ASV ģeologs Viljams Henrijs Tvenhofels (William Henry Twenhofel) bija viens no sedimentoloģijas kā zinātnes virziena pamatlicējiem, pētīja dziļūdens nogulumu melnos argilītus, seno koraļļu rifu paleoekoloģiju, augšņu eroziju un to saglabāšanas problēmas, ezeru nogulumus un smago minerālu kliedņus. V. Tvenhofela zināmākais darbs ir “Sedimentoloģijas traktāts” (A Treatise of Sedimentation, 1926). R. A. Bagnolds bija militārpersona un sedimentologs, Pirmā un Otrā pasaules kara dalībnieks, kurš paralēli darbībai britu armijā pētīja tuksnešu kāpu nogulumus, bet 1944. gadā atvaļinājās no armijas un pievērsās tikai sedimentoloģiskiem pētījumiem. Plaši pazīstami ir R. A. Bagnolda darbi par klastisko nogulumu pārneses un uzkrāšanās procesiem gaisa un ūdens vidē, kuros tika daudz eksperimentēts, lietojot fizikālās pētījumu metodes. N. Strahovs bija viens no uniformisma metodes attīstītājiem sedimentoloģiskajos (litoloģiskajos) pētījumos. Izstrādājis litoģenēzes teoriju, ko aprakstījis grāmatās “Litoģenēzes teorijas pamati” (Основы теории литогенеза, 3 sējumi, 1960–1962) un “Litoģenēzes tipi un to evolūcija Zemes vēsturē” (Типы литогенеза и их эволюция в истории Земли, 1963). L. Pustovalovs bija viens no pamatlicējiem mācībai par nogulumiežiem (litoloģijas) PSRS, nodarbojās ar nogulumiežu ģeoķīmiju un lietišķo sedimentoloģiju, sarakstīja monogrāfiju “Nogulumiežu petrogrāfija” (Петрография осадочных пород, 1940). ASV ģeologs Frānsiss Petidžons (Francis John Pettijohn) devis lielu ieguldījumu sedimentoloģijas attīstībā. Pētījis arhaja iežus, kas sākotnēji veidojušies nogulsnēšanās procesos, interpretējis to uzkrāšanās apstākļus. Nodarbojies ar smilšakmeņu lauka un laboratorijas pētījumiem, t. sk. mikroskopiju, seno straumju virzienu un nogulumu cilmavotu interpretācijām. Vācu un amerikāņu ģeologs Džeralds Frīdmans (Gerald Manfred Friedman) ir viens no mūsdienu sedimentoloģijas pamatlicējiem, attīstījis fundamentālus un lietišķus sedimentoloģiskus pētījumus, sekmējis un pamatojis sedimentoloģijas nozīmi naftas iegulu atklāšanā. Kopā ar amerikāņu sedimentologu Džonu Sāndersu (John Sanders) publicējis monogrāfiju “Sedimentoloģijas pamati” (Principles of Sedimentology, 1978) un citus nozīmīgus darbus. Amerikāņu sedimentologs Roberts L. Folks (Robert L. Folk) ir vairāku nogulumiežu klasifikāciju autors, pētījis ne tikai karbonātu sedimentoloģiju, bet arī eolos (vēja) nogulumus un nodarbojies ar ģeoarheoloģiju. Kopš 1989. gada pēta nanobaktērijas – problemātiskus biogēnus vai mineraloģiskus veidojumus. Kanādiešu ģeologs Džerārds Midltons (Gerard Viner Middleton) pētīja turbidītu plūsmas un to nogulumus, kā arī mehānisku procesu darbības rezultātā veidotas nogulumu tekstūras un struktūras. Grāmatas “Nogulumiežu veidošanās” (Origin of Sedimentary Rocks, 1972) autors, kuru veidojis kopā ar amerikāņu sedimentologiem Hārviju Blatu (Harvey Blatt) un Reimondu Mariju (Raymond Murray). Angļu sedimentologs Moriss Takers (Maurice Edwin Tucker) nodarbojās ar karbonātu sedimentoloģiju un karbonātiežu kā naftas kolektoriežu pētījumiem. Sarakstījis vairākas nozīmīgas monogrāfijas, piemēram, “Nogulumiežu petroloģija” (Sedimentary Petrology, 1980) un kopā ar V. Polu Raitu (V. Paul Wright) – “Karbonātu sedimentoloģija” (Carbonate Sedimentology, 1990).
