Atjaunots 2023. gada 2. oktobrī
Agnese Priede

invazīvās augu sugas Latvijā

Saistītie šķirkļi

^{Sosnovska latvānis. Abavas senieleja pie Kandavas, 2010. gads.}

^{Fotogrāfe Agnese Priede.}

Vispārīgs raksturojums

Invazīvās augu sugas ir dārzbēgļi (savvaļā pārgājuši kultūraugi – krāšņumaugi, lauksaimniecības kultūras), adventīvas (nejauši ieviestas) un neskaidras izcelsmes (kriptogēnas) sugas. Tās var būt gan makroskopiskās aļģes, gan sūnas, gan vaskulārie augi. Labāk izpētītas (izplatība, ietekmes, biotopi) ir vaskulāro augu sugas, mazāk – sūnas, makroskopiskās aļģes. Latvijā veikti vairāki invazīvo augu sugu skaita vērtējumi. Tie atšķiras pēc kritērijiem un vērtētāja viedokļa. Dati par svešzemju sugām apvienoti Eiropas Invazīvo svešzemju sugu tīkla (European Network on Invasive Alien Species, NOBANIS) datubāzē. Ministru kabineta 30.06.2008. noteikumos Nr. 468 “Invazīvo augu sugu saraksts” iekļauta tikai viena suga – Sosnovska latvānis (Heracleum sosnowskyi). Kritēriji sugu iekļaušanai šajā sarakstā: suga samazina bioloģisko daudzveidību, rada ekonomiskus zaudējumus, kaitējumu cilvēka veselībai un pasliktina rekreācijas resursu kvalitāti.

Invazīvo sugu ieviešanās, izplatība

Par invazīvām augu sugām Latvijā uzskata aptuveni 35–50 sugas. Savvaļā sastopamu svešzemju augu sugu Latvijā ir daudz vairāk (ap 630–650), bet lielākajai daļai no tām nepiemīt invazīvu sugu pazīmes. Lielākā daļa invazīvo sugu Latvijā pirmoreiz savvaļā konstatētas 20. gs., strauji sākušas izplatīties 20. gs. beigās. Izcelsmes areāli galvenokārt ir Ziemeļamerika un Tālie Austrumi, kur ir Latvijai līdzīgi klimatiskie apstākļi. Daļa sugu ieviesušās vai mērķtiecīgi introducētas no Dienvideiropas un Centrāleiropas (piemēram, sarkanais plūškoks, Sambucus racemosa), Vidusāzijas un Kaukāza (piemēram, sīkziedu sprigane, Impatiens parviflora; Sosnovska latvānis), D puslodes (piemēram, parastā līklape, Campylopus introflexus; sīkgalvītes, Galinsoga spp.). Latvijā ik gadu konstatē 1–2 jaunas svešzemju izcelsmes augu sugas (nav regulāra monitoringa). Tikai neliela daļa no tām ir potenciāli invazīvas, lielākoties to atradnes nestabilas, īslaicīgas. Lielākā daļa invazīvo augu sugu ieviesušās nejauši, izmantojot cilvēka veidotus transporta ceļus (dzelzceļus, autoceļus, ūdensceļus), vai pārgājušas savvaļā no dārziem. Būtiska loma izplatībā ir dabiskiem migrācijas koridoriem – ūdentecēm, jūras krastam. 21. gs., mainoties kravu pārvadāšanas ceļiem un intensitātei, mazāk sugu ieceļo no Austrumeiropas un Vidusāzijas, vairāk – no Dienvideiropas un Rietumeiropas, galvenokārt ievedot dekoratīvus, potenciāli invazīvus krāšņumaugus un lauksaimniecības kultūras (sēklas, stādmateriālu), vienlaicīgi nejauši introducējot nezāles. Biežāk sastopamās invazīvās augu sugas ir Sosnovska latvānis, puķu sprigane (Impatiens glandulifera), sīkziedu sprigane, Kanādas zeltgalvīte (Solidago canadensis), vītollapu miķelīte (Aster salignus), vārpainā korinte (Amelanchier spicata), pīlādžlapu sērmūkšspireja (Sorbaria sorbifolia), ošlapu kļava (Acer negundo), krokainā roze (Rosa rugosa), Kanādas elodeja (Elodea canadensis), austrumu dižpērkone (Bunias orientalis), blīvā skābene (Rumex confertus) un citas. No invazīvajām sūnu sugām – parastā līklape. Reģionālās izplatības īpatnības raksturīgas reti (piemēram, skarainā ģipsene, Gypsophila paniculata; Tatārijas salāts, Lactuca tatarica, sastopami galvenokārt gar jūras krastu). Invazīvās augu sugas sastopamas galvenokārt antropogēni ietekmētās vietās (apdzīvotās vietās, gar autoceļiem un dzelzceļiem, nezālienēs), reti – mazapdzīvotos apvidos ar augstu dabisko biotopu (mežu, purvu) īpatsvaru un intensīvas lauksaimniecības rajonos.

Puķu sprigane. Ķemeru Nacionālais parks, 2016. gads.

Fotogrāfe Agnese Priede.

Invazīvo sugu ierobežošana

Pret invazīvo sugu ieviešanos jutīgi ir dabiskie biotopi: jūras piekrastes kāpas, palienes. Ierobežošanā izmanto pļaušanu, ravēšanu, uzaršanu, izciršanu, sakneņu izrakšanu, apstrādi ar herbicīdiem, nelabvēlīgu apstākļu (noēnojuma, mitruma apstākļu u. c.) radīšanu. Latvijā lielākajās platībās, lai arī nepietiekamā apmērā, tiek ierobežots Sosnovska latvānis, pārējās sugas apkarotas reti un fragmentāri.

Biežāk sastopamo invazīvo augu sugu izcelsmes areāli, ieviešanās un izplatīšanās Latvijā.

Autores veidota.

Sugas nosaukums	Izcelsmes areāls	Introdukcija vai ieviešanās Latvijā	Izplatīšanās savvaļā Latvijā
Ošlapu kļava (Acer negundo)	Ziemeļamerika	19. gs.	20. gs. sākums
Vārpainā korinte (Amelanchier spicata)	Ziemeļamerika	19. gs. beigas	20. gs. vidus
Plūmjlapu aronija (Aronia prunifolia)	Ziemeļamerika	20. gs. sākums	20. gs. otrā puse
Vītollapu miķelīte (Aster × salignus)	Ziemeļamerika	19. gs. beigas	19. gs. beigas
Austrumu dižpērkone (Bunias orientalis)	Kaukāzs, Armēnijas augstiene un Krievijas dienvidi	19. gs. sākums	19. gs. sākums
Parastā līklape (Campylopus introflexus)	Dienvidu puslode (plaši izplatīta)	20. gs. beigas	21. gs. sākums
Spožā klintene (Cotoneaster lucidus)	Vidusāzija	20. gs. pirmā puse	20. gs. otrā puse
Dzeloņainais gurķis (Echinocystis lobata)	Ziemeļamerika	20. gs. otrā puse	20. gs. otrā puse
Sudraba eleagns (Elaeagnus argentea)	Ziemeļamerika	19. gs. sākums	20. gs. otrā puse
Kanādas elodeja (Elodea canadensis)	Ziemeļamerika	19. gs. otrā puse	19. gs. beigas
Dziedzerstublāja kazroze (Epilobium adenocaulon)	Ziemeļamerika	20. gs. pirmā puse	Kopš 1918. gada
Skarainā ģipsene (Gypsophila paniculata)	Dienvidaustrumu Eiropa un Āzija	19. gs. beigas	20. gs. sākums
Topinambūrs (Helianthus tuberosus)	Ziemeļamerika un Centrālamerika	18. gs. sākums	20. gs. pirmā puse
Pabērzu smiltsērkšķis (Hippophaë rhamnoides)	Dienvideiropa, Dienvidaustrumeiropa, Āzija	19. gs. vidus	20. gs. pirmā puse
Puķu sprigane (Impatiens glandulifera)	Vidusāzija	19. gs. beigas	19. gs. beigas
Sīkziedu sprigane (Impatiens parviflora)	Vidusāzija	20. gs. sākums	20. gs. sākums
Tatārijas salāts (Lactuca tatarica)	Eirāzijas stepes	20. gs. pirmā puse	20. gs. pirmā puse
Parastais ligustrs (Ligustrum vulgare)	Viduseiropa, Dienvideiropa	19. gs. beigas	20. gs. sākums
Daudzlapu lupīna (Lupinus polyphyllus)	Ziemeļamerika	19. gs.	20. gs. pirmā puse
Mājas ābele (Malus domestica)	Vidusāzija, Kaukāzs (neskaidrs)	16. gs. beigas vai 17. gs. sākums	apmēram 19. gs.
Pieclapiņu mežvīns (Parthenocissus quinquefolia)	Ziemeļamerika	19. gs.	apmēram 20. gs. pirmā puse
Bastarda tūsklape (Petasites hybridus)	Viduseiropa, Dienvideiropa, Britu salas	18. gs. otrā puse	apmēram 19. gs. vidus
Japānas dižsūrene (Reynoutria japonica)	Tālie Austrumi	20. gs. sākums	20. gs. otrā puse
Sahalīnas dižsūrene (Reynoutria sachalinensis)	Tālie Austrumi	20. gs. pirmā puse	20. gs. otrā puse
Baltā robīnija (Robinia pseudoacacia)	Ziemeļamerika	19. gs. sākums	apmēram 20. gs. otrā puse
Krokainā roze (Rosa rugosa)	Tālie Austrumi	20. gs. sākums	20. gs. pirmā puse
Blīvā skābene (Rumex confertus)	Dienvidaustrumu Eiropa, Rietumāzija	20. gs. pirmā puse	20. gs. pirmā puse
Melnais plūškoks (Sambucus nigra)	Viduseiropa, Dienvideiropa, Mazāzija	18. gs.	19. gs. beigas
Sarkanais plūškoks (Sambucus racemosa)	Viduseiropa, Dienvideiropa, Rietumsibīrija	19. gs.	apmēram 19. gs. otrā puse
Kanādas zeltgalvīte (Solidago canadensis)	Ziemeļamerika	19. gs. sākums	20. gs. sākums
Milzu zeltgalvīte (Solidago gigantea)	Ziemeļamerika	iespējams, 20. gs. sākums	20. gs. otrā puse
Pīlādžlapu sērmūkšspireja (Sorbaria sorbifolia)	Vidusāzija, Sibīrija, Tālie Austrumi	19. gs. sākums	19. gs. beigas
Goblapu spireja (Spiraea chamadrifolia)	Viduseiropa, Dienvideiropa, Rietumsibīrija, Tālie Austrumi	19. gs. sākums	apmēram 19. gs. beigas
Baltais grimonis (Swida alba sin. Cornus alba)	Krievijas Eiropas daļa, Sibīrija, Tālie Austrumi	19. gs. sākums	apmēram 20. gs. pirmā puse
Atvasainais grimonis (Swida sericea sin. Cornus stolonifera)	Ziemeļamerika	19. gs. sākums	apmēram 20. gs. pirmā puse