodes CPV veidojumu ārstēšanai. Pašu vīrusu nevar pilnībā izārstēt, jo ar lielāko daļu infekciju organisma imūnsistēma tiek galā pati. Tomēr ir pieejamas ārstēšanas metodes veselības problēmām, kuras var izraisīt CPV (piemēram, dzimumorgānu kārpas un patoloģiskas šūnu izmaiņas). Šīs ārstēšanas metodes ietver tādas procedūras kā krioterapija (sasaldēšana), lāzerterapija, elektroķirurģiskās metodes, atsevišķos gadījumos izgriešana, kā arī lokāli lietojamo krēmu izmantošana.

Liela pētījumu daļa ir vērsta uz esošo un jauno vakcīnu izstrādi. Ir zināmi vairāki CPV vakcīnu veidi. CPV vakcinācija ir ieteicama 11–12 gadu vecumā pirms jauniešu dzimumdzīves sākuma. Vakcinācijai ir nepieciešamas divas devas, kuras ievada ar 6–12 mēnešu intervālu, pirms cilvēks uzsācis dzimumdzīvi. Ja to darītu vēlāk, tad pastāvētu reāla iespēja jau būt inficētam. Vakcīna aizsargā bērna vai pusaudža organismu ilgi pirms saskares ar vīrusu. Ir vakcīnas, kas nodrošina aizsardzību pret vairākiem CPV tipiem (piemēram, deviņvalentās vakcīnas, pret 6., 11., 16., 18., 31., 33., 45., 52. un 58. tipu). Šobrīd turpinās pētniecība, kas izvērtē vakcinācijas efektivitāti un ieguvumus arī lielāku vecumu sasniegušām personām.