Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas pirmo valsts stratēģisko vides aizsardzības politikas dokumentu “Vides politikas plāns Latvijai” 1995. gadā apstiprināja Latvijas Republikas (LR) Ministru kabinets (MK). Tajā par vides aizsardzības politikas ilgtermiņa mērķiem izvirzīja vides kvalitātes nodrošināšanu, esošās bioloģiskās daudzveidības un Latvijai raksturīgās ainavas saglabāšanu, dabas resursu ilgtspējīgu izmantošanu, kā arī vides aizsardzības politikas integrāciju visās tautsaimniecības nozarēs un dzīves sfērās, tādējādi radot pamatu sabiedrības un valsts ilgtspējīgai attīstībai. Latvijas vides politikas attīstību ietekmē Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) globālā vides aizsardzības politika un Latvijas kā Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts statuss, kā arī Latvijas dalība starptautiskajās organizācijās. Latvijas vides politikā tiek ievēroti starptautiski atzīti un Latvijas vides aizsardzības normatīvajos aktos nostiprināti principi: ilgtspējīgas attīstības princips, izvērtēšanas princips, novēršanas princips, piesardzības princips, sabiedrības informēšanas un līdzdalības princips, ražotāju atbildības princips, kā arī princips “piesārņotājs maksā”. Vides politikas pamatnostādnēs 2014.–2020. gadā noteiktais Latvijas vides politikas virsmērķis ir nodrošināt iedzīvotājiem iespēju dzīvot tīrā un sakārtotā vidē, īstenojot uz ilgtspējīgu attīstību veiktas darbības, saglabājot vides kvalitāti un bioloģisko daudzveidību, nodrošinot dabas resursu ilgtspējīgu izmantošanu, kā arī sabiedrības līdzdalību lēmumu pieņemšanā un informētību par vides stāvokli. Konkrēti politikas mērķi, rīcības virzieni un sasniedzamie rezultāti detalizēti šādās jomās: horizontālie jautājumi vides aizsardzībā, augsne un zemes dzīles, otrreizējās izejvielas, dabas aizsardzība, gaisa aizsardzība, klimata pārmaiņas, ūdens resursi un Baltijas jūra, vides piesārņojums un riski, vides veselība, vides monitorings. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) izstrādā vides aizsardzības politiku, kā arī organizē un koordinē tās īstenošanu.

Vides aizsardzību starptautiskos un nacionālos tiesību aktos pielīdzina cilvēku tiesību normu nozīmīgumam. LR Satversmes 115. pants nosaka, ka valsts aizsargā ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, sniedzot ziņas par vides stāvokli un rūpējoties par tās saglabāšanu un uzlabošanu. Vides aizsardzības nepieciešamo tiesību normu kopumu Latvijā veido likumi, MK noteikumi un pašvaldību saistošie noteikumi. Ar likumiem Latvija ir pieņēmusi un apstiprinājusi nozīmīgas starptautiskās konvencijas, t. sk. Riodežaneiro Konvenciju par bioloģisko daudzveidību (Convention on Biological Diversity, Rio de Janeiro, 1992) un Orhūsas Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju vērsties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (Aarhus Convention jeb Convention on Access to Information, Public Participation in Decision-making and Access to Justice in Environmental Matters). Kopš Latvijas iestāšanās ES ar Latvijas likumiem un MK noteikumiem ir pārņemtas ES direktīvas. Vides aizsardzības likums nosaka vides aizsardzības principus, sabiedrības tiesības vides jomā, sabiedrības tiesības uz vides informāciju, sabiedrības līdzdalību ar vidi saistītu lēmumu pieņemšanā, valsts un pašvaldību iestāžu pienākumus attiecībā uz vides informācijas sniegšanu un izplatīšanu un sabiedrības iesaistīšanu lēmumu pieņemšanā, atbildību par videi nodarīto kaitējumu, kā arī nosacījumus vides politikas plānošanai un informācijas sistēmas un monitoringa, kontroles vides jomā, vides izglītības un vides pārvaldības īstenošanai. Likums “Par ietekmes uz vidi novērtējumu” regulē ietekmes uz vidi novērtējuma procesu, lai novērstu vai samazinātu paredzēto darbību vai plānošanas dokumentu īstenošanas nelabvēlīgo ietekmi uz vidi. Likums “Par piesārņojumu” nosaka prasības un nosacījumus piesārņojošo darbību veikšanai, piesārņotu un potenciāli piesārņotu vietu apzināšanai un sanācijai, vides kvalitātes normatīviem, darbībām ar siltumnīcefekta gāzu emisijas kvotām. Likums “Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām” nosaka īpaši aizsargājamo dabas teritoriju (ĪADT) sistēmas pamatprincipus un ĪADT veidošanas, pārvaldības un kontroles kārtību. Sugu un biotopu aizsardzības likums regulē ar sugu un biotopu aizsardzību saistītos jautājumus. Atsevišķi likumi un MK noteikumi regulē aizsargjoslu noteikšanu un apsaimniekošanu, atkritumu apsaimniekošanu, ĪADT aizsardzību un apsaimniekošanu u. c. vides aizsardzības jomas. Vides aizsardzības prasības, kas sekmē vides kvalitātes un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanos un dabas resursu ilgtspējīgu izmantošanu, integrētas arī citu nozaru normatīvos, piemēram, Meža likumā, Zvejniecības likumā un citos.

Galvenā valsts pārvaldes iestāde vides un dabas aizsardzības jomā ir VARAM. Tās pārziņā ir arī reģionālās attīstības plānošana un koordinācija, pašvaldību attīstība un pārraudzība, teritoriju attīstības plānošana un zemes pārvaldība, kā arī valsts informācijas un komunikācijas tehnoloģiju pārvaldība un attīstība. 2017.–2019. gadā vides un dabas aizsardzības jomā aktuālie darbības virzieni: vides kvalitātes saglabāšana un oglekļa mazietilpīgas un pret klimata pārmaiņām noturīgas attīstības sekmēšana un dabas resursu ilgtspējīgas un efektīvas pārvaldības nodrošināšana, saglabājot bioloģisko daudzveidību, nodrošinot ekosistēmu pakalpojumu pieejamību un veicinot pāreju uz aprites ekonomiku. Vides politikas īstenošanu nodrošina VARAM padotībā esošās institūcijas: Valsts vides dienests (VVD), Dabas aizsardzības pārvalde (DAP), Vides pārraudzības valsts birojs (VPVB), Latvijas Vides aizsardzības fonda administrācija (LVAFA), Latvijas Dabas muzejs (LDM), Nacionālais botāniskais dārzs (NBD), Latvijas Hidroekoloģijas institūts (LHEI), Valsts reģionālās attīstības aģentūra (VRAA), Valsts SIA “Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs” (LVĢMC). VVD kontrolē normatīvajos aktos par dabas resursu ieguvi un izmantošanu, dabas aizsardzību, piesārņojošo vielu emisiju vidē, bīstamo un sadzīves atkritumu apsaimniekošanu, izlietotā iepakojuma apsaimniekošanu, darbībām ar ķīmiskajām vielām un ķīmiskajiem produktiem noteikto prasību ievērošanu, kā arī izdod un saskaņo atļaujas (licences), tehniskos noteikumus un citus administratīvos aktus dabas resursu izmantošanai un piesārņojošo darbību veikšanai un sniedz sabiedrībai dienesta rīcībā esošo vides informāciju. DAP īsteno valsts dabas aizsardzības politiku sugu un biotopu aizsardzības jomā un koordinē ĪADT pārvaldību un apsaimniekošanas pasākumus, kā arī nodrošina sabiedrības informāciju par ĪADT, sugām un biotopiem un izglīto sabiedrību dabas aizsardzības jautājumos. VPVB pārrauga ietekmes uz vidi novērtējuma procesu un sniedz atzinumus par plānotajām darbībām un plānošanas dokumentiem. LVAFA administrē Latvijas vides aizsardzības fonda līdzekļu izlietošanu vides aizsardzības pasākumu un projektu īstenošanai. Nozīmīga LDM un NBD darbības joma ir vides izglītība un pozitīvas vides apziņas veidošana sabiedrībā. LHEI veic Baltijas jūras ekosistēmas pētījumus, t. sk. īsteno jūras vides monitoringu. LVĢMC apkopo, uzkrāj un sniedz sabiedrībai un valsts un pašvaldību institūcijām vides informāciju, veic vides monitoringu, apzina un izvērtē zemes dzīļu resursus.

Vides monitorings ir sistemātiski, regulāri un mērķtiecīgi vides stāvokļa, sugu un biotopu, kā arī piesārņojuma emisiju novērojumi, mērījumi un analīze. Tā mērķis ir noteikt vides stāvokli, izvērtēt tendences un perspektīvu, izstrādāt vides politikas pasākumus un novērtēt līdzšinējo pasākumu lietderību un efektivitāti. Vides monitoringu organizē un veic valsts un pašvaldību iestādes un komersanti atbilstoši normatīvo aktu prasībām. MK reizi sešos gados apstiprina Vides monitoringa programmas pamatnostādnes, kurās nosaka monitoringa struktūru, prioritātes un finansējumu, kāds nepieciešams normatīvo aktu, ES tiesību aktu un starptautisko konvenciju prasību izpildei. VARAM ministrs apstiprina Vides monitoringa programmu sešiem gadiem. Programmā nosaka valsts vides aizsardzības iestāžu veiktā un organizētā vides monitoringa tīklu, parametrus, regularitāti un metodes. Vides monitoringa programma 2015.–2020. gadā ietver gaisa un klimata pārmaiņu, ūdeņu un bioloģiskās daudzveidības monitoringa programmas. Vides monitoringa datus un informāciju uzkrāj un apstrādā vides informācijas sistēmas datubāzēs un reģistros.

Vides aizsardzība ir viena no jomām, kurā aktīvi darbojas nevalstiskās organizācijas (NVO). To atzīst arī sabiedrība: saskaņā ar 09.2015. veiktās sabiedriskās domas aptaujas datiem 44,2 % aptaujāto uzskata, ka vides aizsardzības jomā NVO spēj sekmīgi ietekmēt izmaiņas. Atbilstoši Valsts ieņēmumu dienesta informācijai, 01.01.2016. vides aizsardzībā darbojās 129 biedrības un nodibinājumi, kam piešķirts sabiedriskā labuma organizāciju statuss, taču tā ir tikai daļa no visām vides NVO. Vides NVO darbības jomas ietver vides kvalitātes saglabāšanu, t. sk. piesārņojuma samazināšanu un kontroli, dabas resursu aizsardzību un ilgtspējīgu izmantošanu, bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, dabas objektu un ainavu aizsardzību. Nozīmīgas vides NVO darbības jomas ir arī sabiedrības vides apziņas veidošana, vides izglītība un vides sakopšana, kā arī dzīvnieku aizsardzība un to labklājības nodrošināšana. Vides NVO darbojas gan vietējā mērogā (piemēram, dižkoku saglabāšanā, konkrēta piesārņojuma avota likvidēšanā, konkrētas teritorijas sakopšanā), gan reģionālā (ĪADT apsaimniekošanā, aizsargājamo biotopu un sugu dzīvotņu atjaunošanā un apsaimniekošanā), gan arī valsts mērogā (vides politikas plānošanas dokumentu, normatīvo aktu un pašvaldību teritoriju attīstības plānošanas dokumentu izstrādē). Latvijas vides NVO iesaistās arī starptautiskajās NVO sadarbības platformās un koalīcijās. Savas darbības mērķu īstenošanai vides NVO piesaista dažādu Latvijas, ES u. c. fondu finansējumu. Ieguldījumu vides NVO darbības finansēšanā dod arī organizāciju biedru naudas maksājumi, ziedojumi un ienākumi no saimnieciskās darbības. Dažas no aktīvākajām Latvijas vides NVO: Latvijas Ornitoloģijas biedrība (dibināta 1985), Vides aizsardzības klubs (1987), Latvijas Dabas fonds (1990), Pasaules Dabas fonda (World Wide Fund for Nature, WWF) Latvijas nodaļa (1991), biedrība “Zaļā brīvība” (1993), Latvijas Makšķernieku asociācija (2001), biedrība “Latvijas Ezeri” (2002), Baltijas Vides forums (2003), Vides izglītības fonds (2006), biedrība “Zemes draugi” (2006), biedrība “Dzīvnieku brīvība” (2012).