Kopš 1977. gada skrējienu distancēs stadionos pasaules rekordus (Latvijas rekordus – vēlāk) fiksē ar precizitāti līdz sekundes simtdaļai, bet skrējienos ārpus stadiona – līdz veselām sekundēm. 100 m, 110 m un 200 m distancēs stadionā, kā arī tāllēkšanā un trīssoļlēkšanā par rekordiem neatzīst rezultātus, kuros ceļavēja ātrums pārsniedz 2 m/sek.

Rekordus skriešanu disciplīnās slēgtās telpās reģistrē un apstiprina, ja skrejceliņa garums pa apli nepārsniedz 200 m (ar skrejceliņa pacēlumiem to galos). Visās četrās mešanas disciplīnās, kā arī lodes grūšanā (arī smaguma mešanā) telpu rekordus reģistrē atsevišķi, un tie nereti var pārsniegt rekordus, kas sasniegti brīvdabas stadionos.

Latvijas nacionālo rekordu reģistrācija un atzīšana sākās 1920. gādā. Līdz tam pat labākie sasniegtie rezultāti netika atzīti. 1945.‒1991. gadā par Latvijas rekordiem netika atzīti daudzi Jāņa Daliņa, Jāņa Dimzas un citu sportistu neatkarīgās Latvijas laikā (1918‒1940) sasniegtie rekordi.