Lauku piekūns ir baloža lieluma putns ar slaidiem, noapaļotiem spārniem un garu asti. Suga sastopama plašā areālā. Eiropā tā ir bieža ligzdotāja, Latvijā ligzdo 200–250 pāri (A. Kalvāna un E. Lediņa vērtējums, 2026.). Latvijā lauku piekūni atlido marta beigās un aprīlī, aizlido septembrī un oktobrī, lai pārziemotu Dienvideiropā vai Āfrikā. Atsevišķi īpatņi dažreiz pārziemo Latvijā. Ligzdo dažāda veida kultūrainavā, gan lielākos lauku masīvos, gan mozaīkveida lauku ainavā, kur lauki mijas ar viensētām un nelieliem meža puduriem, dažreiz arī pilsētās. Latvijā ligzdojošie un caurceļojošie putni pārtiek galvenokārt no sīkiem zīdītājdzīvniekiem.

20. gs. 30.–90. gados literatūrā visbiežāk piekūnveidīgo putnu kārtā to vizuālās līdzības dēļ tika apvienoti piekūni līdz ar ērgļiem, vanagiem, klijāniem, lijām, klijām, grifiem u. c. 2008. gadā tika publicēts ģenētikā balstīts pētījums (Hackett et.al., 2008), kurā tika pierādīts, ka piekūnu tuvākie radinieki ir nevis citi dienas plēsīgie putni, bet gan papagaiļi un zvirbuļveidīgie putni. Vēlākajos gados literatūrā piekūnveidīgo kārta Falconiformes tika nodalīta atsevišķi no citiem plēsīgajiem putniem, tajā iekļaujot tikai piekūnus un karakaras. Savukārt pārējie dienas plēsīgie putni tika iekļauti vanagveidīgo putnu kārtā Accipitriformes.

Ķermeņa garums tēviņiem ir 31–35 cm, mātītēm – 33–39 cm. Mugurpuse brūni sarkanīgā krāsā, tēviņiem ar pilienveidīgiem, brūniem plankumiem, mātītēm – ar tumšām šķērssvītrām. Pieaugušiem tēviņiem galvas virsa un aste pelēka. Mātītēm un jaunajiem putniem galvas virsa rūsgana, aste rūsgana ar tumšām šķērssvītrām. Otrajā pavasarī pēc šķilšanās daži tēviņi vēl izskatās kā jaunie putni, bet citi jau ir nomainījuši spalvu tērpu un izskatās kā pieauguši tēviņi. Astes galā – plata, melna šķērsjosla.

Lidojums straujš, ar ātriem spārnu vēzieniem, kas mijas ar īslaicīgu planēšanu. Medījot raksturīgi plivinās – apmēram piecas sekundes pavada negaisā nekustīgi uz vietas ar izplestu asti, tad pikē uz zemi vai pārlido tālāk un atkal plivinās.

Balss “kik-kik-kik-kik”, retāk – “kii-kii-kii-kii”.

Suga spēj pielāgoties ļoti dažādām atklātām vai mēreni mežainām vietām, parasti ar zālaugu veģetāciju vai zemiem krūmiem, zālājiem, stepēm un pat tuksnešiem, tīreļiem, kultivētām zemēm, mitrājiem ar vieglu veģetāciju; ligzdo arī ciematos, pilsētās un pat lielpilsētās.

Latvijā ligzdojošie un caurceļojošie putni pārtiek galvenokārt no sīkiem zīdītājdzīvniekiem, retāk kā barības objekti konstatēti arī ķirzakas, putni un bezmugurkaulnieki. Citur pasaulē lauku piekūnu barības izvēle ir ļoti elastīga, pielāgojoties tiem barības objektiem, kas ir atrodami tuvākajā apkārtnē. Tā, piemēram, Ziemeļeiropā un Centrāleiropā lauku piekūnu barības pamatobjekts ir Microtus ģints strupastes, turpretim reģionos vairāk uz dienvidiem – kā Kanāriju salās, Ziemeļāfrikā vai Irānā – par lauku piekūnu barības objektiem drīzāk kļūst ķirzakas, putni un kukaiņi.

Lauku piekūni paši ligzdu nebūvē. Vēsturiski Latvijā visbiežāk suga ligzdojusi vārnu, žagatu vai kraukļu būvētās ligzdās. Mūsdienās arvien biežāk ligzdas ir konstatētas dažādās cilvēka būvētās konstrukcijās, kā ēkās, torņos, elektrības balstos, kā arī speciāli izvietotos būros. Ligzdas vietu izvēlas tēviņš. Dējumā visbiežāk 3–6 (1–8) olas. Izpostīta dējuma gadījumā nereti ligzdo tajā pašā sezonā atkārtoti. Olas krāsa, punktu un plankumu zīmējums ir ļoti dažāds. Pamatkrāsa mainās no netīri baltas līdz pelēkdzeltenai vai dzeltenīgi rūsganai, to ļoti blīvi pārklāj rūsganbrūni, sarkanbrūni plankumi un punkti. Olu vidējie izmēri ir 39,7 x 31,8 mm. Olas tiek izdētas ar 2–3 (retāk 4) dienu intervālu. Olas perē 27–31 dienu, un to dara galvenokārt mātīte. Mazuļi ligzdā pavada 27–35 dienas pēc šķilšanās. Pēc izlidošanas mazuļi vēl vairākas nedēļas ir atkarīgi no vecākiem, un tos baro galvenokārt tēviņš.

Latvijā pēdējos gados arvien vairāk lauku piekūni ligzdo speciāli šai sugai izliktos būrīšos. Visaugstākās sekmes ir tādās vietās, kur tuvumā nav koku, grāvju vai citu ainavas elementu, ko iecienījuši biežākie lauku piekūnu ligzdu postītāji – meža caunas (Martes martes). 2024. gadā, Latvijas Ornitoloģijas biedrībai sadarbojoties ar AS “Sadales tīkls”, tika uzsākta būrīšu izvietošana īpaši drošās un pret plēsējiem aizsargātās vietās – pie lauka vidū uzstādītiem zemsprieguma elektrības balstiem. 2026. gadā Latvijā lauku piekūna ligzdošana tika konstatēta 42 būros, no tiem 23 bija izvietoti pie elektrības balstiem.

Pieaugušo īpatņu skaits pasaulē tiek lēsts ap 4 300 000 – 6 700 000. Suga sastopama plašā areālā, sākot no Makaronēzijas un Britu salām rietumos, austrumos līdz Japānai un kontinentālās Dienvidaustrumāzijas ziemeļiem, dienvidos līdz Āfrikas dienvidiem un Šrilankai. Visā šajā plašajā areālā ziemeļu populācijas mēdz būt migrējošas, ziemā sasniedzot Āfriku, Āzijā – sasniedzot Filipīnas un Borneo. Eiropā bieža ligzdotāja.

Lauku piekūnu var uzskatīt par dabiskās kaitēkļu kontroles nodrošinātāju. Cilvēks, veidojot lauku piekūnam piemērotas ligzdvietas, piesaista šo plēsēju mūsu apsaimniekotai ainavai, kur tas sniedz cilvēkam noderīgu ekosistēmu pakalpojumu. Tā kā lauku piekūns ir viegli novērojams, tas ir viens no visvieglāk pamanāmajiem plēsīgajiem putniem, kas sagādā cilvēkiem prieku un pozitīvas emocijas, tādējādi veicinot interesi par putniem un dabas aizsardzību.

Globālā mērogā tiek novērota sugas samazināšanās tendence.

20. gs. pirmajā pusē lauku piekūns bija viens no parastākajiem plēšputniem Latvijā. Šī suga bija visbiežāk sastopamā piekūnu suga, kuru varēja sastapt praktiski jebkurā piemērotā lauku ainavā. 20. gs. 50.–60. gados tika novērota strauja populācijas samazināšanās, kas, domājams, turpinājusies arī 21. gs. sākumā. Vēlākajos gados lauku piekūna populācija Latvijā nedaudz pieauga. Skaita vērtējums 2026. gadā sasniedza 200–250 ligzdojošos pārus.

Lauku piekūnu apdraud sadursmes ar transportu un infrastruktūru, kā arī saindēšanās ar rodenticīdiem, dabiskie ligzdu postītāji un piemērotu ligzdvietu trūkums.

Latvijā lauku piekūns ir noteikta kā īpaši aizsargājama suga. Suga 2025. gada Latvijas Sarkanajās grāmatas izdevumā iekļauta ar statusu “jutīgās sugas”. Lai aizsargātu sugu, ir jānodrošina dabas daudzveidība, tostarp neproduktīvas teritorijas lauksaimniecības ainavā, jāsamazina pesticīdu pielietojums.

Pasaulē ir sastopamas 11 lauku piekūna pasugas, Latvijā – viena jeb Falco tinnunculus tinnunculus.