Čemurziežu dzimta ietver vairāk nekā 3500 sugas, kas ir izplatītas galvenokārt mērenā klimata joslā. Dzimtu raksturojoša pazīme ir ziedi, kas sakārtoti čemurā.

Indīgais velnarutks ir viena no pasaulē indīgākajām augu sugām, samērā bieži sastopama Ziemeļeiropā un Viduseiropā, Tālajos Austrumos, Vidusāzijā, Ķīnā un Japānā, Ziemeļamerikas ziemeļrietumu daļā.

Lai gan mūsdienās vairāk nekā 70 % čemurziežu dzimtas sugu sastopamas Ziemeļu puslodē, to izcelsmi saista ar Dienvidu puslodi – Austrālāziju agrīnā paleogēna periodā. Saglabājies salīdzinoši neliels fosilā materiāla apjoms, jo augu daļas ir sadalījušās nogulumos. Vairākas no čemurziežu dzimtas sugām tika kultivētas izmantošanai pārtikā un medicīnā jau pirms mūsu ēras. Kā vissenāk izmantotie zināmi selerijas un burkāni, to izcelsme ir Vidusāzija. Pētersīļi Vidusjūras piekrastē izmantoti kā garšviela jau 3. gs. pirms mūsu ēras.

Indīgais velnarutks visbiežāk sastopams Ziemeļeiropā, savukārt Viduseiropā un Eiropas dienvidu daļā sugas izplatība samazinās. Āzijā suga sastopama galvenokārt ziemeļu daļā. Ziemeļamerikā sastopamas vairākas velnarutku sugas; biežāk izplatītā ir Cicuta maculata.

Indīgais velnarutks ir daudzgadīgs lakstaugs. Sakneņi apaļi vai ieapaļi, lielākiem augiem tie sasniedz 7–10 cm (diametrā). Sakneņu vidus ir dobs, ar šķērseniskām sienām sadalīts atsevišķās kamerās. Stublāji 50–150 cm augsti, apaļi, smalki rievoti un ar tukšu vidu. Parasti attīstās vairāki stublāji, lielāki augi ir sazaroti, veido kuplu puduri. Lapas divkārt vai trīskārt plūksnainas, vasaras sākumā zaļas, vasaras otrajā pusē tās nodzeltē un kļūst violetas. Apakšējās lapas ar gariem kātiem, augšējās sēdošas vai ar īsiem kātiem. Zied no jūnija līdz septembrim ar baltiem, sīkiem ziediem, kas sakārtoti čemuros. Vainaglapas piecas, plati otrādi olveidīgas. Augļi gandrīz apaļi, 1,5–2 mm gari.

Indīgais velnarutks aug ezeru, dīķu, upju un grāvju krastos, kā arī purvos un mitrās ieplakās. Parasti sastopami atsevišķi eksemplāri, bet vietām veidojas arī skrajas audzes. Indīgais velnarutks nav saistāms ar noteiktu ūdenstilpes ekoloģisko kvalitāti; Latvijā tas sastopams gan piesārņotās ūdenstilpēs, gan arī upēs un ezeros, kur ekoloģiskā kvalitāte ir augsta. Viduseiropas valstīs, kur sugas izplatība pēdējās desmitgadēs ir samazinājusies, to saista ar upju meliorāciju, kā arī ar ūdenstilpju eitrofikāciju.

Indīgais velnarutks ir bieži izplatīta suga Latvijā un Ziemeļeiropas valstīs. Retāk sastopama Viduseiropā, vairākās valstīs, piemēram, Ungārijā, Slovākijā un citur, tā tiek uzskatīta par retu un apdraudētu. Kopumā izplatības areālā populācija ir stabila un netiek uzskatīta par apdraudētu. Suga tiek uzskatīta par izzudušu Spānijā, tās populācija samazinās citās Dienvideiropas valstīs.

Atbilstoši Starptautiskās Dabas un dabas resursu aizsardzības savienības (International Union for Conservation of Nature, IUCN) kritērijiem indīgais velnarutks atzīts par neapdraudētu sugu (Least Concern, LC).

Sugas nosaukums gan latviešu, gan citās valodās norāda uz tā indīgumu. Latviski indīgais velnarutks saukts arī par velna burkānu un joda rāceni. Visvairāk indīgo vielu ir sakneņos un jaunajos auga dzinumos agri pavasarī un vēlu rudenī. Saindēšanās gadījumi lielākoties ir notikuši pavasarī, kad saknenis ir labāk redzams vai tiek izskalots no piekrastes. Nāvējošs ir pat neliels indīgā velnarutka sakneņa fragments vai citas auga daļas. Tajā esošā inde – cikutotoksīns – ir nāvējoši indīga gan cilvēkiem, gan mājlopiem. Tā saglabājas visās auga daļās, arī augu žāvējot un ilgstoši uzglabājot. Inde iedarbojas ļoti ātri, un jau pēc dažām minūtēm parādās saindēšanās pazīmes: vemšana, reibonis, siekalošanās, sirdsdarbības traucējumi, vēdergraizes un bezsamaņa. Tiek paralizēta centrālā nervu sistēma, un pēc dažām stundām iestājas nāve. Ja ir aizdomas par saindēšanos, palīdzība jāsniedz pēc iespējas ātrāk, kamēr cikutotoksīns vēl nav uzsūcies asinīs.

No literatūras zināms, ka indīgā velnarutka sakneņiem ir saldena garša, kas atgādina pārtikā lietojamo čemurziežu augu (pētersīļu, seleriju un burkānu) garšu, bet šie pārtikas augi Latvijā nav sastopami savvaļā.

Ieteicams izvairīties arī no auga sulas nonākšanas uz ādas. Peldēties vai ņemt ūdeni lopu dzirdināšanai ūdenstilpē, kurā aug velnarutki, ir droši. Toksīni nonāk ūdenī tikai tad, ja ir sakne vai stublāji tiek izrauti un sadalīti, bet neilgā laikā indīgās vielas ūdenī izšķīst.

Lai nesaindētos, svarīgākais ir nevākt un nelietot pārtikā nepazīstamus augus un to daļas, kā arī mācīties pazīt indīgās augu sugas.

Indīgais velnarutks ir viena no indīgākajām augu sugām pasaulē. To neizmanto medicīnā, tomēr senāk augi izmantoti, piemēram, prusaku aizbaidīšanai.

Vairākas velnarutku pasugas sastopamas Ziemeļamerikā. Suga netiek selekcionēta un pavairota.

Indīgais velnarutks bieži sastopams visā Latvijas teritorijā dažādu ūdenstilpju krastos. Retāk sastopams strauji tekošu upju krastmalās, biežāk – slīkšņainu ezeru un dīķu krastos. Plašākas audzes veidojas arī seklos, neapēnotos grāvjos un nosusinātos dīķos.