AizvērtIzvēlne
Sākums
Atjaunots 2026. gada 2. aprīlī
Laura Grīnberga

indīgais velnarutks

(latīņu Cicuta virosa L., angļu water hemlock, cowbane, vācu Wasserschierling, franču ciguë aquatique, ciguë vireuse, krievu вех ядовитый)
velnarutku ģints (genus Cicuta) čemurziežu dzimtas (familia Apiaceae (Umbelliferae)) čemurziežu rindas (ordo Apiales) divdīgļlapju klases (classis Dicotyledoneae (Magnoliopsida)) sēklaugu nodalījuma (thypus Spermatophyta) suga

Saistītie šķirkļi

  • augi Latvijā

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Sugas izcelšanās, evolūcija
  • 3.
    Ģeogrāfiskā izplatība
  • 4.
    Sugas pazīmju raksturojums
  • 5.
    Biotops
  • 6.
    Populācijas dinamika un apdraudējums
  • 7.
    Aizsardzības statuss. Indīgums. Invazivitāte
  • 8.
    Izmantošana, nozīme
  • 9.
    Pasugu raksturojums. Selekcija
  • 10.
    Sugas sastopamība un aizsardzība Latvijā
  • Saistītie šķirkļi
  • Ieteicamā literatūra
  • Kopīgot
  • Izveidot atsauci
  • Drukāt

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Sugas izcelšanās, evolūcija
  • 3.
    Ģeogrāfiskā izplatība
  • 4.
    Sugas pazīmju raksturojums
  • 5.
    Biotops
  • 6.
    Populācijas dinamika un apdraudējums
  • 7.
    Aizsardzības statuss. Indīgums. Invazivitāte
  • 8.
    Izmantošana, nozīme
  • 9.
    Pasugu raksturojums. Selekcija
  • 10.
    Sugas sastopamība un aizsardzība Latvijā
Kopsavilkums

Čemurziežu dzimta ietver vairāk nekā 3500 sugas, kas ir izplatītas galvenokārt mērenā klimata joslā. Dzimtu raksturojoša pazīme ir ziedi, kas sakārtoti čemurā.

Indīgais velnarutks ir viena no pasaulē indīgākajām augu sugām, samērā bieži sastopama Ziemeļeiropā un Viduseiropā, Tālajos Austrumos, Vidusāzijā, Ķīnā un Japānā, Ziemeļamerikas ziemeļrietumu daļā.

Sugas izcelšanās, evolūcija

Lai gan mūsdienās vairāk nekā 70 % čemurziežu dzimtas sugu sastopamas Ziemeļu puslodē, to izcelsmi saista ar Dienvidu puslodi – Austrālāziju agrīnā paleogēna periodā. Saglabājies salīdzinoši neliels fosilā materiāla apjoms, jo augu daļas ir sadalījušās nogulumos. Vairākas no čemurziežu dzimtas sugām tika kultivētas izmantošanai pārtikā un medicīnā jau pirms mūsu ēras. Kā vissenāk izmantotie zināmi selerijas un burkāni, to izcelsme ir Vidusāzija. Pētersīļi Vidusjūras piekrastē izmantoti kā garšviela jau 3. gs. pirms mūsu ēras.

Ģeogrāfiskā izplatība

Indīgais velnarutks visbiežāk sastopams Ziemeļeiropā, savukārt Viduseiropā un Eiropas dienvidu daļā sugas izplatība samazinās. Āzijā suga sastopama galvenokārt ziemeļu daļā. Ziemeļamerikā sastopamas vairākas velnarutku sugas; biežāk izplatītā ir Cicuta maculata.

Sugas pazīmju raksturojums

Indīgais velnarutks ir daudzgadīgs lakstaugs. Sakneņi apaļi vai ieapaļi, lielākiem augiem tie sasniedz 7–10 cm (diametrā). Sakneņu vidus ir dobs, ar šķērseniskām sienām sadalīts atsevišķās kamerās. Stublāji 50–150 cm augsti, apaļi, smalki rievoti un ar tukšu vidu. Parasti attīstās vairāki stublāji, lielāki augi ir sazaroti, veido kuplu puduri. Lapas divkārt vai trīskārt plūksnainas, vasaras sākumā zaļas, vasaras otrajā pusē tās nodzeltē un kļūst violetas. Apakšējās lapas ar gariem kātiem, augšējās sēdošas vai ar īsiem kātiem. Zied no jūnija līdz septembrim ar baltiem, sīkiem ziediem, kas sakārtoti čemuros. Vainaglapas piecas, plati otrādi olveidīgas. Augļi gandrīz apaļi, 1,5–2 mm gari.

Biotops

Indīgais velnarutks aug ezeru, dīķu, upju un grāvju krastos, kā arī purvos un mitrās ieplakās. Parasti sastopami atsevišķi eksemplāri, bet vietām veidojas arī skrajas audzes. Indīgais velnarutks nav saistāms ar noteiktu ūdenstilpes ekoloģisko kvalitāti; Latvijā tas sastopams gan piesārņotās ūdenstilpēs, gan arī upēs un ezeros, kur ekoloģiskā kvalitāte ir augsta. Viduseiropas valstīs, kur sugas izplatība pēdējās desmitgadēs ir samazinājusies, to saista ar upju meliorāciju, kā arī ar ūdenstilpju eitrofikāciju.

Populācijas dinamika un apdraudējums

Indīgais velnarutks ir bieži izplatīta suga Latvijā un Ziemeļeiropas valstīs. Retāk sastopama Viduseiropā, vairākās valstīs, piemēram, Ungārijā, Slovākijā un citur, tā tiek uzskatīta par retu un apdraudētu. Kopumā izplatības areālā populācija ir stabila un netiek uzskatīta par apdraudētu. Suga tiek uzskatīta par izzudušu Spānijā, tās populācija samazinās citās Dienvideiropas valstīs.

Aizsardzības statuss. Indīgums. Invazivitāte

Atbilstoši Starptautiskās Dabas un dabas resursu aizsardzības savienības (International Union for Conservation of Nature, IUCN) kritērijiem indīgais velnarutks atzīts par neapdraudētu sugu (Least Concern, LC).

Sugas nosaukums gan latviešu, gan citās valodās norāda uz tā indīgumu. Latviski indīgais velnarutks saukts arī par velna burkānu un joda rāceni. Visvairāk indīgo vielu ir sakneņos un jaunajos auga dzinumos agri pavasarī un vēlu rudenī. Saindēšanās gadījumi lielākoties ir notikuši pavasarī, kad saknenis ir labāk redzams vai tiek izskalots no piekrastes. Nāvējošs ir pat neliels indīgā velnarutka sakneņa fragments vai citas auga daļas. Tajā esošā inde – cikutotoksīns – ir nāvējoši indīga gan cilvēkiem, gan mājlopiem. Tā saglabājas visās auga daļās, arī augu žāvējot un ilgstoši uzglabājot. Inde iedarbojas ļoti ātri, un jau pēc dažām minūtēm parādās saindēšanās pazīmes: vemšana, reibonis, siekalošanās, sirdsdarbības traucējumi, vēdergraizes un bezsamaņa. Tiek paralizēta centrālā nervu sistēma, un pēc dažām stundām iestājas nāve. Ja ir aizdomas par saindēšanos, palīdzība jāsniedz pēc iespējas ātrāk, kamēr cikutotoksīns vēl nav uzsūcies asinīs.

No literatūras zināms, ka indīgā velnarutka sakneņiem ir saldena garša, kas atgādina pārtikā lietojamo čemurziežu augu (pētersīļu, seleriju un burkānu) garšu, bet šie pārtikas augi Latvijā nav sastopami savvaļā.

Ieteicams izvairīties arī no auga sulas nonākšanas uz ādas. Peldēties vai ņemt ūdeni lopu dzirdināšanai ūdenstilpē, kurā aug velnarutki, ir droši. Toksīni nonāk ūdenī tikai tad, ja ir sakne vai stublāji tiek izrauti un sadalīti, bet neilgā laikā indīgās vielas ūdenī izšķīst.

Lai nesaindētos, svarīgākais ir nevākt un nelietot pārtikā nepazīstamus augus un to daļas, kā arī mācīties pazīt indīgās augu sugas.

Izmantošana, nozīme

Indīgais velnarutks ir viena no indīgākajām augu sugām pasaulē. To neizmanto medicīnā, tomēr senāk augi izmantoti, piemēram, prusaku aizbaidīšanai.

Pasugu raksturojums. Selekcija

Vairākas velnarutku pasugas sastopamas Ziemeļamerikā. Suga netiek selekcionēta un pavairota.

Sugas sastopamība un aizsardzība Latvijā

Indīgais velnarutks bieži sastopams visā Latvijas teritorijā dažādu ūdenstilpju krastos. Retāk sastopams strauji tekošu upju krastmalās, biežāk – slīkšņainu ezeru un dīķu krastos. Plašākas audzes veidojas arī seklos, neapēnotos grāvjos un nosusinātos dīķos. 

Saistītie šķirkļi

  • augi Latvijā

Autora ieteiktie papildu resursi

Ieteicamā literatūra

  • Preston, C.D. and Croft, J.M., Aquatic plants in Britain and Ireland, Colchester, Essex, Harley Books, 2001.
  • Priedītis, N., Latvijas augi, Rīga, Gandrs, 2014.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Schou, J.C. et al., Aquatic Plants of Northern and Central Europe including Britain and Ireland, vol. 118, Princeton, Princeton University Press, 2023.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā

Laura Grīnberga "Indīgais velnarutks". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/-ind%C4%ABgais-velnarutks (skatīts 03.04.2026)

Kopīgot


Kopīgot sociālajos tīklos


URL

https://enciklopedija.lv/skirklis/-ind%C4%ABgais-velnarutks

Šobrīd enciklopēdijā ir 5651 šķirklis,
un darbs turpinās.
  • Par enciklopēdiju
  • Padome
  • Nozaru redakcijas kolēģija
  • Ilustrāciju redakcijas kolēģija
  • Redakcija
  • Sadarbības partneri
  • Atbalstītāji
  • Sazināties ar redakciju

© Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2026. © Tilde, izstrāde, 2026. © Orians Anvari, dizains, 2026. Autortiesības, datu aizsardzība un izmantošana