Inženierģeoloģijai kā zinātnei ir vairāki sinonīmi, piemēram, “ģeoloģiskā inženierija” (geological engineering) un “ģeotehniskā inženierija” (geotechnical engineering). Inženierģeoloģija ir zinātne par ģeoloģisko vidi – Zemes garozas daļu, uz kuru cilvēks iedarbojas, to izmainot un ietekmējot. Viens no inženierģeoloģijas galvenajiem uzdevumiem ir grunšu īpašību noskaidrošana būvju pamatnē, risinot ar celtniecību saistītos jautājumus.

2000. gadā Inženierģeologu asociācija (The Association of Engineering Geologists, AEG) kārtējā ziņojumā un direkcijā (2000 Annual Report and Directory) definēja, ka inženierģeoloģija ir joma, kas apvieno lietišķos ģeoloģiskos datus, paņēmienus un principus un pēta gan dabiski veidojušos iežus, gruntis, virszemes un pazemes šķidrumus, gan to mijiedarbību ar cilvēka radītajiem materiāliem, izraisītajiem procesiem un ģeoloģisko vidi. Tādējādi ģeoloģiskie faktori ietekmē inženiertehnisko un rūpniecības struktūru plānošanu, dizainu, celtniecību, ekspluatāciju, kā arī pazemes ūdeņu veidošanos un izmaiņas, aizsardzību un uzlabošanu inženierzinātnēs un nozarēs, kas ar tām saistītas. Līdzīgi inženierģeoloģijas formulējumi dažādās valstīs mainās atkarībā no nacionālās un vietējās pieredzes. Vairums inženierģeologu būtībā ir ģeologi, kuri sniedz ģeoloģiskos pamatdatus inženieriem un projektē ēku pamatus, novērtē nogāžu stabilitāti, tādējādi viņus var saukt par ģeotehniskiem inženieriem. Dažās valstīs dzeramā ūdens resursu novērtēšanu veic inženierģeologi, nevis hidrologi vai hidroģeologi.

Inženierģeoloģija ir starpdisciplināra zinātnes nozare, kas saistīta ar citām nozarēm, piemēram, Zemes zinātnes inženieriju (earth science engineering), inženierģeomorfoloģiju (engineering geomorphology), ģeotehniku (geotechnic). Visi šie jēdzieni apzīmē vienu zinātnes nozari, kuras satura atšķirības ir atkarīgas no nacionālās vai vietējās pieredzes un universitāšu studiju programmu īpatnībām. Inženierģeoloģiju dažās valstīs, piemēram, Jaunzēlandē Kenterberija Universitātē (University of Canterbury) un Austrālijā Jaundienvidvelsas Universitātē (University of New South Wales), māca tikai maģistratūras līmenī. Ja bakalaura līmenī tiek mācīta ģeoloģija, pabeidzot maģistratūru, tiek iegūta inženierģeologa izglītība, savukārt, ja bakalaura līmenī apgūta tiek inženierija, tad, pabeidzot maģistratūru, tiek iegūta ģeotehniskā inženiera kvalifikācija.

Lai gan jēdzieni “inženierģeoloģija” un “ģeoloģiskā inženierija” tiek uzskatīti par ekvivalentiem, tomēr pastāv būtiskas atšķirības, jo inženierģeologs ir ģeoloģijas speciālists (zinātnieks), bet ģeoloģiskais inženieris ir inženieris ar papildu ģeoloģiskajām zināšanām. Inženierģeoloģijas galvenais uzdevums ir noskaidrot ģeoloģiskos faktorus, kas var ietekmēt inženieraktivitātes. Līdzīgi ir ar jēdzieniem “inženierģeoloģija” un “ģeotehnika”, kas tiek lietoti kā sinonīmi. Bijušajās Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) valstīs (Ukrainā, Baltkrievijā, Krievijā u. c.), kurās joprojām ir spēcīga padomju zinātnes ietekme, jēdziens “ģeotehnika” praktiski netiek lietots. Inženierģeoloģija pēta gruntis, risina ar inženiertehnisko būvniecību saistītos jautājumus neatkarīgi no būvju projektēšanas un izpētes stadijām, pētāmajām gruntīm vai procesiem, ietverot arī grunts mehāniskās un pamatu projektēšanas jautājumus. Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un Kanādā ģeotehnikas pētījumi saistīti ar neklinšainajām gruntīm (soil), bet inženierģeoloģijas – ar klinšainajām gruntīm (rock) neatkarīgi no pētījumu mērķa un specifikas. Eiropas valstīs jēdziens “ģeotehnika” pārsvarā ietver visus jautājumus, kas saistīti ar inženierģeoloģiskajiem pētījumiem un ģeotehniskajiem pētījumiem. Mūsdienu izpratnē ģeotehniskā izpēte ir būvprojektēšanas sastāvdaļa, kas saistīta ar konkrētu objektu, un pētījumi tiek realizēti atbilstoši projektējamās inženiertehniskās būves specifikai.

Inženierģeoloģija saistīta ar vairākām ģeoloģijas nozarēm: ģeomorfoloģiju (sniedz datus par reljefu formām, to uzbūvi, izmēriem, veidošanās faktoriem un ģenēzi), mineraloģiju (sniedz informāciju par grunts cietās komponentes īpašībām), petrogrāfiju (raksturo klinšaino grunšu īpašības), sedimentoloģiju (sniedz informāciju par klinšaino un disperso grunšu veidošanās apstākļiem), struktūrģeoloģiju (sniedz datus par grunšu saguluma apstākļiem, to izvietojumu un savstarpējām attiecībām) un citām. Eiropā un ASV ar inženierģeoloģiju visciešāk saistītās zinātnes ir hidroģeoloģija (sniedz datus par pazemes ūdeņu izplatību, plūsmas virzienu, mijiedarbību ar ietverošajām gruntīm virszemes ūdeņiem un ķīmiskā sastāva izmaiņām pirms un pēc būvniecības), grunts mehānika (soil mechanics, sniedz datus par grunts stiprības, noturības un deformējamības īpašībām un veic to izpēti) un iežu mehānika (rock mechanics, sniedz datus par iežu stiprības, noturības un deformējamības īpašībām un veic to izpēti).

Bijušās PSRS valstīs inženierģeoloģiju dala trīs apakšnozarēs: gruntszinātne jeb gruntsmācība (pēta iežus celtniecības vajadzībām un vidi, kas sastāv no vairākām fāzēm un satur hidrosfēras, atmosfēras un biosfēras komponentus), inženierģeodianamika jeb dinamiskā inženierģeoloģija (pēta dabiskos ģeoloģiskos un inženierģeoloģiskos procesus, to ietekmi uz būvobjektu, ko izraisījuši būvdarbi, prognozē procesu attīstību objekta celtniecības un ekspluatācijas laikā, kā arī iesaka noteiktus pasākumus, lai novērstu procesu nelabvēlīgu ietekmi uz būvobjektu), reģionālā inženierģeoloģija (pēta ģeoloģisko un inženierģeoloģisko procesu izplatības reģionālās un zonālās likumsakarības un inženierģeoloģiskos apstākļus dažādos rajonos, noteic izdevīgākās celtniecības vietas, metodes, prognozē procesus, kas rodas būves un ģeoloģiskās vides mijiedarbībā, izstrādā pasākumus, kā novērst šo procesu nelabvēlīgo ietekmi uz būvju celtniecības un ekspluatācijas apstākļiem).

Inženierģeoloģijas nozīmīgākie principi:

1. visi inženierģeoloģiskie darbi tiek veikti uz gruntīm vai gruntīs;
2. līdzīgas gruntis vienmēr līdzīgi reaģēs uz būvdarbiem un inženierbūvju konstrukcijām;
3. veicot inženiertehniskos darbus, vienmēr jāņem vērā ģeoloģiskā uzbūve un grunts uzvedība.

Inženierģeoloģiskie pētījumi sniedz priekšstatus par teritorijas ģeoloģisko un ģeomorfoloģisko uzbūvi, skaidrojot ģeoloģiskās attīstības likumsakarības, ģeoloģisko procesu norisi un iespējamo attīstību, dod iespēju salīdzināt dažādas teritorijas, kā arī novērtēt būvniecības apstākļus katrā pētījumu vietā. Veicot izpēti, tiek izmantota grunts tipu klasifikācija. Sākotnējā izpētes stadijā nav zināma iespējamā inženiertehnisko būvju ietekme uz gruntīm un grunts masīvu, tādējādi svarīgākais ir noteikt grunts sastāva un fizikālās īpašības, kā arī noskaidrot hidroģeoloģiskos apstākļus.

Inženierģeoloģiskie pētījumi, salīdzinot ar ģeotehnisko izpēti, sniedz daudzpusīgu un vispārinātu informāciju, lai izprastu un analizētu grunšu tipus, izplatību un saguluma apstākļus. Ģeotehniskā izpēte ir padziļināta grunšu izpēte konkrētā būvobjektā, ietverot arī grunšu fiziomehānisko īpašību un hidroģeoloģisko apstākļu precizēšanu. Inženierģeoloģiskajos un ģeotehniskajos pētījumos tiek ietverta visu izplatīto grunšu tipu izpēte, tādējādi šo pētījumu jomu robežas pārklājas. Sākot ar būvobjekta konceptuālo plānu līdz tā būvprojektēšanai, grunšu izpēte attiecināma uz inženierģeoloģiskajiem pētījumiem, bet projektēšanas fāzē veicamie pētījumi attiecināmi uz ģeotehnisko izpēti.

Inženierģeoloģiskās izpētes svarīgākais uzdevums ir nodrošināt ikvienas inženiertehniskās būves drošu un ilglaicīgu ekspluatāciju. Inženierģeologs veic ģeoloģiskās vides izpēti, izmantojot dažādas standartizētas metodes un inženierģeoloģisko apstākļu novērojumus, prognozē iespējamās ģeoloģiskās vides izmaiņas būvju celtniecības un ekspluatācijas laikā. Tam nepieciešamas instrumentālas uzmērīšanas, būvniecības, fizikālās, mehāniskās, ģeofizikālās, grunts lauka un laboratoriskās izpētes, kā arī modelēšanas zināšanas. Inženierizpētes darbu programmu veido inženierizpētes darbu izpildītājs, pamatojoties uz būvobjekta pasūtītāja iesniegto tehnisko uzdevumu. Pētījumu rezultāts ir atskaites materiālu kopums jeb izpētes atskaite.

Inženierģeoloģiskajā izpētē lieto vairākas metožu grupas, piemēram, inženierģeoloģiso kartēšanu, lauka izpētes darbus, grunts paraugu laboratoriskos pētījumus, ģeotehnisko lauka pārbaudi (in-situ), kā arī monitoringu jeb stacionāros novērojumus. Inženierkartēšanas galvenais uzdevums ir izpētīt un atainot teritorijas inženierģeoloģiskos apstākļus topogrāfiskajā pamatnē. Kartēs un karšu aprakstos aprakstīti un novērtēti konkrētas teritorijas inženierģeoloģiskie apstākļi. Atkarībā no mērķa mainās arī inženierģeoloģiskās kartēšanas mērogi. Lauka izpētes darbi tiek veikti ar speciāliem tehniskiem līdzekļiem līdz noteiktam dziļumam, nosakot izpētes punkta ģeoloģisko uzbūvi, sastāvu, fizikālo stāvokli un citus. Nozīmīgākās metodes, kuras lieto lauka izpētes darbos, ir urbšana, skatrakumu izveide, grunšu paraugošana un ģeofizikālie pētījumi (mikroseismika, elektroprofilēšana, vertikālā elektriskā zondēšana un citas).

Laboratorijas pētījumu rezultātā tiek iegūti noteikti grunšu raksturlielumi: grunšu sastāvs (minerālais, ķīmiskais un granulometriskais sastāvs), uzbūves īpatnības (tekstūra un struktūra), fizikālās īpašības (mitrums, grunts un cieto daļiņu blīvums, porainība, relatīvais blīvums, Aterberga robežas u. c.), ūdens īpašības (ūdenscaurlaidība un mitrumietilpība), mehāniskās īpašības (saspiežamība, deformējamība, stiprība u. c.), speciālās īpašības (salturība, abrazivitāte un citas). Ģeotehniskās lauka pārbaudes ir fiziomehānisko parametru noteikšana gruntīm, tām atrodoties dabiskā stāvoklī un netraucētā sagulumā. Galvenās lauka metodes ir statiskā zondēšana un dinamiskā zondēšana, standarta penetrācijas pārbaude, spārniņgrieze, karotāža, kā arī izmēģinājumi ar statiskām paraugslodzēm, presiometru vai etalonpālu, un citi. Monitoringa mērķis ir prognozēt dažādu iespējamo faktoru izmaiņas nākotnē un izprast izmaiņu dinamiku un likumsakarības. Visbiežāk inženiertehnisko objektu projektēšanas, celtniecības un ekspluatācijas laikā veic meteoroloģiskos, hidroloģiskos, hidroģeoloģiskos, būvju un grunts deformāciju un sēšanās novērojumus.

Veicot ģeoloģisko izpēti, izstrādā trīs tipu modeļus: ģeoloģisko (ataino pētījumu teritorijas – būvbedres un būvobjekta ietekmētās apkārtnes ģeomorfoloģisko uzbūvi, grunts slāņu un tektonisko struktūru izvietojumu, kā arī hidroģeoloģisko situāciju), ģeotehnisko (sniedz ģeoloģisko materiālu ģeotehnisko un hidroloģisko raksturojumu un grunšu ģeomehānisko klasifikāciju) un grunts uzvedības modeli (ataino grunts reakciju celtniecības laikā un pēc tās). Mūsdienās nepieciešamība pēc grunts inženierģeoloģiskās izpētes pirms būvniecības uzsākšanas ir pilnībā apzināta un šādi pētījumi ir obligāta jebkura būvprojekta daļa.

Mūsdienu izpratnē ģeoloģijas zinātne radusies un attīstījusies 18. gs. Būvinženieriem, veicot dažādu būvobjektu izbūvi, kas bija saistīti ar industriālo (rūpniecisko) revolūciju, bija iespēja izpētīt izrakumus, kas tika veikti iežos un gruntīs. Inženieri sāka pētīt iežu veidošanos un īpašības, viņu idejas un teorijas izveidoja pamatu, lai rastos ģeoloģijas zinātne. Par “ģeoloģijas aizsācējiem” tiek uzskatīti amerikāņu inženieris Lūiss Evanss (Lewis Evans), angļu inženieris Viljams Smits (William Smith), franču inženieris Pjērs Kordjē (Pierre Cordier) un citi. 18. gs. radās inženieru interese par ģeoloģiju, jo darbā viņiem bija jāsaskaras ar inženierijas problēmām, piemēram, noslīdeņu veidošanos dzelzceļa izbūves laikā, kuras varēja atrisināt vienīgi ar zināšanām un izpratni par grunts apstākļiem. Franču inženieris Anrī Gotjē (Henri Gautier) bija viens no pirmajiem inženieriem, kurš veica pētījumus saistībā ar ģeoloģiju (1717); projektējot atbalsta sienas, viņš noteica, ka grunts dabiskais nobiruma leņķis sausām smiltīm parasti ir 31o‒45o. Nozīmīgu ieguldījumu inženierģeoloģijas pirmsākumos deva franču inženieris Žans Rodolfs Peronē (Jean Rodolphe Perronet), pētot nogāžu stabilitātes atšķirības starp dabiskām un uzbērtām gruntīm. 19. gs. otrajā pusē ģeoloģija un inženierzinātnes attīstījās kā zinātnes nozares. Ģeoloģija kļuva par respektablu dabas filozofijas nozari, kas bija izglītības sistēmas daļa. Inženierzinātne saglabājās kā praktiska zinātnes nozare, un inženieriem radās arvien grūtāk risināmas problēmas (kanālu un dzelzceļu izbūve), tomēr viņu zināšanas ģeoloģijas jomā neprogresēja tik strauji, kā attīstījās ģeoloģijas zinātne. 19. gs. beigās lielākajai daļai būvinženieru bija minimālas zināšanas par ģeoloģiju, kā arī ģeologiem maz interesēja ģeoloģijas zināšanu lietošana inženierproblēmu risināšanā. 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā franču inženieriem Šarlam Ogistēnam Kulonam (Charles Augustin Coulomb) un skotu inženierim Viljamam Džonam Makornam Renkainam (William John Macquorn Rankine) izdevās satuvināt ģeoloģijas un inženierzinātnes nozares, attīstot grunts mehāniku un izstrādājot metodes inženiertehnisko objektu būvniecības izraisītu zemes masu deformāciju aprēķināšanai. 1885. gadā franču matemātiķis un fiziķis Žozefs Businesks (Joseph Valentin Boussinesq) attīstīja teoriju par būvju radītā spiediena sadalīšanos gruntīs. 1908. gadā zviedru ķīmiķis un grunšu pētnieks Alberts Aterbergs (Albert Mauritz Atterberg) definēja, ka māla daļiņu lielums ir 2 mikroni, kā arī māla plūstamības, plastiskuma jeb drupšanas un sarukšanas robežas. Inženierģeoloģijas attīstībā nozīmīga bija austriešu inženiera Karla Tercagi (Karl Terzaghi) publikācija “Grunts mehānika” (Erdbaumechanik, 1925), kurā aprakstīts jau iepriekš zināmais, kā arī pievienotas jaunas teorijas, tādējādi izdalot grunts mehāniku kā atsevišķu inženierzinātņu nozari. Turpmākajās publikācijās K. Tercagi u. c. zinātnieki, piemēram, amerikāņu inženieris Ralfs Peks (Ralph Brazelton Peck), aktualizēja ģeoloģisko apstākļu būtisko nozīmi inženiertehnisko objektu projektēšanā un būvniecībā. Tomēr daudzi inženieri ignorēja K. Tercagi u. c. pētnieku darbus un turpināja paļauties uz neadekvātām ģeoloģiskām zināšanām vai vienkāršotiem zemes uzbūves modeļiem. Daudzās neveiksmes inženiertehnisko objektu būvniecībā un ekspluatācijā, piemēram, Ostinas dambja (Austin Dam) Teksasā (1900) un Svētā Franciska (St. Francis) dambja Kalifornijā (1928) sagrūšana, parādīja, ka, sākot inženiertehnisko būvju izbūvi, trūkst precīzs ģeoloģisko apstākļu novērtējums un ir nepieciešams eksperta sagatavots ģeoloģisko apstākļu novērtējums inženiertehnisko objektu būvniecības vietās. 20. gs. 40. gados būvinženieri par konsultantiem sāka algot ģeologus. Lai gan daži ģeologi, piemēram, amerikāņu ģeologs Čārlzs Bērkijs (Charles Peter Berkey) un čehoslovāku ģeologs Kvido Zāruba (Quido Záruba), konsultēja būvniekus par ģeotehniskajiem apstākļiem, tomēr ne vienmēr šāda veida sadarbība bija veiksmīga. 20. gs. sākumā tikai dažiem ģeologiem bija pietiekamas zināšanas inženierzinātnēs, lai saprastu inženieru prasības, un tikai dažiem inženierim bija pietiekami labas zināšanas vispārīgajā ģeoloģijā. Pamazām izveidojās jauna zemes zinātņu nozare – inženierģeoloģija. Lielākā daļa no pirmajiem inženierģeologiem bija ģeologi, kas bija patstāvīgi apguvuši inženierzinātņu teoriju un praktiskās iemaņas. Daži inženieri, piemēram, kanādiešu inženieris Roberts Legets (Roberts Leggett), papildus attīstīja savas ģeoloģiskās zināšanas, dodot lielu ieguldījumu inženierģeoloģijas attīstībā un standartu izstrādāšanā. Laika gaitā inženierģeoloģija attīstījās un tika iekļauta kā atsevišķs priekšmets augstskolu mācību programmās. 1957. gadā Londonas Imperiālajā koledžā (Imperial College London) inženierģeoloģija tika iekļauta gan inženierzinātņu, gan ģeoloģijas studiju programmās. Pamazām inženierģeoloģijas studijas tika uzsāktas arī citur Lielbritānijā, Eiropā, PSRS, ASV un Kanādā. Attīstoties iespējām iegūt inženierģeologa izglītību, palielinājās arī praktizējošo inženierģeologu skaits. 20. gs. vidū Kalifornijā inženierģeologu skaits bija pietiekams, lai 1963. gadā ASV dibinātu Inženierģeologu asociāciju (Association of Engineering Geologists, AEG). 1967. gadā tika dibināta Starptautiskā Inženierģeoloģijas asociācija (International Association of Engineering Geology, IAEG). Pasaulē tiek izdalīti grunšu mehāniskas attīstības posmi, inženierģeoloģijas attīstība parasti tiek aplūkota ļoti vispārināti saistībā ar ģeoloģijas un inženierzinātņu attīstību. Padomju Krievijā strikti nodalīja inženierģeoloģijas attīstības posmus, savukārt grunšu mehānikas attīstība tika aplūkota vispārināti, saistībā ar pamatu projektēšanas un inženierģeoloģijas attīstību.

Nozīmīgākās inženierģeoloģijas asociācijas un biedrības ir Starptautiskā Inženierģeoloģijas un vides asociācija (International Association for Engineering Geology and the Environment, IAEG); Vides un inženierģeologu asociācija (Association of Environmental and Engineering Geologist, AEG, Amerika); Starptautiskā Iežu mehānikas biedrība (International Society for Rock Mechanics, ISRM, Vācija) un Starptautiskā Grunts mehānikas un ģeotehniskās inženierijas biedrība (International Society for Soil Mechanics and Geotechnical Engineering, ISSMGE, Lielbritānija).

Geotechnique (kopš 1949, izdevējs ICE Publishing Ltd.); Earthquake Engineering and Structural Dynamics (kopš 1972, izdevējs John Wiley and Sons Ltd.); Journal of Geotechnical and Geoenvironmental Engineering – ASCE (kopš 1983, izdevējs American Society of Civil Engineers, ASCE); Engineering Geology (kopš 1965, izdevējs Elsevier); International Journal of Rock Mechanics and Minings Sciences (kopš 1964, izdevējs Elsevier); Canadian Geotechnical Journal (kopš 1963, izdevējs Canadian Science Publishing, NRC Research Press).