Stroncijs ķīmisko elementu periodiskajā tabulā tiek apzīmēts ar simbolu Sr un atrodas 5. perioda 2. grupā (sārmzemju metāli). Stroncija relatīvā atommasa ir 87,62, un tā atoms sastāv no 38 protoniem, 50 neitroniem un 38 elektroniem (elektronu konfigurācija [Kr]5s²). Stroncijs ir mīksts, sudrabains metāls, kas strauji reaģē ar gaisu un ūdeni. 

1790. gadā īru ārsts un ķīmiķis Adērs Krofords (Adair Crawford) pētīja dažādus barīta formas minerālus Svētā Tomasa slimnīcā (St Thomas' Hospital) Londonā. Barīts ir minerāls, no kura iegūst elementu bāriju. Taču A. Krofords pamanīja, ka dažiem minerāliem trūka dažu bārija minerālu īpašību. Viņš secināja, ka minerāli satur jaunu elementu. A. Krofords nosauca elementu par stronciju pēc svina raktuves Strontijā (Skotija), no kuras tika atvesti minerālu paraugi. Vēlāk tika atklāts, ka iegūtais stroncijs īstenībā ir stroncija un skābekļa savienojums. 1791. gadā cits – britu – ārsts un ķīmiķis Tomass Čārlzs Houps (Thomas Charles Hope) pierādīja, ka tas ir jauns elements. Viņš arī konstatēja, ka jaunais elements sveces liesmai piešķīra sarkano krāsu. Pašu stroncija metālu ar elektrolīzes palīdzību 1808. gadā Lielbritānijas Karaliskajā institūtā (Royal Institution of Great Britain) izolēja britu ķīmiķis Hamfrijs Deivijs (Humphry Davy), izmantojot metodi, ar kuru agrāk viņš jau bija ieguvis tīru nātriju un kāliju. Viņš izlaida elektrisko strāvu cauri izkusušajam stroncija hlorīdam. Elektriskā strāva sadalīja savienojumu divos elementos. 

Stroncijs dabā nav sastopams tīrā veidā. Stroncijs ieņem aptuveni 15. vietu starp Zemes garozā biežāk sastopamajiem elementiem. Tas veido aptuveni 0,04 procentus no Zemes garozas. Tas padara to tikpat bieži sastopamu kā fluors un bārijs. Visizplatītākie stronciju saturošie minerāli ir celestīns un stroncianīts. Celestīns galvenokārt satur stroncija sulfātu (SrSO₄), savukārt stroncianīts satur stroncija karbonātu (SrCO₃). Svarīgi stroncija avoti pasaulē ir Ķīna, Meksika, Spānija, Turcija un Irāna. Ķīna 21. gs. ir vadošais stroncija ražotājs. Nelielu stroncija daudzumu iegūst arī no raktuvēm Kalifornijā un Teksasā (Amerikas Savienotajās Valstīs, ASV). Stroncijs ir atrodams arī dažu dziļjūras radību čaumalās un ir svarīgs elements dažiem akmeņainajiem (stony corals, hard corals) koraļļiem. Tam nav bioloģiskas nozīmes cilvēku organismā, un tas nav toksisks. Tā kā stroncijs ir līdzīgs kalcijam, tas arī pārvietojas pa cilvēka organismu, līdz nonāk kaulos. 

Dabā sastopami četri stroncija stabilie izotopi: stroncijs-84, stroncijs-86, stroncijs-87 un stroncijs-88. Papildus četriem stabilajiem izotopiem ir zināmi vairāk nekā 25 radioizotopi (no stroncija-73 līdz stroncijam-108). Visstabilākais no tiem ir stroncijs-90 ar pussabrukšanas periodu 28,9 gadi, tam seko stroncijs-85 ar pussabrukšanas periodu 65 dienas un stroncijs-89 ar pussabrukšanas periodu 51 diena. Visiem pārējiem stroncija radioizotopiem pussabrukšanas periods ir īsāks par 50 dienām; lielākajai daļai tas ir īsāks par stundu. Tikai vienu stroncija radioizotopu izmanto komerciāli – stronciju-90. Piemēram, to izmanto, lai pārbaudītu materiālu biezumu. Stroncijam-90 ir vairāki citi rūpnieciskie pielietojumi. Piemēram, tas tiek izmantots zīda un tabakas izstrādājumu blīvuma mērīšanai. Stroncijam-89 ir pielietojums medicīnā. To izmanto kā pretsāpju līdzekli pacientiem ar stiprām sāpēm kaulos (piemēram, sāpēm, ko izraisa kaulu vēzis).

Stroncijs ir sudrabaini balts, spīdīgs metāls. Skābekļa ietekmē gaisā tas veido plānu stroncija oksīda (SrO) kārtiņu. Tā metālam piešķir dzeltenīgu nokrāsu. Stroncijs ir kaļams un plastisks metāls, kā arī labs elektrības vadītājs. Stroncija viršanas temperatūra ir –1382 ºC; tā kušanas temperatūra ir 777 ºC. Stroncija blīvums ir 2,64 g/cm³ (dati no “CRC Ķīmijas un fizikas rokasgrāmatas, 86. izdevuma” (CRC Handbook of Chemistry and Physics. 86th Edition) Deivida Lida (David R. Lide) redakcijā). Stroncija atoma kovalentais rādiuss ir 190 pm, savukārt tā elektronegativitātes vērtība ir 0,95. 

Stroncijs ir ļoti reaģētspējīgs elements. To uzglabā zem petrolejas vai minerāleļļas, aizsargājot pret saskari ar gaisu. Smalki sadalītā vai pulverveida veidā stroncijs spontāni un spēcīgi aizdegas. Stroncijs ir pietiekami reaģētspējīgs, lai karsējot tas reaģētu pat ar ūdeņradi un slāpekli. Izveidotie savienojumi ir stroncija hidrīds (SrH₂) un stroncija nitrīds (Sr₃N₂). Stroncijs reaģē arī ar aukstu ūdeni un skābēm. Reakcijas gaitā izdalās ūdeņraža gāze. Stroncija oksidēšanās pakāpe savienojumos vienmēr ir +2. Metāls ir labs reducētājs un viegli reaģē ar halogēniem, skābekli un sēru, veidojot halogenīdus, oksīdu un sulfīdu. 

Stroncijam un tā savienojumiem ir salīdzinoši mazs komerciāls pielietojums. Tīrs metāls reizēm tiek izmantots sakausējumā ar citiem metāliem. Stroncija savienojumus dažkārt izmanto stikla un keramikas krāsošanā. Tie piešķir šiem materiāliem skaistu sarkanu krāsu. Stroncija savienojumi nodrošina sarkanu krāsu noteikta veida uguņošanas materiāliem. To izmanto arī ferīta magnētu ražošanā un cinka attīrīšanā. 

Mūsdienu krāsas un plastmasas, kas tumsā mirdz, satur stroncija aluminātu (SrAl₂O₄). Dienas laikā šīs krāsas un plastmasas absorbē gaismu un pēc tam to lēnām izdala vairākas stundas. Stroncija hlorīda heksahidrāts (SrCl₂×6H₂O) ir jutīgiem zobiem paredzētas zobu pastas sastāvdaļa.