Latvijā savvaļā reģistrētas deviņas dzeņveidīgo putnu sugas, un tās visas Latvijā arī ligzdo. Apdzīvo galvenokārt dažādus mežus, bet sastopami arī citās vietās, kur aug koki. Pārtiek galvenokārt no kukaiņiem un to kāpuriem. Ligzdo koku dobumos, ko lielākoties paši izkaļ (izņemot vienu sugu – tītiņu).

Dzeņveidīgo putnu kārta ietver septiņas dzimtas ar 385 sugām. Latvijā reģistrētas deviņas sugas no vienas dzimtas – dzeņu dzimtas (Picidae).

Dzeņveidīgie ir vidēji lieli un nelieli putni. Tiem ir taisns, spēcīgs un ass knābis, kas pielāgots koku kalšanai, un, izņemot tītiņu, stingras astes spalvas, kas nodrošina atbalstu pret koka stumbru. Īsas, spēcīgas kājas ar asiem, līkiem nagiem. Pēdas zigotaktilas – divi pirksti vērsti uz priekšu, divi atpakaļ –, izņemot trīspirkstu dzeni, kam ir tikai trīs pirksti. Galvaskausa uzbūve ļauj absorbēt kalšanas radīto triecienu, tādējādi pasargājot smadzenes. Mēle ir gara un lipīga, tās gals ir ar atskabargām (izņemot tītiņu), kas ļauj izvilkt kukaiņus no dziļām spraugām.

Tītiņa ķermeņa apspalvojums ir pelēki un brūni raibumots. Abu dzimumu putni pēc izskata ir līdzīgi. Raibo dzeņu tribas putnu apspalvojums pamatā ir melnbalti raibs, dzilnu tribā – zaļpelēks (zaļajai un pelēkajai dzilnai) vai melns (melnajai dzilnai). Dzeņu apakšdzimtā dzimumus var atšķirt pēc apspalvojuma krāsas uz galvas.

Mazākais no Latvijā sastopamajiem dzeņveidīgajiem putniem ir mazais dzenis, kura ķermeņa garums ir 14–15 cm (apmēram zvirbuļa lielumā), bet lielākais – melnā dzilna, kuras ķermeņa garums ir 45–47 cm (gandrīz vārnas lielumā).

Visi Latvijā sastopamie dzeņveidīgie putni šeit arī ligzdo, taču zaļā dzilna sastopama ļoti reti. Tītiņš ir gājputns, kas ziemu pavada Āfrikā. Savukārt pārējās dzeņveidīgo sugas ir nometnieki – sastopamas Latvijā visu gadu, tomēr daļa sugu mēdz klejot.

Dzeņveidīgie Latvijā lielākoties apdzīvo dažādus mežus, bet sastopami arī parkos, dārzos, apdzīvotu vietu apstādījumos un citur, kur aug koki. Vairākām sugām ļoti nozīmīgs dzīvotnes elements ir miruši koki. Tie ir būtiskas barošanās vietas, bet noder arī bungošanai un dobumu kalšanai, jo ir skanīgāki un vieglāk kaļami par dzīviem kokiem. Dažādas sugas izvēlas atšķirīgus mežus. Piemēram, vidējais dzenis saistīts ar platlapju mežiem, bet trīspirkstu dzenis – ar egļu mežiem. Ņemot vērā nepieciešamību gan pēc mirušās koksnes, gan pietiekami resniem kokiem dobumu kalšanai, dzeņveidīgie putni labprāt izvēlas vecākus mežus. Tītiņš un zaļā dzilna barojas arī zālājos.

Pārtiek galvenokārt no dažādiem kukaiņiem, t. sk. to kāpuriem. Dižraibajam dzenim nozīmīga barība ziemā ir skujkoku sēklas. Barību var meklēt koksnē, zem koku mizas, uz koku stumbru un lapu virsmas, arī uz zemes. Dažādām sugām galvenās barības ieguves vietas ir atšķirīgas. Piemēram, tītiņš parasti barojas uz zemes, mazais dzenis kukaiņus uzlasa no koku stumbru un lapu virsmas, bet baltmugurdzenis lielu daļu barības iegūst no koksnes.

Īpaša nozīme komunikācijā lielākajai daļai dzeņveidīgo sugu ir bungošanai – straujai rībināšanai ar knābi pa koku vai citu skanīgu virsmu. Bungošanas būtiskākās funkcijas ir līdzīgas kā citu putnu dziesmām – teritorijas aizsardzība un partnera piesaiste. Bungo abu dzimumu putni, taču tēviņi bungo biežāk. Sugas, kas nebungo nemaz (tītiņš) vai bungo ļoti reti (vidējais dzenis), tā vietā izmanto raksturīgus saucienus. 

Pamatā dzeņveidīgie putni ir monogāmi. Ņemot vērā tēviņa lielo lomu olu perēšanā un mazuļu aprūpē, gadījumos, kad novērojama poligāmija, tā biežāk ir poliandrija (vairāki tēviņi uz vienu mātīti), nevis poliginija (vairākas mātītes uz vienu tēviņu). Pāris var palikt kopā vairākas sezonas, taču ārpus ligzdošanas sezonas pāra putni lielākoties ciešu kontaktu neuztur. Visām sugām ir arī saucieni, kas pilda citas, piemēram, brīdinājuma, funkcijas.

Visas Latvijā sastopamās dzeņveidīgo putnu sugas ligzdo koku dobumos, reti – būrīšos. Dobumus kaļ arī nakšņošanai. Ligzdošanai piemēroto koku izmērs atkarīgs no putna izmēra. Mazais dzenis Latvijā ligzdošanai izmanto kokus, kuru stumbra diametrs krūšu augstumā vidēji ir ap 24 cm, savukārt melnā dzilna ligzdo kokos, kuru diametrs vidēji ir 45,5 cm.

Visas sugas, izņemot tītiņu, dobumu var izkalt pašas, taču var izmantot arī iepriekšējos gados izkaltus dobumus. Dobumu ligzdošanai kaļ galvenokārt tēviņš. Ligzdu dzeņveidīgie putni nebūvē, tāpēc ligzdas izklājumā var būt tikai skaidas no dobuma kalšanas.

Latvijā dzeņveidīgajiem putniem reģistrētie dējumu lielumi ir 3–11 olas. Gadā viens perējums, bet, ja dējums tiek izpostīts, var dēt atkārtoti. Visu sugu olas ir baltas. Mazuļi ir ligzdguļi. Pa nakti olas perē un mazuļus silda tēviņš, bet pa dienu – abu dzimumu putni (apmēram vienādi). Sākumā mazuļus vienādā mērā baro abu dzimumu putni, bet, kad mazuļi paaugas, mātīte tos baro mazāk.

Dižraibajam dzenim, mazajam dzenim un zaļajai dzilnai reģistrēta gan ilgtermiņa, gan īstermiņa populācijas lejupslīde. Trīspirkstu dzeņa populācija ilgtermiņā ir stabila, bet sarūk īstermiņā. Melnajai dzilnai pretēji – reģistrēts ilgtermiņa sarukums, bet īstermiņā populācija ir stabila. Ilgtermiņa populācijas tendence ir pozitīva tītiņam un vidējam dzenim, kam īstermiņa populāciju tendences ir neskaidras. Savukārt pelēkās dzilnas un baltmugurdzeņa populācijā redzams gan ilgtermiņa, gan īstermiņa pieaugums.

Būtiskākais drauds lielākajai daļai dzeņveidīgo sugu Latvijā ir mežsaimnieciskā darbība – ligzdošanas dzīvotņu iznīcināšana, mirušo un kalstošo koku izvākšana, arī ligzdu iznīcināšana, veicot mežizstrādi ligzdošanas laikā.

Neviena no Latvijā sastopamajām dzeņveidīgo putnu sugām nav atzīta par pasaulē apdraudētu.

Pelēkā dzilna, melnā dzilna, vidējais dzenis, baltmugurdzenis un trīspirkstu dzenis ir Eiropas Savienībā īpaši aizsargājamas sugas (iekļautas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/147/EK (30.11.2009.) par savvaļas putnu aizsardzību 1. pielikumā). Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā iekļautas visas iepriekš minētās sugas un arī zaļā dzilna un tītiņš.

Baltmugurdzeņa, vidējā dzeņa, trīspirkstu dzeņa un zaļās dzilnas ligzdošanas vietās iespējams veidot mikroliegumus.