Pelēkā pīle ir samērā liela pīle. Ligzdošanas areāls mērenajos platuma grādos sniedzas pāri visai Eirāzijai un Ziemeļamerikai. Ziemo Ziemeļamerikas rietumu un dienvidu daļā, Rietumeiropā un Vidusjūras reģionā, Nīlas ielejā (Āfrikā) un Āzijas dienvidu daļā. Latvijā sastopama galvenokārt no marta līdz oktobrim, bet novērojama arī ziemā. Ligzdošanas sezonā apdzīvo aizaugušus ezerus, retāk zivju dīķus vai upes. Pārtiek no augiem, ligzdošanas sezonā – arī no bezmugurkaulniekiem.

Karls Linnejs (Carl Linnaeus) 1758. gadā sugai deva zinātnisko nosaukumu Anas strepera, taču mūsdienās pelēkās pīles zinātniskais nosaukums ir Mareca strepera. Ģints nosaukums veidots no portugāļu valodas vārda marreco, ar ko apzīmē nelielu pīli. Savukārt sugas apzīmējums atvasināts no latīņu valodas vārda streperus ‘trokšņains’.

Sugai izdalītas divas pasugas Mareca strepera strepera un Mareca strepera couesi, taču M. s. couesi, kas bija sastopama Lainas salās (Klusā okeāna centrālajā daļā), izmira ap 1874. gadu.

Ķermeņa garums ir 46–58 cm, svars – 550–1000 g. Par meža pīli nedaudz mazāka pīle. Tēviņam riesta tērpā brūna galva, melns pakaļgals, pārējais ķermenis pelēks ar smalku raibumojumu, kas izteiktākais uz krūtīm. Lidojumā izceļas balts spārna spogulis. Mātīte brūnganpelēki raibumota. Vēders balts. Lidojumā uz spārniem redzams neliels, balts spogulis.

Tēviņa sauciens ir zems, īss “perk”, riestojot – spalgs, svilpjošs “fī”. Mātītes pēkšķēšana līdzīga meža pīlei, bet nedaudz asāka.

Pelēkā pīle ir gājputns. Latvijā sastopama galvenokārt no marta līdz oktobrim, bet novērojama arī ziemā.

Ligzdošanas sezonā apdzīvo aizaugušus ezerus, retāk zivju dīķus vai upes. Labprāt ligzdo lielā ķīra (Chroicocephalus ridibundus) koloniju tuvumā. Ceļošanas laikā sastopama dažādos seklūdeņos, arī jūras piekrastē.

Pārtiek no augiem (glīvenēm, najādām, daudzlapēm, grīšļiem, doņiem u. c.). Ziemošanas laikā bezmugurkaulniekus parasti neēd, taču ligzdošanas sezonā to nozīme barībā pieaug. Nozīmīgi barības objekti ir vēžveidīgie (bezčaulvēži, kladoceras) un trīsuļodu kāpuri.

Ligzda uz zemes, parasti zālaugiem klātās ezeru salās vai retāk – peldošās slīkšņās kaiju kolonijās. Tā ir bedrīte, izklāta ar augiem un spalvām.

Olas krēmkrāsā vai ar ļoti blāvu zaļu nokrāsu, to izmērs vidēji ir 54,3x39,1 mm. Latvijā dējumā parasti ir 6–12 olas, taču citur reģistrēti dējumi līdz 14 olām. Gadā viens perējums. Mātīte perē viena pati. Perēšanas ilgums ir 25–27 dienas.

Mazuļi ir ligzdbēgļi, tos vadā tikai mātīte. Lidspēju mazuļi iegūst apmēram septiņu nedēļu vecumā.

Ligzdošanas areāls mērenajos platuma grādos sniedzas pāri visai Eirāzijai un Ziemeļamerikai. Ziemo Ziemeļamerikas rietumu un dienvidu daļā, Rietumeiropā un Vidusjūras reģionā, Nīlas ielejā (Āfrikā) un Āzijas dienvidu daļā. Pasaules populācija stabila.

Kopš 20. gs. 80. gadiem ligzdošanas izplatība Eiropā ievērojami paplašinājusies, areālam izplešoties gan ziemeļu, gan rietumu un dienvidu virzienā. Eiropas populācija pieaug.

Latvijā 20. gs. sākumā pelēkā pīle atzīmēta tikai kā maldu viesis. 1957. gadā Harijs Mihelsons konstatēja tās ligzdošanu Zvidzes ezerā – novēroja mātīti ar vāji lidojošiem jaunajiem putniem. 70. gadu beigās vērtēts, ka Latvijā ligzdo 200 pelēko pīļu pāru. 90. gadu sākumā populācijas vērtējums bija līdzīgs – 100–300 pāru. 2024. gadā populācija vērtēta kā 130–250 pāru liela. Ņemot vērā metodiskas atšķirības populāciju lielumu aplēsēs, populācijas pārmaiņas nav iespējams novērtēt.

No 1980.–1984. līdz 2013.–2017. gadam izplatība kopumā Latvijā nav būtiski mainījusies. Salīdzinot 2013.–2017. un 2020.–2024. gadu, konstatēts ievērojams izplatības pieaugums, taču, visticamāk, tas vismaz daļēji skaidrojams ar lielāku konstatēšanas piepūli pēdējā periodā. Mūsdienās izplatība izkliedēta visā Latvijā, bet redzama koncentrācija piejūras ezeros un Lubāna mitrājā.

Par caurceļojošo putnu kopējo skaitu un tā tendencēm trūkst informācijas. Lielākais rudens mēnešos reģistrētais skaits ir 2000 pelēkās pīles. 2023. gada 13. septembrī Nagļu dīķos tās novēroja Edgars Smislovs. Turpretī pavasarī lielākais atzīmētais skaits ir tikai 158 putni, kas 2014. gada 27. aprīlī uzskaitīti Liepājas ezerā (Ritvars Rekmanis).

2025. gada janvārī ziemojošo ūdensputnu uzskaites laikā reģistrētas 17 pelēkās pīles (trīs vietās), kas ir lielākais līdz tam uzskaitēs atzīmētais skaits. Taču kopumā ziemas mēnešos lielākais atzīmētais skaits ir 110 putni, ko 2024. gada 7. decembrī Liepājas ezera ziemeļu daļā novēroja E. Smislovs.

Ne pasaulē, ne Eiropā pelēkā pīle nav atzīta par apdraudētu sugu, bet Latvijā tā klasificēta kā gandrīz apdraudēta.

Latvijā pelēko pīli apdraud Amerikas ūdele (Neogale vison), it īpaši vietās ar lielu ligzdojošo pīļu blīvumu, un arī ligzdošanas dzīvotņu degradācija, galvenokārt atklāto salu un ezeru krastu aizaugšana ar krūmiem un niedrēm. Eiropā kopumā pie draudiem minēts arī piesārņojums, rekreācijas radītais traucējums un saindēšanās ar svinu. Suga ir jutīga pret putnu gripu, tāpēc to var apdraudēt slimības uzliesmojumi nākotnē. Lielākajā daļā Eiropas areāla suga tiek medīta, taču nomedīto putnu skaits lielākoties ir neliels.

Pelēkā pīle Latvijā iekļauta medījamo sugu sarakstā, un arī citviet izplatības areālā tā tiek medīta.

Pelēkā pīle iekļauta Bernes konvencijas III pielikumā un Bonnas konvencijas II pielikumā.