Tītiņš jeb grozgalvītis ievērojami atšķiras no tuvu radniecīgajiem dzeņiem gan pēc izskata, gan pēc uzvedības. Tas ir gājputns, kas ligzdo dobumos, bet pats tos nekaļ, daudz laika pavada uz zemes un pārtiek no skudrām. Ienaidnieku atbaidīšanai atdarina čūsku – šņāc un groza galvu. 

Tītiņu aprakstīja Karls Linnejs (Carl Linnaeus) 1758. gadā, dodot tam zinātnisko nosaukumu Jynx torquilla. Ģints nosaukumam izmantots sengrieķu valodas vārds ἴϋγξ, iunx, ar kuru apzīmēja tītiņu. Sugas nosaukums darināts no latīņu valodas vārda torquere ‘griezt’, ‘grozīt’, tā izceļot putnam raksturīgo uzvedību – galvas grozīšanu. Arī latviešu valodā tītiņu mēdz saukt par grozgalvīti. Šobrīd izdala sešas pasugas. Latvijā sastopama nominālā pasuga J. t. torquilla. 

Apspalvojums ir raibs un neuzkrītošs, ķermeņa garums 16–18 cm. Galva, mugurpuse, aste un spārni pelēkbrūni, rīkle un vaigi – dzeltenbrūni. Izteikta, tumši brūna acs svītra, kas turpinās kakla sānos uz leju. Arī no pakauša līdz muguras vidusdaļai stiepjas plata, tumša svītra. Vēderpuse balta vai pelēcīga ar tumšiem raibumiem. Dzimumi pēc izskata neatšķiras.

Riesta laikā bieži dzirdami vienmērīgi, nedaudz stiepti saucieni “tietietietie”, no kuriem cēlies sugas nosaukums. Šos saucienus lieto abu dzimumu putni. Tītiņi šņāc, kad jūtas apdraudēti dobumā. Uztraukumā asu “tek” saucienu virkne. Jaunajiem putniem pirms un arī pirmajās dienās pēc ligzdas atstāšanas raksturīgas smalku un ātru saucienu sērijas “cicicicici”. Tītiņi nebungo, bet, tāpat kā citi Eiropas dzeņi, klaudzina pie dobuma un arī tā iekšpusē. Tās ir garākas ritmisku sitienu sērijas ar signāla nozīmi pāra savstarpējā komunikācijā. Tītiņu klaudzināšanu var dzirdēt tikai nelielā attālumā, abiem putniem esot dobuma tuvumā. 

Tītiņš ligzdo gan kultūrainavā (parkos, dārzos, alejās, apdzīvotu vietu apstādījumos un nelielās koku grupās atklātā apvidū), gan skrajos mežos, parasti mežmalās vai pie izcirtumiem. Tam nepieciešami saulaini klajumi ar īsu, ne pārāk blīvu veģetāciju ligzdošanas vietu tuvumā.

Tītiņš bieži lēkā pa zemi. Tas nekāpj pa koku stumbriem uz augšu, balstoties uz astes spalvām kā citi dzeņi, bet mēdz ieņemt dziedātājputniem raksturīgu pozu – perpendikulāri zaram. Lidojums ir ātrs un tikai nedaudz viļņveida.

Tītiņš ir gājputns, kurš Latvijā atgriežas ap 20. aprīli un aizlido augustā un septembrī. Dobumus nekaļ, ligzdo dabiskos vai citu dzeņu kaltos dobumos, tāpat putnu būros. Par ligzdas materiālu kalpo dobumā jau esošās skaidas vai prauli. Ja dobumu ir aizņēmis vai tajā iepriekš ligzdojis kāds dziedātājputns, tītiņš izmet no tā visu lieko – ligzdas materiālu un olas. Dējumā parasti ir 7–12 baltas olas, perēšana ilgst 11–12 dienas. Mazuļi atstāj ligzdu pēc 20–22 dienām. Latvijā tas notiek jūnija beigās un jūlijā.

Tītiņa pamatbarība ir skudru kāpuri un kūniņas, retāk pieaugušie indivīdi. To iegūšanai izmanto garo un lipīgo mēli. Daudz retāk ēd nelielas vaboles, laputis, mušas, blaktis, zirnekļus, varžu kurkuļus un ogas. 

Tītiņu ligzdošanas areāls (38,4 miljoni km²) aptver lielāko daļu Eiropas un plešas austrumu virzienā pāri Sibīrijas centrālajai daļai līdz Japānas ziemeļiem. Šaurs areāla atzars Ķīnā no ziemeļaustrumiem iestiepjas līdz pat valsts centrālajai daļai. Izolēta populācija ir Himalaju ziemeļrietumu pakājē Pakistānā un Indijā. Eiropā ligzdojošie tītiņi ziemo Āfrikā uz dienvidiem no Sahāras un Vidusjūras reģionā, savukārt Āzijā ligzdojošie putni pārziemo Āzijas dienvidos. Daļa populācijas, kas dzīvo Āfrikas ziemeļrietumos un Pireneju pussalas dienvidu daļā, ir nometnieki un pārvietojas tikai lokāli.

Kopš 20. gs. 80. gadiem tītiņu izplatība ir paplašinājusies Spānijā, bet sarukusi Francijas ziemeļu daļā un Norvēģijas rietumu piekrastē.

Pasaules populācijas vērtējums ir 4–7,6 miljoni pieaugušu putnu.

Tītiņš ir sastopams visā Latvijā samērā vienmērīgi. Pēc uzskaišu rezultātiem aprēķinātais populācijas lielums ir 4626–17494 pāri. Skaita noteikšanu apgrūtina tītiņu vokālā aktivitāte migrācijas laikā. Nav zināms, cik daudzi aprīlī un maija sākumā dzirdētie putni turpat arī ligzdo. 

Pēdējās desmitgadēs tītiņu populācija ir stabila. Rietumeiropā straujš skaita samazinājums bija vērojams 20. gs. beigās, bet kopš gadsimtu mijas lejupslīde ir apstājusies. Ilgākā laika posmā, jau sākot ar 19. gs., dramatisks tītiņu skaita sarukums novērots Lielbritānijā, kur pēdējais pierādītas ligzdošanas gadījums datēts ar 2002. gadu. Tagad tie ir sastopami gandrīz tikai migrācijas laikā.

Latvijā kopš 2005. gada tītiņu populācija ir stabila, bet pieaugusi, ja salīdzina ar 1995. gadu.

Tītiņus apdraud intensīva lauksaimniecība (pesticīdu un herbicīdu lietošana, dabisku pļavu un vecu augļu dārzu izzušana) un palielināts nokrišņu daudzums ligzdošanas sezonas laikā. Nelabvēlīga ietekme ir arī vecu lapu koku mežu aizstāšanai ar skuju koku monokultūrām. 

Tītiņa spēju pagriezt galvu par gandrīz 180 grādiem un neparasto uzvedību, briesmu gadījumā atdarinot čūsku, cilvēki ievēroja jau sen. Babilonijas kultūrā šo putnu uzskatīja par saistītu ar dieviem. Eiropā sagūstītus tītiņus izmantoja burvestībās un maģiskos rituālos. Angļu valodas vārds jinx ‘nelaimes nesējs’ ir tieši saistīts ar tītiņa apzīmējumu sengrieķu valodā, savukārt vāciski par “grozgalvjiem” (Wendehals) mēdz dēvēt politiķus, kuri viegli un ātri maina savus uzskatus.

Mūsdienās tītiņš nereti ligzdo putnu būros. Vietās, kur trūkst ligzdošanai piemērotu koku, būru izvietošana ir viens no sugas aizsardzības pasākumiem. 

Tītiņš ir iekļauts Latvijas īpaši aizsargājamo putnu sugu sarakstā un Bernes konvencijas II pielikumā.