Mēle kā orgāns ir daudzpusīga, neaizstājama, un tās nozīme izpaužas vairākās nozarēs gan tiešā saistībā ar fizioloģiskajām funkcijām, gan kultūrā, valodā un sociālajā mijiedarbībā. Bioloģiskajā morfoloģijā mēle ir izcils piemērs orgāna struktūrai un uzbūvei, kas ir cieši saistīta ar tā funkcijām. Valodniecības apakšnozarē – morfoloģijā – mēle tiek aplūkota kā instruments, kas rada skaņas. Šajā kontekstā tā ir būtiska, lai izprastu runas fizioloģiju un to, kā orgāns spēj radīt tik daudzveidīgas un sarežģītas skaņas, kas veido valodu. Mēles nozīme ir atkarīga no tā, par kuru morfoloģijas nozari spriež, un tā ir centrāls pētījumu objekts, kas demonstrē sarežģītas struktūras un to funkcionālās saistības. 

Mēlei ir vairākas ļoti nozīmīgas funkcijas, kas ir būtiskas gan uztura uzņemšanai, gan komunikācijai un vispārējai veselībai. Mēle aktīvi piedalās ēšanā, t. i., barības apstrādē un norīšanā. Košļāšanas laikā tā pārvieto ēdienu mutē, novietojot to starp zobiem sasmalcināšanai. Pēc tam orgāns palīdz sajaukt sasmalcināto ēdienu ar siekalām, veidojot kompaktu barības kumosu, ko ir vieglāk norīt. Tāpat mēlei ir izšķiroša nozīme norīšanas procesa ierosināšanā un vadīšanā, virzot barības kumosu no mutes dobuma uz rīkli un tālāk barības vadā. Orgāns piedalās garšas un taustes uztverē, jo mēles virsmu klāj tūkstošiem garšas kārpiņu, kas spēj atšķirt pamatgaršas, t. i., saldu, skābu, sāļu un rūgtu. Šī funkcija ir svarīga ne tikai baudīšanai, bet arī potenciāli bīstamas (bojātas) pārtikas identificēšanai. Mēle ir ļoti jutīga pret pieskārieniem, spiedienu, temperatūru un ēdiena tekstūru, kas palīdz novērtēt ēdienu un izvairīties no traumām, ko var radīt pārāk karsts vai ass ēdiens. Tā ir viens no vissvarīgākajiem runas orgāniem, kura spēja ātri un precīzi mainīt formu un pozīciju mutes dobumā ļauj veidot plašu skaņu spektru, kas nepieciešams artikulētai runai. Dažādas mēles daļas saskaras ar citiem mutes dobuma elementiem (zobiem, cietajām un mīkstajām aukslējām), lai radītu līdzskaņus un modificētu patskaņu skanējumu. Tā dabiski palīdz uzturēt mutes higiēnu, notīrot ēdiena paliekas no zobu virsmām un smaganām. Lai gan galvenie siekalu dziedzeri atrodas citur, mēlē ir arī mazie siekalu dziedzeri, un tā palīdz izplatīt siekalas pa visu mutes dobumu, kas ir svarīgi gan ēdiena sagremošanas uzsākšanai (fermentu rezultātā), gan mutes dobuma mitrināšanai un aizsardzībai. Mēles saknē atrodas mēles mandele (tonsilla lingualis) jeb limfoīdo audu sakopojums, kas ir daļa no organisma imūnsistēmas. Tā palīdz aizsargāt organismu pret infekcijām, kas var iekļūt caur elpceļiem un gremošanas traktu. Zīdaiņiem mēlei ir nozīme zīšanas refleksā, kas nodrošina efektīvu piena uzņemšanu. 

Mēlei ir ievērojama klīniskā nozīme, jo tās izskats, struktūra un funkcijas var sniegt svarīgas norādes par cilvēka vispārējo veselības stāvokli, specifiskām slimībām, uztura trūkumiem un neiroloģiskiem traucējumiem. Līdz ar to ārsti un zobārsti bieži pārbauda mēli, kas ir kā daļa no ikdienas apskates. Tās virsmas krāsa, tekstūra un struktūra sniedz vērtīgu un nozīmīgu informāciju.

Bāla mēle var liecināt par anēmiju vai sliktu asinsriti, bet koši sarkana mēle (nereti dēvēta par “aveņu” mēli) var norādīt uz B grupas vitamīnu trūkumu, skarlatīnu, retāk – Kavasaki slimību bērniem vai mēles iekaisumu (glosītu). Zilgana mēle (cianoze) ir nopietns signāls par nepietiekamu skābekļa daudzumu asinīs, kas saistīts ar sirds vai plaušu problēmām.

Mēles virsmu var klāt dažādu veidu aplikums vai plankumi. Balts aplikums var liecināt par piena sēnīti (orālo kandidozi), kas bieži sastopama zīdaiņiem, cilvēkiem ar novājinātu imunitāti vai pēc antibiotiku lietošanas, kā arī diabēta gadījumā. Tas var būt arī leikoplakija, biezāks, balts plankums, ko nevar viegli nokasīt un kas var būt priekšvēža stāvoklis, īpaši smēķētājiem. Cits iemesls var būt mutes plakanā mezgliņēde (lichen planus), imūnsistēmas izraisīts stāvoklis, kas izpaužas kā mežģīnēm līdzīgi balti raksti. Balts aplikums var rasties arī sliktas mutes higiēnas vai dehidratācijas dēļ. Reizēm mēle var kļūt melna un “mataina” (lingua villosa nigra), ja mēles kārpiņas pagarinās un uzkrāj baktērijas, kas iekrāsojas. Šis stāvoklis parasti nav bīstams un bieži saistīts ar sliktu mutes higiēnu, smēķēšanu vai noteiktu medikamentu lietošanu. Dzeltena mēle var būt saistīta ar baktēriju uzkrāšanos, gastrītu vai aknu un žultspūšļa problēmām.

Gluda, spīdīga mēle norāda uz mēles kārpiņu zudumu (atrofisks glosīts), kas var liecināt par uzturvielu (dzelzs, B12 vitamīna, folijskābes) trūkumu vai celiakiju. Rievota mēle (lingua plicata), kurai ir dziļākas rievas, bieži ir iedzimta un nekaitīga, taču var būt saistīta ar dažiem sindromiem. Svarīga ir rūpīga higiēna, lai rievās neuzkrātos ēdiena paliekas. Ģeogrāfiskā mēle (lingua geographica) ir nekaitīgs stāvoklis, ko raksturo sarkani laukumi ar neregulārām baltām robežām, kas atgādina karti un var mainīt savu atrašanās vietu. Dažādas čūlas, pūslīši vai erozijas uz mēles var būt aftozā stomatīta, herpes vīrusa infekcijas, traumas (zobi), alerģiskas reakcijas vai nopietnāku slimību (mutes vēža) pazīme.

Mēles izmērs un forma arī var būt nozīmīgi. Makroglosija (palielināta mēle) var būt iedzimta (piemēram, Dauna sindroms) vai iegūta (piemēram, hipotireozes vai audzēju dēļ), radot grūtības runā, košļāšanā un elpošanā. Ja, izbāžot mēli no mutes laukā, tā novirzās uz vienu pusi, tas var liecināt par zemmēles nerva bojājumu, ko var izraisīt insults, audzējs vai trauma. Ierobežots mēles kustīgums var būt saistīts ar “īsu mēles saitīti” (ankiloglosiju), neiroloģiskiem traucējumiem, rētaudiem vai audzējiem.

Mēle ir cieši saistīta arī ar dažādiem funkcionālajiem traucējumiem. Tās kustību problēmas var izraisīt runas traucējumus (dizartriju) un būtiski apgrūtināt vārdu skaidru izrunu. Tāpat mēlei ir izšķiroša nozīme košļāšanas un rīšanas grūtību (disfāgijas) gadījumā, jo tā atbild par barības apstrādi un virzīšanu uz rīkli. Garšas izmaiņas (disgeizija vai ageizija) var liecināt par nervu bojājumiem, infekcijām, medikamentu blakusparādībām vai uzturvielu trūkumu.

Daudzas sistēmiskas slimības, piemēram, anēmija, vitamīnu trūkums, skarlatīna vai autoimūnās slimības, var vispirms izpausties tieši uz mēles, padarot to par svarīgu rādītāju. Svarīgi atcerēties, ka mēle ir viena no biežākajām mutes dobuma vēža lokalizācijas vietām. Jebkuras nesāpīgas, nedzīstošas čūlas, sacietējumi, sarkani vai balti plankumi, īpaši uz mēles sānu vai apakšējās virsmas, prasa tūlītēju speciālista (zobārsta, otorinolaringologa (LOR) vai onkologa) konsultāciju un, iespējams, biopsiju. 

Mēle ir salīdzināma ar spoguli, kas ataino vispārējo veselības stāvokli. Tās slimību un problēmu ārstēšana ir tieši atkarīga no konkrētās patoloģijas cēloņa un smaguma pakāpes, un bieži vien terapijā ir iesaistīti vairāku medicīnas nozaru speciālisti.

Vispārēju mutes dobuma un mēles problēmu, piemēram, aplikuma, kairinājuma vai nelielu traumu gadījumā, sākotnējā palīdzība bieži vien meklējama pie zobārsta. Viņš veiks mutes dobuma apskati, novērtēs mēles stāvokli, sniegs ieteikumus par mutes higiēnu, piedāvās ārstēt nelielus iekaisumus. Zobārsts ir pirmais, kurš var pamanīt nopietnākas mēles izmaiņas un nosūtīt pacientu pie cita speciālista. Tāpat ģimenes ārsts var sniegt sākotnējo konsultāciju, ja mēles problēmas ir saistītas ar vispārēju organisma stāvokli, piemēram, dehidratāciju vai vieglu infekciju.

Ja mēles problēmas ir saistītas ar infekcijām, ārstēšana atkarīga no to veida. Sēnīšu infekciju, piemēram, piena sēnītes jeb orālās kandidozes, gadījumā zobārsts vai ģimenes ārsts var izrakstīt lokāli lietojamus pretsēnīšu medikamentus. Smagākos vai hroniskos gadījumos var būt nepieciešama infektologa konsultācija. Bakteriālu vai vīrusu infekciju gadījumā ģimenes ārsts vai zobārsts var parakstīt atbilstošu ārstēšanu, piemēram, antibiotikas bakteriālām infekcijām vai pretvīrusu līdzekļus un simptomātisku terapiju vīrusu infekcijām.

Mēles iekaisumu (glosīta, ģeogrāfiskās mēles, rievotās mēles) gadījumā zobārsts var palīdzēt noteikt cēloni un ieteikt mutes dobuma kopšanas līdzekļus. Ja iekaisums ir saistīts ar ādas slimībām, piemēram, mutes plakano mezgliņēdi vai psoriāzi, jāvēršas pie dermatologa. Alerģiskas reakcijas kā iekaisuma cēloni var diagnosticēt un ārstēt alergologs, bet autoimūnu slimību (piemēram, Šēgrēna sindroma) gadījumā – reimatologs.

Ja mēles izmaiņas izraisa uzturvielu trūkums, piemēram, atrofisks glosīts dzelzs vai B12 vitamīna trūkuma dēļ, ģimenes ārsts veiks nepieciešamās analīzes un parakstīs atbilstošu terapiju, piemēram, diētas korekciju, uztura bagātinātājus vai medikamentus. Ja uzturvielu trūkums saistīts ar uzsūkšanās traucējumiem kuņģa-zarnu traktā, iesaistīsies gastroenterologs, bet nopietnas anēmijas gadījumā – hematologs.

Mēles strukturālās un anatomiskās īpatnības prasa specifisku pieeju. Ankiloglosijas (“īsa mēles saitīte”) gadījumā, kas īpaši bieži skar zīdaiņus, frenulotomiju vai frenuloplastiku (saitītes pārgriešanu vai plastiku) var veikt pediatrs, zobārsts, LOR vai mutes, sejas un žokļu ķirurgs. Makroglosijas (palielinātas mēles) ārstēšana ir atkarīga no cēloņa. Ja tie ir hormonāli traucējumi (piemēram, hipotireoze vai akromegālija), iesaistīsies endokrinologs. Ja nepieciešama ķirurģiska korekcija – mutes, sejas un žokļu ķirurgs. Ja makroglosijas cēlonis ir audzējs, tad – onkologs.

Nopietnu mēles bojājumu, piemēram, čūlu, eroziju, leikoplakijas vai audzēju gadījumā, diagnostiku veic zobārsts (orālās medicīnas vai orālās patoloģijas speciālists), kurš var paņemt biopsijas paraugu un ārstēt mazākus, labdabīgus bojājumus. Mutes, sejas un žokļu ķirurgs veiks biopsijas un ķirurģiski ārstēs labdabīgus un ļaundabīgus mēles audzējus. LOR iesaistīsies diagnostikā un ārstēšanā, īpaši, ja bojājumi atrodas mēles saknes daļā vai pāriet uz rīkli. Ļaundabīgu audzēju (mēles vēža) gadījumā onkologs vadīs medikamentozo terapiju (ķīmijterapiju), bet radiologs-terapeits nodrošinās staru terapiju.

Ja mēles kustības, jušanas, garšas traucējumi vai dedzināšanas sajūta ir saistīti ar neiroloģiskiem traucējumiem, piemēram, zemmēles nerva parēzi vai “degošas mutes sindromu”, nepieciešama neirologa konsultācija. Visbeidzot: alerģiskas reakcijas, kas izraisa pēkšņu un smagu mēles tūsku (angioedēma) un apgrūtinātu elpošanu, ir dzīvībai bīstams stāvoklis, kas prasa tūlītēju neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta iejaukšanos. Pēc tam alergologs-imunologs diagnosticēs alerģijas cēloni un izstrādās ilgtermiņa ārstēšanas un profilakses plānu.

Atkarībā no simptomiem un sākotnējās diagnozes pacients var tikt nosūtīts pie viena vai vairākiem no šiem speciālistiem, lai nodrošinātu visaptverošu diagnostiku un efektīvu ārstēšanu. 

Mēles veselības izpēte un problēmu risināšana Latvijā un pasaulē ir plaša, un tajā tiek pielietotas dažādas pētniecības metodes un iesaistīti vairāki vadošie medicīnas un pētniecības centri.

Mēles veselības izpētē un diagnostikā tiek izmantotas dažādas metodes, kas palīdz noteikt gan vizuālas izmaiņas, gan funkcionālus traucējumus. Pirmā un galvenā metode ir vizuālā apskate, kuras laikā ārsts novērtē mēles krāsu, t. i., vai tā ir sārta, bāla, koši sarkana, zilgana, dzeltena vai melna. Tiek pievērsta uzmanība arī aplikuma klātbūtnei un veidam (balts, matains, biezpienveida), virsmas tekstūrai, meklējot gludas, rievotas, čūlainas vai eroziju vietas, kā arī mēles izmēram un formai, konstatējot, vai tā ir palielināta vai novirzīta. Līdztekus vizuālajai apskatei tiek veikta arī taustes izmeklēšana jeb palpācija, kas ļauj noteikt sabiezējumus, audzējus vai sāpīgas zonas, kas nav redzamas ar neapbruņotu aci. Mēles funkciju novērtēšanai tiek izmantoti funkcionālie testi, kas pārbauda tās kustīgumu un spēju piedalīties runā (artikulācijā) un rīšanas procesā, kā arī garšas uztveri. Ja ir aizdomas par nopietnākām izmaiņām, piemēram, leikoplakiju, eritroplakiju vai audzēju, tiek veikta biopsija jeb audu parauga paņemšana mikroskopiskai izmeklēšanai, lai precizētu diagnozi. Laboratoriskie izmeklējumi ir svarīgi, lai atklātu uzturvielu trūkumu (piemēram, dzelzs, B12 vitamīns, folijskābe) vai noteiktu sēnīšu, baktēriju vai vīrusu infekcijas, izmantojot uztriepes no mēles. Ja ir aizdomas par dziļākiem audzējiem vai struktūras anomālijām, var tikt pielietotas attēlveidošanas metodes, piemēram, ultraskaņa, datortomogrāfija (computed tomography, CT) vai magnētiskā rezonanse (magnetic resonance, MR). Dažkārt tiek veikti arī parazitoloģiskie izmeklējumi, lai identificētu retākas parazītu invāzijas, kas var skart mēles muskulatūru.

Mēles veselības izpētē un diagnostikā visā pasaulē tiek pielietotas plaša spektra metodes, tostarp jau ierastā vizuālā apskate un palpācija, kas joprojām ir diagnostikas pamatā. Tomēr arvien lielāku lomu iegūst automatizētas attēlveidošanas metodes, kas balstās uz mākslīgo intelektu un mašīnmācīšanos. Tiek izstrādātas sistēmas, kas ar kameras vai pat viedtālruņa palīdzību spēj analizēt mēles attēlus, lai identificētu slimību pazīmes, piemēram, diabēta, nieru mazspējas vai anēmijas indikatorus. Šādas tehnoloģijas ir īpaši nozīmīgas attālinātās veselības aprūpes un agrīnās diagnostikas kontekstā. Funkcionālo testu klāsts ir plašs, ietverot detalizētu runas un rīšanas dinamikas analīzi, nereti izmantojot ultraskaņas attēlveidošanu vai MR, lai pētītu mēles kustības reālajā laikā. Šīs metodes ļauj precīzi novērtēt mēles muskuļu darbību un identificēt anomālijas, kas var ietekmēt runu vai rīšanu. Aizdomīgu bojājumu diagnostikā zelta standarts joprojām ir biopsija, un tās rezultātus papildina padziļināti molekulārie un ģenētiskie izmeklējumi, kas ļauj noteikt slimību bioloģiskos marķierus un izprast to attīstības mehānismus. Laboratoriskie izmeklējumi ir daudzpusīgi, un tie aptver ne tikai standarta asins analīzes, bet arī sarežģītus imūnprofilēšanas testus, kas īpaši svarīgi ir mēles vēža gadījumā. Tiek pētīta arī mutes mikrobioma ietekme uz mēles veselību, izmantojot augstas caurlaidības sekvencēšanas metodes.

Latvijā mēles pētniecībā un ar to saistīto slimību ārstēšanā aktīvi iesaistītas vairākas medicīnas un pētniecības iestādes. Rīgas Stradiņa universitāte (RSU) ir viena no vadošajām medicīnas augstskolām, kas veic plašu pētniecību mutes medicīnā un sejas-žokļu ķirurģijā, nodrošinot modernus resursus zinātniskajam darbam. Līdzīgi Latvijas Universitātes (LU) Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultāte piedāvā studijas un pētniecību dažādās medicīnas jomās, kas arī aptver mēles slimību diagnostiku un ārstēšanu.

Nozīmīga loma ir arī lielākajām klīniskajām universitātes slimnīcām. Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca (PSKUS) ir viena no lielākajām daudzprofilu slimnīcām, kurā speciālisti ikdienā diagnosticē un ārstē mutes dobuma un mēles slimības, tai skaitā veic ķirurģiskas iejaukšanās. Arī Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca (RAKUS) sniedz plašu diagnostikas un ārstēšanas pakalpojumu klāstu, tostarp pacientiem ar mutes dobuma un mēles problēmām, ietverot arī onkoloģiskās saslimšanas. Bērnu mēles veselības jautājumus risina Bērnu klīniskā universitātes slimnīca (BKUS), kas specializējas bērnu slimību, piemēram, piena sēnītes, iedzimtu anomāliju un citu specifisku problēmu diagnostikā un ārstēšanā. Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrs (LBPSC) veic fundamentālus pētījumus, kas var ietvert arī mēles slimību molekulāro mehānismu izpēti.

Pasaules mērogā mēles pētniecība un ar to saistīto slimību diagnostika un ārstēšana ir starptautiski svarīga joma, kurā tiek izmantotas gan tradicionālas, gan inovatīvas metodes. Zinātnieki un klīnicisti nepārtraukti strādā, lai uzlabotu izpratni par mēles veselību un attīstītu efektīvākas pieejas slimību pārvaldībai.

Mēles pētniecībā un ar to saistīto slimību ārstēšanā visā pasaulē ir iesaistītas daudzas prestižas universitātes, pētniecības centri un klīniskās slimnīcas. Starp vadošajām iestādēm ir Nacionālais zobu un kraniofaciālo pētījumu institūts (National Institute of Dental and Craniofacial Research, NIDCR) Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). Tas ir federālais pētniecības institūts, kas fokusējas uz zobu, mutes dobuma un kraniofaciālajiem veselības pētījumiem, ieskaitot mēles slimības un vēzi. Arī Kolumbijas Universitātes Zobārstniecības medicīnas koledža (Columbia University College of Dental Medicine) ASV ir pazīstama ar pētījumiem orālā vēža un precīzās medicīnas jomā. Eiropā izceļas Londonas Universitātes koledžas Īstmena Zobārstniecības institūts un slimnīca (UCL Eastman Dental Institute and Hospital) Lielbritānijā, kas ir viens no lielākajiem orālās veselības pētījumu centriem un veic plašus pētījumus par mutes dobuma slimībām un vēzi. Zviedrijā Karolinskas institūts (Karolinska Institutet) ir viena no pasaules vadošajām medicīnas universitātēm, kas veic augsta līmeņa pētījumus orālās patoloģijas un onkoloģijas jomā, tostarp mēles vēža izpēti. Nesen Japānā publicētie Tokijas Zinātnes institūta (東京科学大学) pētījumi liecina par tā būtisko lomu mēles vēža imūnprofilēšanas analīzēs, meklējot jaunus un precīzus ceļus onkoloģijā un imūnterapijas uzlabošanā. Svarīga nozīme ir arī Pasaules Veselības organizācijai (PVO; World Health Organization, WHO). Tās mutes veselības programma rosina pasaules politikas veidošanu un veicina starptautisku sadarbību mutes dobuma veselības jomā. Šīs un citas iestādes visā pasaulē aktīvi strādā pie inovatīviem risinājumiem, lai uzlabotu mēles slimību diagnostiku, ārstēšanu un profilaksi, tādējādi veicinot labāku mutes un vispārējo veselību. Tās kopīgi veido spēcīgu platformu mēles veselības pētniecībai un uzlabošanai, nodrošinot gan pacientu ārstēšanu, gan jaunāko diagnostikas un ārstēšanas metožu attīstību.