Apmetnē iegūtās arheoloģiskās liecības norāda uz apmetnes apdzīvotību atsevišķos laikaposmos no neolīta (5400.–1800. gads p. m. ē.) līdz dzelzs laikmetam (500. gads p. m. ē.–1200. gads). Smaudžu apmetne nav valsts nozīmes arheoloģiskais piemineklis.

Apmetne ierīkota Lubāna ezera ziemeļu daļā, Zvidzes ezera austrumu galā, Zvidzes upes iztekas vietā. Smaudžu apmetnes lielums nav zināms, jo līdz šim tur nav veikti pietiekami plaši un sistemātiski arheoloģiskie izrakumi.

Apmetnes kultūrslānis ir apmēram 0,6 m biezs. Vietā, kur tika iemērīts arheoloģisko izrakumu laukums, apmetnes kultūrslānim nebija izteikta rakstura. Apmetnes stratigrāfija pie Zvidzes upes: zem humusa jeb velēnas slāņa, kas bija apmēram 0,5 m biezs, atradās jaukts zemes slānis, kura vidējais biezums bija apmēram 0,15 m; zem šī slāņa bija iespējams izsekot 0,1–0,2 m biezam pelēkas zemes slānim. Dziļāk apmetnes stratigrāfijā konstatētas dažas īpatnības – laukuma ziemeļrietumu daļā tika atsegta melna 0,1 m bieza kultūrslāņa kārta, bet laukuma dienvidaustrumu daļā (mājas virzienā) parādījās gaiši pelēka zeme, kuras biezums vietām atšķīrās, variējot no 0,05 m līdz 0,15 m. Šis gaiši pelēkais zemes slānis pārsedza melno kultūrslāni, kas šajā daļā bija vājāk izteikts salīdzinājumā ar laukuma A ziemeļrietumu daļu. Drenāžas grāvja vieta iezīmējās laukuma ziemeļaustrumu stūrī. Drenāžas grāvji veidoti, lai novadītu lieko ūdeni no teritorijas un uzlabotu zemes izmantošanu. Šī iemesla dēļ izrakumu laukumā tas izcēlās kā atšķirīga josla augsnes slāņos laukuma ziemeļaustrumu daļā.

Smaudžu apmetni atklāja 1973. gada aprīlī, apsekojot Lubāna ezera rietumu piekrasti. Šie apsekošanas darbi tika veikti saistībā ar Zvidzes kanāla izrakšanu un dambja uzbēršanu rajonā no jaunās Strūdzenes (sīka Lubāna ezera ieteka) līdz Zvidzes ezeram. Liecības par apmetnes esamību pamanīja kādas piemājas uzartajā zemē – dārzā, atrodot keramikas lausku un krama kasīkli, kas datējams ar neolīta posmu. No 1973. gada 16. līdz 24. jūlijam arheoloģiskos izrakumus apmetnē veica arheoloģe Ilze Biruta Loze.

Pirmo arheoloģisko izrakumu laukumu A iemērīja Smaudžu apmetnes perifērijas daļā, ņemot vērā to, ka apmetnes teritorija atradās piemājas zemē, kura tika izmantota kartupeļu audzēšanai. Laukums A atradās līdzenā vietā, pie Zvidzes upes. Tas bija 40 m² liels. Laukuma 10 m garā mala bija orientēta ziemeļaustrumu–dienvidrietumu virzienā, bet 4 m īsā mala bija orientēta ziemeļrietumu–dienvidaustrumu virzienā. Arheoloģiskās izpētes laikā Smaudžu apmetnē tika iegūtas deviņas senlietas un 127 keramikas lauskas. Atradumi laukumā A tika konstatēti visā kultūrslāņa biezumā.

Arheoloģiskos izrakumus plānoja turpināt arī nākamajā gadā, lai noskaidrotu apmetnes raksturu, vecumu un saistību ar 500 m attālumā esošo Zvidzienas kroga vidējā neolīta (4100.–2900. gads p. m. ē.) apmetni. Tomēr Smaudžu apmetnē arheoloģiskie izrakumi netika veikti, jo, domājams, ka par prioritāti kļuva Smaudžu kapulauka un Zvidzienas kroga apmetnes arheoloģiskā izpēte. Tāpat apmetne atradusies privātmājas teritorijā, kas var būt viens no iemesliem, kāpēc pētījumi bijuši ierobežoti.

Smaudžu apmetnē lielāko daļu arheoloģiskā materiāla veido keramikas lauskas. No 127 keramikas lauskām iegūtas 12 ķemmes-bedrīšu lauskas, 47 porainās māla masas lauskas, kuras raksturo agrāko apmetnes apdzīvotības posmu. Savukārt vēlāko apdzīvotību raksturo divas Lubānas tipa lauskas, 30 apmestās keramikas lauskas, 13 gludās keramikas lauskas, četras ripas keramikas lauskas, viena švīkātās, tekstilās un ar nagu kniebtās virsmas keramikas lauskas. Apmetnē iegūtas arī vairākas sīkas keramikas lauskas. Tās ir ļoti fragmentāras un nelielas, tāpēc pēc tām nav iespējams noteikt trauku formu, ornamentu vai citus raksturīgos elementus, kas ļautu tās pieskaitīt kādam konkrētam keramikas tipam.

Arheoloģiskajos izrakumos iegūtās senlietas var iedalīt divās grupās. Vienu grupu pārstāv neolīta rīki, kuru sastāvā bija slānekļa kalts, slaids kaula bikoniskais bultas gals, viena krama skaida un divi smilšakmens gabaliņi. Apmetnē atsegtajam slānekļa kaltam nav izteiktu sānu šķautņu un pieta, kas bija noapaļots.

Otro grupu raksturo vēlāka apdzīvotības perioda divas senlietas – māla ornamentēts vērpjamās vārpstas skriemelis un bronzas stopsakta, kas datējama ar 3.–5. gs. Dzīvesvietās viens no biežāk atrastajiem darbarīkiem ir vērpjamās vārpstas skriemelis. Tos lietoja kopā ar koka vārpstiņu, kas parasti nesaglabājas un nav konstatējama arheoloģisko izrakumu laikā. Vārpstas skriemeļi tika izgatavoti ne tikai no māla, bet arī no kaula un akmens (smilšakmens, dolomīta), retāk – no dzintara vai cita materiāla. Māla skriemeļi parasti ir nošķelti bikoniski. No māla izgatavotajiem skriemeļiem ir novērojams rotājums, kuru bieži vien saista ar saules simboliku. Vērpjamās vārpstas skriemeļi galvenokārt atrasti sieviešu kapos, apliecinot, ka vērpšana tradicionāli bijis sieviešu darbs.

Smaudžu apmetne bijusi apdzīvota vidējā neolītā, vēlajā bronzas laikmetā (1100.– 500. gads p. m. ē.), kā arī vēlāk dzelzs laikmetā.

Arheoloģe I. B. Loze konstatējusi, ka Smaudžu apmetnē iegūtās bezripas keramikas lauskas ir identiskas iegūtajām lauskām Smaudžu senā ciema vietā. Ciems ierīkots blakus Smaudžu apmetnei. Atšķirībā no Smaudžu apmetnes ciems ierīkots lielceļa Smaudži–Klāvāni kreisajā pusē. Zvidzes ezera piekrastē uz dienvidaustrumiem atrodas Smaudžu kapulauks, kas norāda uz Zvidzes ezera apkārtnes apdzīvotību no agrā (1.–400. gads) līdz vēlajam (800.–1200. gads) dzelzs laikmetam.

Netālu esošajā Smaudžu kapulaukā agrajā dzelzs laikmetā mirušos apbedīja uzkalniņos bez akmeņu riņķa. Šie uzkalniņi tiek saistīti ar baltu etnolingvistisko kopību. Vidējā dzelzs laikmetā (400.–800. gads) Smaudžos ierīkoja līdzeno kapulauku. Šajā laikā pastāvēja jaukts etniskais sastāvs, un notika vietējo iedzīvotāju asimilācija ar jaunatnācējiem. Līdzenos kapulaukus saista ar latgaļu parādīšanos Lubāna mitrājā. Ņemot vērā, ka senkapi nereti tika ierīkoti dzīvesvietu tuvumā, pastāv iespēja, ka Smaudžu apmetne saistāma ar Smaudžu kapulauku. No tā varētu secināt, ka Smaudžu apmetni agrajā dzelzs laikmetā apdzīvoja balti, bet vidējā dzelzs laikmetā – baltiem piederīgie latgaļi.