“Hamlets” ir V. Šekspīra traģēdija par Dānijas princi Hamletu, kurš, tēva gara mudināts, cenšas atriebties par slepkavību un nonāk smagā iekšējā konfliktā. Šis iestudējums ir nozīmīgs, jo tas V. Šekspīra filozofiski un psiholoģiski sarežģīto traģēdiju pārvērš baleta valodā, atklājot Hamleta šaubas, vientulību un eksistenciālos jautājumus caur kustību un mūziku.

Baleta pamatā ir V. Šekspīra luga “Hamlets, dāņu princis” (Hamlet, Prince of Denmark), kas sarakstīta un pirmo reizi iestudēta teātrī 1601. gadā

Baleta “Hamlets” sižets sākas ar simbolisku prologu: Hamlets izšauj bultu. Šis simboliskais žests iezīmē ne tikai fiziskas darbības sākumu, bet arī neizbēgamu laika kustību.

Uz skatuves risinās eksistenciāls spēka trīsstūris. Klaudijs uzsāk cīņu ar savu brāli, karali (Hamleta tēvu), par viņa sievas Ģertrūdes mīlestību. Sasprindzinājums pieaug, līdz notiek slepkavība: Klaudijs nogalina karali tieši viņa dēla, Hamleta, acu priekšā. Šis brīdis kļūst par Hamleta traumas avotu.

Hamletu plosa jautājums par atriebību vai atteikšanos no tās. V. Šekspīra slavenā dilemma “būt vai nebūt” pārtop dejā kā kustību un bezdarbības spriedze, kur izvēle kļūst paralizējoša.

Nogalinātais tēvs pārtop par rēgu – garīgu būtni, kas nespēj atriebties, bet meklē kādu, kurš spēj. Viņš uzrunā Hamletu, bet dēls atsakās no vardarbības, paliekot savās iekšējās šaubās. Rēgs rada Ofēliju kā rīku, lai ietekmētu Hamletu. Taču radītā būtne iemīlas Hamletā un panāk, ka arī Hamlets iemīlas viņā.

Ģertrūde, nonākusi Klaudija varā, aizmirst savu sirdsapziņu. Rēgs atkal iejaucas un izšķir mīlniekus. Pasaule kļūst vēl vientuļāka un fragmentētāka. Dzīve turpinās, bet Hamlets vairs nespēj dzīvot neatkarīgi no sava mirušā tēva. Viņš pakāpeniski pārņem tēva likteni un lomu, it kā aizstājot viņu un turpinot viņa nepabeigto dzīvi.

Rēgs noslīcina Ofēliju. Viņas nāve simbolizē Hamleta pēdējās cilvēciskās saiknes zudumu. Tikai pēc šī zaudējuma viņš spēj īstenot atriebību un nogalināt Klaudiju, taču šis akts nenes atvieglojumu – uzvara ir tukša. Rēgs pazūd, atstājot Hamletu vienu pret pašu likteni un savu atspulgu. Epilogā bulta, kas baletu iesāka, atgriežas pie Hamleta, noslēdzot apli: liktenis ir piepildījies, un varonis paliek viens ar savu ēnu.

Pirmo reizi V. Šekspīra traģēdija “Hamlets” iedvesmoja itāļu komponistu un horeogrāfu Frančesko Kleriko (Francesco Clerico), kurš 1788. gadā Venēcijā iestudēja traģiski pantomīmisku baletu piecos cēlienos. Šis darbs bija viens no agrākajiem centieniem pārvērst V. Šekspīra traģēdiju skatuviskā dejā, tajā laikā vēl dominējot baleta pantomīmai, kur sižetu atklāja ar kustību, nevis tekstu. F. Kleriko balets balstījās uz franču un itāļu 18. gs. dramatiskā baleta tradīcijām, kur nozīmīga loma bija teatrālai ekspresijai un moralizējošam saturam. Drīz pēc pirmizrādes to izrādīja Milānā, Florencē, Boloņas pašvaldības teātrī (Teatro Comunale di Bologna), Vīnes Galma operā (Wiener Hofoper) un citviet Eiropā.

1934. gadā Parīzes operā (Paris Opera) “Hamletu” iestudējusi Broņislava Ņižinska (Бронислaва Фоминична Нижинская) ar Ferenca Lista (Ferenc Liszt) mūziku. Kopš “Hamleta” sarakstīšanas V. Šekspīra darbs iedvesmojis māksliniekus visā pasaulē. Dejas mākslā “Hamlets” ieguva jaunu elpu 20. gs. vidū, kad horeogrāfi sāka izmantot psiholoģiski sarežģītus tēlus un sižetus kā baleta pamatu. Šī tendence īpaši pastiprinājās pēc Otrā pasaules kara, kad Eiropas kultūrā pieauga interese par cilvēka iekšējo pārdzīvojumu atspoguļošanu skatuves mākslā. 

1964. gadā britu horeogrāfs Kenets Makmilans (Kenneth MacMillan) radīja vienu no nozīmīgākajiem “Hamleta” baleta iestudējumiem Sadlera Velsa teātrī (Sadler’s Wells Theatre) Londonā, kurā viņš pievērsās varoņu psiholoģiskajam dziļumam un iekšējai pretrunīgajai cīņai, izmantojot neoklasiskās dejas valodu.

1985. gadā vācu horeogrāfs Džons Neimeijers (John Neumeier) Karaliskajā baletā Kopenhāgenā (Den Kongelige Ballet) iestudēja savu versiju – “Hamlets – konotācijas” (Hamlet – Connotations), kurā stāsts tika pārnests uz laikmetīgu vidi, uzsverot morālos jautājumus un cilvēka vientulību.

Horeogrāfs Radu Poklitaru (Radu Poklitaru) savā laikmetīgās dejas versijā 2008. gadā uzsver dramatisku vizualitāti, simbolismu un emociju ekspresiju, atbrīvojoties no naratīvās loģikas un dodot vietu brīvākai interpretācijai.

Arī kanādiešu horeogrāfs Deivids Niksons (David Nixon), vadot Ziemeļanglijas baletu (Northern Ballet), 2006. gadā iestudēja “Hamletu”, apvienojot klasisko baleta valodu ar mūsdienīgām skatuves tehnikām un kinētisku stāstījumu, tādējādi piesaistot jaunu skatītāju paaudzi.

2019. gadā V. Šekspīra traģēdija piedzīvoja neparastu interpretāciju – kaislīgu un emocionāli spēcīgu flamenko baleta formā, kur horeogrāfs Hesuss Errera (Jesús Herrera) kopā ar mūzikas režisoru Hosē Enriki de la Vegu (Jose Enrique de la Vega) radīja spēcīgu muzikālo un dramaturģisko fūziju. Flamenko un klasiskās mūzikas elementi apvienojās – daļēji iedvesmojoties no Modesta Musorgska (Модест Петрович Мусоргский) –, radot muzikālo fonu, kas pastiprināja izjūtu intensitāti un dramaturģisko slodzi. Katra dejas epizode pārtapa par emocionālu alegoriju, kur kustību un mūzikas sinerģija atklāj Hamleta iekšējās pretrunas. Iestudējums atteicās no hronoloģiska stāsta, izvēloties iedziļināties varoņa dvēseles stāvokļos, radot intensīvu un personisku skatītāja pārdzīvojumu.

Viens no jaunākajiem oriģinālhoreogrāfijas iestudējumiem, kas balstīts uz V. Šekspīra lugas “Hamlets, dāņu princis” motīviem, tika radīts 2019. gadā Latvijas Nacionālajā operā un baletā (LNOB). Šis iestudējums iezīmē nozīmīgu pagrieziena punktu LNOB repertuārā, piedāvājot jaunu skatījumu uz klasisko traģēdiju caur laikmetīgas dejas un oriģinālas muzikālās partitūras prizmu.

Balets “Hamlets” ir viencēliens ar Antona Freimana libretu. Atšķirībā no klasiskās sižeta līnijas, šajā interpretācijā notikumi tiek attēloti simboliski un tēlaini, piešķirot darbībai psiholoģisku un metaforisku slāni. Baleta struktūra atgādina sapni vai vīziju, kurā laiks ir ne lineārs, bet iekšēji loģisks – virzīts Hamleta apziņas un zemapziņas plūsmā. A. Freimans izvēlējās attīstīt tēmas, kas saistītas ar nāvi, pāreju, iekšējo cīņu un paaudžu dialogu, interpretējot “Hamletu” ne vien kā stāstu par atriebību, bet kā laikmetīgu refleksiju par cilvēka vietu pasaulē un attiecībām ar vēsturi un nākotni.

Svarīga loma iestudējumā ir piešķirta arī vizuālajai un muzikālajai dramaturģijai. Scenogrāfiju un kostīmus veidojuši modes mākslinieki MAREUNROL’S – Mārīte Mastiņa-Pēterkopa un Rolands Pēterkops. Gaismu partitūru izrādei radījis Levs Kleins (Levas Kleinas), bet videoprojekcijas mākslinieks ar pseidonīmu “-8”.

Baleta iestudējumā izmantota gan Sergeja Rahmaņinova (Сергей Васильевич Рахманинов) klaviermūzika – izrādē skan “Svīta d moll” (1. daļa), “Prelūdija op. 23 Nr. 4”, “Etīde glezna op. 39 Nr. 5”. Savukārt “Prelūdija op. 3 Nr. 2” kļūst par simbolisku pieturas punktu varoņu psiholoģiskajā ceļā, ar dramatisko kulmināciju un sāpīgo noskaņu.

Izrādei īpaši radīta latviešu komponistes Lindas Leimanes oriģinālmūzika. Tā brīžiem veido disonējošu spriedzi ar S. Rahmaņinova darbiem, bet brīžiem tos papildina, atsedzot emocionālas nianses, ko tradicionālā harmonija vien nespētu paust. Šī mijiedarbība starp klavieru romantismu un digitāli konstruēto mūsdienīgumu uzsver izrādes centrālo ideju – sarunu starp pagātni un nākotni, starp cilvēka individuālajiem pārdzīvojumiem un plašāku kultūrvēsturisko telpu.

Pianiste Natālija Dirvuka izrādes laikā interpretē S. Rahmaņinova mūziku, piešķirot klātbūtnes efektu un papildu dramatisko slāni.

Mūziku diriģē Farhads Stade un Kaspars Ādamsons.