Terminu “mineraloģija” 1636. gadā ieviesa itāļu dabas pētnieks Bernards Cēziuss (Bernard Cesius), apzīmējot zinātni par visiem derīgajiem izrakteņiem. Jēdziens “minerāls” un mineraloģijas zinātnes saturs laika gaitā mainījušies. Mineraloģija noskaidro minerālu veidošanās ģeoloģiskos un fizikāli ķīmiskos apstākļus un izplatību; nodarbojas ar to klasifikāciju un pēta, kādiem nolūkiem minerālus var izmantot; izstrādā rūdu un nerūdu derīgo izrakteņu meklēšanas mineraloģiskos kritērijus.

Mineraloģijas tiešie izpētes objekti ir minerāli – kristāliski ķīmiskie elementi vai savienojumi, kas radušies ģeoloģiskos procesos, un visi ar tiem saistītie šķidrie, gāzveida un amorfie veidojumi, minerālu agregāti, paraģenēzes un asociācijas. Papildus izpētes objekti ir ieži, rūdas, derīgo izrakteņu atradnes u. c. ģeoloģiski veidojumi. Strīdīgi izpētes objekti ir biogēnas izcelsmes kristāliski veidojumi un dabiski kristāliskas struktūras ķīmiskie savienojumi, kurus mākslīgi radījis cilvēks vai kas paši rodas dažādos tehnogēnos produktos (daļa zinātnieku tos neuzskata par minerāliem, jo tie nav veidojušies ģeoloģiskos procesos). Tieši šo produktu izpēte var skaidrot ģeoloģiskos procesus, tikai šie objekti atrodas starpdisciplināro zinātņu jomā.

Mineraloģijas praktiskā nozīme, lai meklētu un izmantotu minerālus, ir ļoti nozīmīga. Tā ir cilvēces materiālās attīstības pamatā visos laikos. Minerālu fizikālo un ķīmisko īpašību pētījumi palīdz atklāt jaunas minerālu lietojuma iespējas. Optiskās īpašības izmanto dažādu ierīču, piemēram, itrija-alumīnija (Y-Al) granātu lāzeru radīšanai. Termiskās īpašības ir būtiskas uz minerāla petalīta bāzes izstrādāto keramisko sildvirsmu attīstībai. Vizlas vēl arvien lieto kā elektroizolācijas materiālu. Kvarca pjezoelektriskās īpašības lieto kvarca rezonatoriem, ko plaši izmanto radiosakaru komunikāciju ierīcēs, pulksteņos, datoros un citur. Bez minerālu klātbūtnes ikdienas dzīve nebūtu iedomājama. Liela praktiska nozīme mineraloģijai ir derīgo izrakteņu ģeoloģiskās meklēšanas darbos, jo tiek meklēti minerālu sakopojumi – rūdas vai ieži. Daži minerāli vai to pazīmes var būt kā meklēšanas mineraloģiskie kritēriji. Mehānisko un dažu citu minerālu īpašību pētījumi ir būtiski pēc iespējas efektīgākai rūdu bagātināšanai. Arī teorētisku jautājumu risināšanai minerālu īpašību pētījumi nav mazsvarīgi. Cietība un elastības īpašības tiek izmantotas mantijas seismoloģiskajos un zemestrīču norišu pētījumos. Magnetīta feromagnētisms ļauj rekonstruēt Zemes magnētiskā lauka izmaiņas un līdz ar to litosfēras plātņu kustības Zemes vēsturē. Minerālu veidošanās apstākļu izpēte palīdz ne tikai Zemes un Visuma attīstības rekonstruēšanai, bet arī sintētisko minerālu (dimantu, rubīnu u. c.) radīšanai tehniskām vajadzībām.

Mineralogi strādā zinātniskās pētniecības iestādēs, izejvielu industrijā, vides aizsardzības jomā, kalnrūpniecībā, minerālmēslu rūpniecībā, farmācijā un citur.

Mineraloģija ir cieši saistīta ar kristalogrāfiju, fiziku un ķīmiju, no kurām mineraloģija guvusi priekšstatus par minerālu iekšējo uzbūvi, kristālu augšanu, ķīmiskajām reakcijām minerālu veidošanās gaitā. Minerālu īpašību un sastāva pētniecības precīzās instrumentālās metodes, kas intensīvi tika ieviestas 20. gs. vidū, aizgūtas tieši no tām. Uzkrājoties faktu materiālam un attīstoties tehnoloģijām, no mineraloģijas kā patstāvīgas zinātnes 18. gs. atdalījās ģeoloģija, kristalogrāfija un tektonika, 19. gs. – petrogrāfija, kas tālāk attīstījās par petroloģiju, 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā – derīgo izrakteņu ģeoloģija, ģeoķīmija un metalogēnija, 20. gs. – mācība par kaustobiolītiem, 20. gs. vidū – kristaloķīmija. Joprojām ar tām mineraloģijā tiek veikti starpdisciplināri pētījumi. Mineraloģija ir saistīta arī ar ģeoloģisko izpēti un kalnrūpniecību. Mineraloģija risina kopīgus jautājumus ar bioloģiju un paleontoloģiju (galvenokārt izmantojot polarizācijas mikroskopu), jo minerāli ir dzīvo organismu un augu cieto audu sastāvā. Ģeofizika Zemes iekšējās uzbūves pētījumiem izmanto minerālu īpašības. Pēc lidojumiem uz Mēness un Veneras ciešāka kļuva mineraloģijas un kosmoloģijas saistība, jo bija jāveic kosmosa materiāla mineraloģiski pētījumi.

Mineraloģijā pēc pētījumu objekta, metodēm un saistības ar citām zinātnēm var izdalīt vairākus svarīgākos virzienus, kuri ir gan patstāvīgi, gan pārsedz cits citu, bet bieži ir neatdalāmi no blakus zinātnēm. Daļa pētījumu ir teorētiskā mineraloģija, daļa – lietišķā mineraloģija.

Mūsdienu teorētiskā mineraloģija ietver vairākus virzienus. Aprakstošā mineraloģija apkopo datus par minerālu morfoloģiju, sastāvu un īpašībām. Tajā ietilpst minerālu kristaloķīmija, kas nodarbojas ar minerālu ķīmiskā sastāva, kristāliskās struktūras un ķīmisko saišu pētījumiem, un minerālu fizika, kas, izmantojot cietvielu fizikas metodes, pēta minerālu fizikālās īpašības (blīvums, optiskās īpašības, krāsa u. c.). Teorētiskajā mineraloģijā ietilpst mineragrāfija, kas pēta rūdu minerālus, izmantojot specifiskas izpētes metodes. Mācība par minerālu ģenēzi jeb veidošanos, saukta arī par ģenētisko (novecojis; dinamisko) mineraloģiju, ir mācība par minerālu indivīdu un to agregātu veidošanās likumsakarībām; par minerālu veidošanās un izplatības likumsakarībām dažādās ģeoloģiskajās sistēmās uz Zemes un tās iekšienē; par minerālu veidošanās ķīmisko vidi, spiedienu un temperatūru; par kosmoloģiskajām likumsakarībām. Mācība par tipomorfismu ir mācība par minerālu struktūras, sastāva, īpašību un kristālu formas īpatnību atkarību no veidošanās apstākļiem. Biomineraloģija pēta dzīvās dabas minerālus. Mālu mineraloģija ir specifiska sīkdispersu minerālu pētījumu joma.

Lietišķā mineraloģija kalpo praktiskiem mērķiem. Tā galvenokārt risina ar rūpniecību saistītas tehniski ekonomiskās problēmas, lai racionālāk izmantotu rūpnieciskās izejvielas. Lietišķās mineraloģijas joma dalāma vairākos virzienos. Minerālu diagnostika nodarbojas ar iežu un rūdu minerālā sastāva noteikšanu un minerālu morfoloģijas, sastāva un īpašību noteikšanu dažādām vajadzībām. Derīgo izrakteņu atradņu mineraloģija ir saistīta ar ģeoloģiskās meklēšanas un izpētes darbiem. Tehnoloģiskā mineraloģija nodrošina iegūstamā materiāla kompleksu izmantošanu, efektīvu mineraloģiski tehnoloģisko rūdu lauku un atradņu kartēšanu, rūdu kvalitātes uzraudzību, efektīvu bagātināšanu. Tehniskā mineraloģija pēta minerālu pārvērtības tehnisko procesu rezultātā. Apkārtējās vides mineraloģija pēta minerālus organismos, ūdens un citās vidēs. Arheometrija ir īpaša ar arheoloģiju saistīta mineraloģijas joma. Gemoloģija nodarbojas ar dārgakmeņu un rotakmeņu identificēšanu, kvalitātes noteikšanu un novērtēšanu. Mineraloģiskā materiālzinātne nodarbojas ar materiālzinātnes un cietvielu fizikas mineraloģiskajiem aspektiem, jo, piemēram, daudziem keramiskajiem izstrādājumiem ir mineraloģiskie ekvivalenti. Īpaša pētījumu joma ir eksperimentālā mineraloģija un tehniski vērtīgu kristālu sintēze, jo tā izmanto specifiskas iekārtas, kurās iespējams radīt un mainīt augsta spiediena un temperatūras apstākļus.

Mineraloģijā izmanto vairākas pētniecības metodes. Pētījumiem lauka apstākļos parasti lieto lupu, bet dažkārt īpašos gadījumos izmanto arī spektrometriskās metodes, piemēram, Mosbauera spektroskopiju. Laboratorijās bez tradicionālajām optiskās mikroskopijas, rentgenogrāfijas un termiskajām minerālu pētniecības metodēm izmanto arī dažādas precīzās fizikālās metodes: spektroskopiskās, piemēram, rentgenstaru fluorescences spektroskopiju, transmisijas elektronmikroskopiju, skenējošo rastru elektronmikroskopiju, elektronogrāfiju un neitronogrāfiju, rezonanses un izotopu metodes, termobārās ģeoķīmijas analīzes, lai pētītu iekļāvumus, un īpašu aparatūru, lai izdalītu un pētītu sīkdispersus minerālus. Mineragrāfija lieto optisko īpašību pētījumus atstarotā gaismā vai kodinātu pieslīpējumu pētījumus.

Mineraloģija ir viena no senākajām dabaszinātņu jomām. Tā radās jau akmens laikmetā, kad cilvēki iemācījās atrast un atšķirt ieroču un saimniecībā noderīgu priekšmetu izgatavošanai derīgus akmeņus. Jau agrajā paleolītā ieguva mālus keramikas izgatavošanai. Kā pirmā tirdzniecības prece, iespējams, bija vārāmā sāls. Pirmās rakstiskās ziņas par minerāliem un iežiem ir atrodamas ap 2000. gadu p. m .ē. Ķīnā sarakstītā darbā “Senie nostāsti par kalniem un jūrām” (山海經, Šan Hei Dzin; Shan Hai Jing). Vidusjūras reģionā mineraloģija attīstījās no praktiskajām zināšanām kalnrūpniecībā un sengrieķu dabas filozofijas. Ap 600. gadu p. m. ē. sengrieķu domātājs Taless no Milētas (Θαλῆς ὁ Μιλήσιος) pēc novērojumiem par sedimentācijas procesiem un vulkānisko darbību radīja teoriju par minerālu veidošanos, liekot pamatus mineraloģijai kā zinātnei. Minerālu apraksti ir atrodami seno grieķu un romiešu darbos, piemēram, sengrieķu filozofa Aristoteļa (Ἀριστοτέλης) darbā “Meteoroloģika” (Μετεωρολογικά, 4. gs. p. m. ē.), sengrieķu zinātnieka Teofrasta (Θεόφραστος) darbā “Par akmeņiem” (Περὶ λίθων, 4. gs. p. m. ē.), romiešu zinātnieka Plīnija Vecākā (Gaius Plinius Secundus) enciklopēdiskajā 37 sējumu darbā “Dabas vēsture” (Naturalis Historia, 1. gs.). Viduslaikos mineraloģija Eiropā tika izmantota praktiskiem mērķiem, bet kā zinātne neattīstījās, jo to spēcīgi ietekmēja alķīmija. Lapidārijos, kas bija vienīgā tā laika mineraloģiskā literatūra, galvenokārt ir sniegti fantastiski akmeņu maģisko īpašību apraksti. Viduslaikos nozīmīgākie darbi mineraloģijā bija persiešu zinātnieka Avicennas (Avicenna) “Ārstniecības grāmata” (کتاب الشفاء, Kitab Al-Shifaʾ, 10. gs.), kurā dota zināmo minerālu klasifikācija, dalot tos četrās grupās – akmeņos, degošos vai sēru saturošos izrakteņos, sāļos, metālos, un persiešu zinātnieka Al Biruni (persiešu ابوریحان بیرونی, Abū Raihāns Bīrūnī) grāmata par minerāliem (لجماهر في معرفة الجواهر, Kitab al-Dschamahir fi ma’rifat al-dschawahir, 1. gs.), kurā sniegti lieliski minerālu apraksti to noteikšanai, lietojot arī precīzas fizikālās konstantes, piemēram, blīvumu.

16. gs. Eiropā mineraloģija balstījās uz empīriskiem novērojumiem. Mineroloģijas kā zinātnes sākums saistīts ar vācu zinātnieka Georgija Agrikolas (Georgius Agricola), saukta par “mineraloģijas tēvu”, darbu “Par metāliem (minerāliem)” (De re Metallica, 1556), kurā sniegta pirmā minerālu klasifikācija, nodalot minerālus no iežiem. 17. gs. attīstījās kristalogrāfijas virziens – dāņu zinātnieks Nikolauss Stenonis (Nikolaus Stenonis) u. c. zinātnieki sāka pētīt kristālus, tādējādi radās pirmie priekšstati par to iekšējo uzbūvi, bet par svarīgākajiem tomēr kļuva minerālu ķīmiskie pētījumi. 18. gs. mineraloģija attīstījās kā patstāvīga zinātne ar mūsdienīgu saturu, pateicoties vācu ģeologa Ābrahama Gotloba Vernera (Abraham Gottlob Werner) darbiem, kuros viņš aprakstīja un klasificēja minerālus pēc to ārējā izskata un pazīmēm, kas tam laikam bija progresīvi. 18.–19. gs. mijā vairākās universitātēs sāka darboties daudzi tā laika nozīmīgi mineralogi, piemēram, Torberns Olofs Bergmanis (Torbern Olof Bergman) Upsālas Universitātē (Uppsala universitet) Zviedrijā, Gustavs Roze (Gustav Rose) Berlīnes Universitātē (Universität zu Berlin) Vācijā. Turpināja attīstīties mineraloģijas ķīmiskais virziens. Līdz ar polarizācijas mikroskopa parādīšanos sākās intensīvi minerālu optisko īpašību pētījumi. Izveidojās mineraloģijas kvalitatīvi aprakstošais (fiziogrāfiskais) virziens. Tika izdoti pirmie apkopojumi un mācību grāmatas mineraloģijā. Notika kristālu iekšējās uzbūves pētījumi pirms rentgenstaru atklāšanas. Uzkrājās informācija reģionālajā mineraloģijā, kas bija svarīga minerālu paraģenēžu un tālākiem ģenētiskiem pētījumiem. 19. gs. strauji attīstījās eksperimentālā mineraloģija. 18.–19. gs. nozīmīgākie zinātnieki mineraloģijā: vācu minerologi Augusts Breithaupts (Johann Friedrich August Breithaupt) un Pauls Grots (Paul Heinrich von Groth); austriešu mineralogs Gustavs Čermaks (Gustav Tschermak arī Czermak); krievu mineralogi Vasīlijs Severgins (Василий Михайлович Севергин) un Nikolajs Kokšarovs (Николай Иванович Кокшаров); amerikāņu mineralogs Džeimss Dvaits Deina (James Dwight Dana) un citi.

19.–20. gs. mijā mineraloģija izveidojās kā mūsdienu zinātne. Tas saistāms ar diviem notikumiem – Mendeļejeva periodiskā likuma atklāšanu ķīmijā un rentgenstruktūrmetodes lietojumu kristalogrāfijā. Mineraloģijā aktualizējās eksperimentālais un fizikāli ķīmiskais virziens. Arvien nozīmīgāki kļuva minerālu ģenēzes, pašu minerālu un to sintētisko analogu tehniskā lietojuma pētījumi. Fāzu likuma atklāšana tika izmantota minerālu veidošanās procesu analīzei saistībā ar metamorfismu. Tika izstrādāta vēl arvien izmantotā minerālu kristālisko struktūru atomu un jonu izmēru sistēma. Tika radīti jauni apkopojoši darbi par minerāliem un kristāliem, piemēram, franču mineraloga Alfrēda Lakruā (Alfred Antoine François Lacroix) “Francijas un tās koloniju mineraloģija” (Minéralogie de la France et de ses colonies, 1893) piecos sējumos. Tika ieviestas jaunas mācības, piemēram, mācība par minerālu tipomorfismu – minerālu morfoloģijas, sastāva, īpašību un to pavadošo minerālu atkarību no veidošanās apstākļiem; par minerālu veidošanās secību atradnēs atkarībā no procesu enerģētikas; teorija par minerālu krāsu. Būtiskāks kļuva pētnieku kolektīvu, nevis atsevišķu zinātnieku devums. Lielu ieguldījumu mineraloģijas attīstībā deva somu ģeologs Penti Eskola (Pentti Eelis Eskola), norvēģu mineralogs un petrologs Viktors Goldšmits (Victor Moritz Goldschmidt), norvēģu mineralogs, petralogs un ģeoķīmiķis Tomass Barts (Thomas Fredrik Weiby Barth), šveiciešu kristalogrāfs Pauls Nigli (Paul Niggli), angļu fiziķis Viljams Lorenss Bregs (William Lawrence Bragg), angļu petrologs Sesils Tilijs (Cecil Edgar Tilley), krievu mineralogs Jevgrafs Fjodorovs (Евграф Степанович Фëдоров), krievu ģeoķīmiķis un mineralogs Aleksandrs Fersmanis (Александр Евгеньевич Ферсман), amerikāņu ģeologs Normens Bouens (Norman Levi Bowen), jaunzēlandiešu ģeologs un petrologs Frānsiss Terners (Francis John Turner) un citi.

Viens no mūsdienu mineraloģijas pētījumu virzieniem ir ar ģeotermobarometrijas palīdzību pēc iespējas precīzāk noskaidrot minerālu veidošanās apstākļus, kas ietver spiediena, temperatūras, ķīmiskās vides, reakciju ātruma un ģeoloģisko procesu noskaidrošanu. Mineraloģija arvien vairāk tuvinās materiālzinātnēm, kļūstot par ģeozinātņu materiālzinātni. Mineraloģija sadarbojas ar citām zinātņu nozarēm, piemēram, ir izveidojusies jauna zinātne astromineraloģija, kas aptver mineraloģiju, fiziku un astronomiju un ar astronomiskās spektroskopijas palīdzību nodarbojas ar asteroīdu, komētu, meteoru, starpzvaigžņu telpas putekļu u. c. debess ķermeņu minerālā sastāva pētījumiem.

Mineraloģiskus pētījumus veic specializēti institūti un pētījumu centri, ģeoloģijas dienestu laboratorijas, augstskolu katedras. Lielu darbu mineraloģijas sasniegumu atbalstīšanā un ieviešanā veic mineraloģijas biedrības, kas apvienotas Starptautiskajā mineraloģijas asociācijā (The International Mineralogical Association, IMA), kas aptver 38 nacionālās biedrības.

Reviews in Mineralogy and Geochemistry (kopš 1974. gada, izdevējs Mineralogical Society of America), American Mineralogist (kopš 1916. gada, izdevējs Mineralogical Society of America), European Journal of Mineralogy (kopš 1989. gada, izdevējs E. Schweizerbart’sche Verlagsbuchhandlung, Schweizerbart Science Publishers), Applied Clay Science (kopš 1985. gada, izdevējs Elsevier Science).