Savos pirmajos dzejoļu krājumos “Virzieni” (Προσανατολισμοί, 1940) un “Pirmā saule” (Ήλιος ο πρώτος, 1943) O. Elītis attēlo Egejas jūras dabu – sauli, salas, piekrasti, kaijas, zilos apvāršņus – un cilvēka dzīvi tajā. Krājuma “Virzieni” dzejolī “Egejas jūrai” ūdeņi “rotaļājas” un “ar skūpstiem vēstī rītausmu”. Savukārt krājumā “Pirmā saule” lasāms: “Mēs gājām pa laukiem visu dienu / ar mūsu sievietēm, saulēm un suņiem.” Sirreālisma ietekme izpaužas šķietami nesavienojamu priekšstatu apvienošanā: ūdens spēj skūpstīt un vēstīt, bet vairākas saules pavada cilvēkus pastaigā kā viņu līdzgaitnieces. Šādi O. Elīša dzejā ikdienišķas dabas ainavas pārtop iztēles radītās, sapnim līdzīgās ainās.
Poēma “Varoņdziesma un sēru dziesma par Albānijā kritušo leitnantu” (Άσμα ηρωικό και πένθιμο για τον χαμένο ανθυπολοχαγό της Αλβανίας, pirmpublicējums periodikā 1945. gadā; atsevišķs izdevums 1962. gadā) atspoguļo O. Elīša pieredzēto Albānijas frontē.
O. Elīša ievērojamākais darbs ir trīsdaļīgā poēma “Ir cienīgs“. To veido trīs daļas: “Radīšana” (Η Γένεσις), “Ciešanas” (Τα Πάθη) un “Slavinājums” (Το Δοξαστικόν). Darba uzbūve veidota pēc grieķu pareizticīgās liturģijas un Bizantijas himnu parauga. Poēmas valodā sastopamas baznīcas valodai raksturīgas frāzes, bet ritmika atgādina grieķu tautasdziesmas. Darbā atspoguļoti 20. gs. notikumi Grieķijā.
Pie O. Elīša nozīmīgākajiem vēlīnajiem darbiem pieder “Seši un viens pārmetums debesīm” (Έξι και μία τύψεις για τον ουρανό, 1960), “Monogramma” (Το Μονόγραμμα, 1971), “Marija Nefeli” (Μαρία Νεφέλη, 1978), “Kāda neredzama aprīļa dienasgrāmata” (Ημερολόγιο ενός αθέατου Απριλίου, 1984), “Mazais jūrasbraucējs” (Ο Μικρός ναυτίλος, 1985), “Oksopetras elēģijas” (Τα ελεγεία της Οξώπετρας, 1991) un “Uz rietumiem no skumjām” (Δυτικά της λύπης, 1995).
