Invazīvās augu sugas ir dārzbēgļi (savvaļā pārgājuši kultūraugi – krāšņumaugi, lauksaimniecības kultūras), adventīvas (nejauši ieviestas) un neskaidras izcelsmes (kriptogēnas) sugas. Tās var būt gan makroskopiskās aļģes, gan sūnas, gan vaskulārie augi. Labāk izpētītas (izplatība, ietekmes, biotopi) ir vaskulāro augu sugas, mazāk – sūnas, makroskopiskās aļģes. Latvijā veikti vairāki invazīvo augu sugu skaita vērtējumi. Tie atšķiras pēc kritērijiem un vērtētāja viedokļa. Dati par svešzemju sugām apvienoti Eiropas Invazīvo svešzemju sugu tīkla (European Network on Invasive Alien Species, NOBANIS) datubāzē. Ministru kabineta 30.06.2008. noteikumos Nr. 468 “Invazīvo augu sugu saraksts” iekļauta tikai viena suga – Sosnovska latvānis (Heracleum sosnowskyi). Kritēriji sugu iekļaušanai šajā sarakstā: suga samazina bioloģisko daudzveidību, rada ekonomiskus zaudējumus, kaitējumu cilvēka veselībai un pasliktina rekreācijas resursu kvalitāti.
invazīvās augu sugas Latvijā
Saistītie šķirkļi
Sosnovska latvānis. Abavas senieleja pie Kandavas, 2010. gads.
Satura rādītājs
Par invazīvām augu sugām Latvijā uzskata aptuveni 35–50 sugas. Savvaļā sastopamu svešzemju augu sugu Latvijā ir daudz vairāk (ap 630–650), bet lielākajai daļai no tām nepiemīt invazīvu sugu pazīmes. Lielākā daļa invazīvo sugu Latvijā pirmoreiz savvaļā konstatētas 20. gs., strauji sākušas izplatīties 20. gs. beigās. Izcelsmes areāli galvenokārt ir Ziemeļamerika un Tālie Austrumi, kur ir Latvijai līdzīgi klimatiskie apstākļi. Daļa sugu ieviesušās vai mērķtiecīgi introducētas no Dienvideiropas un Centrāleiropas (piemēram, sarkanais plūškoks, Sambucus racemosa), Vidusāzijas un Kaukāza (piemēram, sīkziedu sprigane, Impatiens parviflora; Sosnovska latvānis), D puslodes (piemēram, parastā līklape, Campylopus introflexus; sīkgalvītes, Galinsoga spp.). Latvijā ik gadu konstatē 1–2 jaunas svešzemju izcelsmes augu sugas (nav regulāra monitoringa). Tikai neliela daļa no tām ir potenciāli invazīvas, lielākoties to atradnes nestabilas, īslaicīgas. Lielākā daļa invazīvo augu sugu ieviesušās nejauši, izmantojot cilvēka veidotus transporta ceļus (dzelzceļus, autoceļus, ūdensceļus), vai pārgājušas savvaļā no dārziem. Būtiska loma izplatībā ir dabiskiem migrācijas koridoriem – ūdentecēm, jūras krastam. 21. gs., mainoties kravu pārvadāšanas ceļiem un intensitātei, mazāk sugu ieceļo no Austrumeiropas un Vidusāzijas, vairāk – no Dienvideiropas un Rietumeiropas, galvenokārt ievedot dekoratīvus, potenciāli invazīvus krāšņumaugus un lauksaimniecības kultūras (sēklas, stādmateriālu), vienlaicīgi nejauši introducējot nezāles. Biežāk sastopamās invazīvās augu sugas ir Sosnovska latvānis, puķu sprigane (Impatiens glandulifera), sīkziedu sprigane, Kanādas zeltgalvīte (Solidago canadensis), vītollapu miķelīte (Aster salignus), vārpainā korinte (Amelanchier spicata), pīlādžlapu sērmūkšspireja (Sorbaria sorbifolia), ošlapu kļava (Acer negundo), krokainā roze (Rosa rugosa), Kanādas elodeja (Elodea canadensis), austrumu dižpērkone (Bunias orientalis), blīvā skābene (Rumex confertus) un citas. No invazīvajām sūnu sugām – parastā līklape. Reģionālās izplatības īpatnības raksturīgas reti (piemēram, skarainā ģipsene, Gypsophila paniculata; Tatārijas salāts, Lactuca tatarica, sastopami galvenokārt gar jūras krastu). Invazīvās augu sugas sastopamas galvenokārt antropogēni ietekmētās vietās (apdzīvotās vietās, gar autoceļiem un dzelzceļiem, nezālienēs), reti – mazapdzīvotos apvidos ar augstu dabisko biotopu (mežu, purvu) īpatsvaru un intensīvas lauksaimniecības rajonos.
Puķu sprigane. Ķemeru Nacionālais parks, 2016. gads.
Pret invazīvo sugu ieviešanos jutīgi ir dabiskie biotopi: jūras piekrastes kāpas, palienes. Ierobežošanā izmanto pļaušanu, ravēšanu, uzaršanu, izciršanu, sakneņu izrakšanu, apstrādi ar herbicīdiem, nelabvēlīgu apstākļu (noēnojuma, mitruma apstākļu u. c.) radīšanu. Latvijā lielākajās platībās, lai arī nepietiekamā apmērā, tiek ierobežots Sosnovska latvānis, pārējās sugas apkarotas reti un fragmentāri.
Biežāk sastopamo invazīvo augu sugu izcelsmes areāli, ieviešanās un izplatīšanās Latvijā.
Autores veidota.
| Sugas nosaukums | Izcelsmes areāls | Introdukcija vai ieviešanās Latvijā | Izplatīšanās savvaļā Latvijā |
| Ošlapu kļava (Acer negundo) | Ziemeļamerika | 19. gs. | 20. gs. sākums |
| Vārpainā korinte (Amelanchier spicata) | Ziemeļamerika | 19. gs. beigas | 20. gs. vidus |
| Plūmjlapu aronija (Aronia prunifolia) | Ziemeļamerika | 20. gs. sākums | 20. gs. otrā puse |
| Vītollapu miķelīte (Aster × salignus) | Ziemeļamerika | 19. gs. beigas | 19. gs. beigas |
| Austrumu dižpērkone (Bunias orientalis) | Kaukāzs, Armēnijas augstiene un Krievijas dienvidi | 19. gs. sākums | 19. gs. sākums |
| Parastā līklape (Campylopus introflexus) | Dienvidu puslode (plaši izplatīta) | 20. gs. beigas | 21. gs. sākums |
| Spožā klintene (Cotoneaster lucidus) | Vidusāzija | 20. gs. pirmā puse | 20. gs. otrā puse |
| Dzeloņainais gurķis (Echinocystis lobata) | Ziemeļamerika | 20. gs. otrā puse | 20. gs. otrā puse |
| Sudraba eleagns (Elaeagnus argentea) | Ziemeļamerika | 19. gs. sākums | 20. gs. otrā puse |
| Kanādas elodeja (Elodea canadensis) | Ziemeļamerika | 19. gs. otrā puse | 19. gs. beigas |
| Dziedzerstublāja kazroze (Epilobium adenocaulon) | Ziemeļamerika | 20. gs. pirmā puse | Kopš 1918. gada |
| Skarainā ģipsene (Gypsophila paniculata) | Dienvidaustrumu Eiropa un Āzija | 19. gs. beigas | 20. gs. sākums |
| Topinambūrs (Helianthus tuberosus) | Ziemeļamerika un Centrālamerika | 18. gs. sākums | 20. gs. pirmā puse |
| Pabērzu smiltsērkšķis (Hippophaë rhamnoides) | Dienvideiropa, Dienvidaustrumeiropa, Āzija | 19. gs. vidus | 20. gs. pirmā puse |
| Puķu sprigane (Impatiens glandulifera) | Vidusāzija | 19. gs. beigas | 19. gs. beigas |
| Sīkziedu sprigane (Impatiens parviflora) | Vidusāzija | 20. gs. sākums | 20. gs. sākums |
| Tatārijas salāts (Lactuca tatarica) | Eirāzijas stepes | 20. gs. pirmā puse | 20. gs. pirmā puse |
| Parastais ligustrs (Ligustrum vulgare) | Viduseiropa, Dienvideiropa | 19. gs. beigas | 20. gs. sākums |
| Daudzlapu lupīna (Lupinus polyphyllus) | Ziemeļamerika | 19. gs. | 20. gs. pirmā puse |
| Mājas ābele (Malus domestica) | Vidusāzija, Kaukāzs (neskaidrs) | 16. gs. beigas vai 17. gs. sākums | apmēram 19. gs. |
| Pieclapiņu mežvīns (Parthenocissus quinquefolia) | Ziemeļamerika | 19. gs. | apmēram 20. gs. pirmā puse |
| Bastarda tūsklape (Petasites hybridus) | Viduseiropa, Dienvideiropa, Britu salas | 18. gs. otrā puse | apmēram 19. gs. vidus |
| Japānas dižsūrene (Reynoutria japonica) | Tālie Austrumi | 20. gs. sākums | 20. gs. otrā puse |
| Sahalīnas dižsūrene (Reynoutria sachalinensis) | Tālie Austrumi | 20. gs. pirmā puse | 20. gs. otrā puse |
| Baltā robīnija (Robinia pseudoacacia) | Ziemeļamerika | 19. gs. sākums | apmēram 20. gs. otrā puse |
| Krokainā roze (Rosa rugosa) | Tālie Austrumi | 20. gs. sākums | 20. gs. pirmā puse |
| Blīvā skābene (Rumex confertus) | Dienvidaustrumu Eiropa, Rietumāzija | 20. gs. pirmā puse | 20. gs. pirmā puse |
| Melnais plūškoks (Sambucus nigra) | Viduseiropa, Dienvideiropa, Mazāzija | 18. gs. | 19. gs. beigas |
| Sarkanais plūškoks (Sambucus racemosa) | Viduseiropa, Dienvideiropa, Rietumsibīrija | 19. gs. | apmēram 19. gs. otrā puse |
| Kanādas zeltgalvīte (Solidago canadensis) | Ziemeļamerika | 19. gs. sākums | 20. gs. sākums |
| Milzu zeltgalvīte (Solidago gigantea) | Ziemeļamerika | iespējams, 20. gs. sākums | 20. gs. otrā puse |
| Pīlādžlapu sērmūkšspireja (Sorbaria sorbifolia) | Vidusāzija, Sibīrija, Tālie Austrumi | 19. gs. sākums | 19. gs. beigas |
| Goblapu spireja (Spiraea chamadrifolia) | Viduseiropa, Dienvideiropa, Rietumsibīrija, Tālie Austrumi | 19. gs. sākums | apmēram 19. gs. beigas |
| Baltais grimonis (Swida alba sin. Cornus alba) | Krievijas Eiropas daļa, Sibīrija, Tālie Austrumi | 19. gs. sākums | apmēram 20. gs. pirmā puse |
| Atvasainais grimonis (Swida sericea sin. Cornus stolonifera) | Ziemeļamerika | 19. gs. sākums | apmēram 20. gs. pirmā puse |
Multivide
Sosnovska latvānis. Abavas senieleja pie Kandavas, 2010. gads.
Puķu sprigane. Ķemeru Nacionālais parks, 2016. gads.
Kanādas zeltgalvītes. Ķemeru Nacionālais parks, 2016. gads.
Blīvā skābene. Lielupes palienes pļava, 2011. gads.
Vārpainā korinte. Ķemeru Nacionālais parks, 2015. gads.
Austrumu dižpērkone. Ķemeru Nacionālais parks, 2012. gads.
Ošlapu kļavas zars ar lapām un augļiem. Rīga, 2010. gads.
Autora ieteiktie papildu resursi
Ieteicamā literatūra
Agnese Priede "Invazīvās augu sugas Latvijā". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/4757-invaz%C4%ABv%C4%81s-augu-sugas-Latvij%C4%81 (skatīts 26.09.2025)