Nosaukums serpens latīņu valodā nozīmē ‘čūska’. Pēc platības Čūska ir vidēja lieluma zvaigznājs, taču tajā ir tikai viena zvaigzne, kas spožāka par 3. zvaigžņlielumu. Čūska ir vienīgais zvaigznājs, kas sastāv no divām daļām – Čūskas galvas un Čūskas astes.

Ziemeļu puslodes mērenajā joslā Čūska vislabāk redzama vasaras naktīs samērā zemu debess dienvidu pusē. Pa vidu starp abām Čūskas daļām atrodas Čūskneša zvaigznājs. Čūskas galvas daļa atrodas augstāk pa labi no tā, bet astes daļa – zemāk pa kreisi.

Ar labu iztēli tumšās debesīs var ieraudzīt neliela spožuma līkloču zvaigžņu līniju, kas veido Čūskas galvas daļu. Spožākā zvaigzne, sarkanais milzis Unukalhajs, atrodas Čūskas kaklā. Šajā zvaigznāja daļā meklējama spoža, binoklī vai teleskopā aplūkojama lodveida zvaigžņu kopa Mesjē 5 (attālums 24 500 gaismas gadi).

Čūskas astes daļas zvaigznes tik labi neizceļas, jo atrodas Piena Ceļa tuvumā. Te izvietojusies vaļējā zvaigžņu kopa Mesjē 16 un ar to saistītais Ērgļa miglājs (attālums 5700 gaismas gadi). Miglājā atrodas labi zināmie Habla kosmiskā teleskopa fotografētie “radīšanas pīlāri” – gāzes un putekļu stabi, kuros veidojas jaunas zvaigznes (nedaudz no centra uz leju).

Sengrieķu mitoloģijā tā ir čūska, kuru tur rokās dziednieks Asklēpijs (Ἀσκληπιός, Asklēpios). Asklēpijs reiz nogalināja čūsku, bet rāpulis atdzīvojās, kad cita čūska tam uzlika kādu īpašu augu. Leģenda vēsta, ka Asklēpijs atdzīvināja mirušus cilvēkus, izmantojot šo pašu paņēmienu. Tā kā čūskas katru gadu nomet ādu, sengrieķu sabiedrībā tās bija pazīstamas kā atdzimšanas simbols.

Latvijā Čūska samērā labi redzama vasaras naktīs zemu pie horizonta debess dienvidu pusē.