Pirmais Ilzes Šķipsnas romāns; ar eksistenciālisma un sirreālisma iezīmēm. Literatūras kritiķis Jānis Rudzītis romānu nodēvēja par pirmo moderno latviešu romānu, par ļoti svarīgu notikumu visā trimdas rakstniecībā, kas saistās arī jaunas rakstnieku paaudzes ienākšanu literatūrā. Juris Silenieks romānu raksturojis kā duālās apziņas dienasgrāmatu.

Romāna sižeta centrā ir psiholoģiskais jeb iekšējais konflikts. Daudz asociāciju un zemtekstuālu zīmju. Telpiskais fons vienlaikus ir reālistiski konkrēti un simboliski abstrakti uztverams.

Notikumu romānā ir maz, un to loma mazbūtiska. Svarīgas ir rakstnieces pārdomas, kas parādās Edītes, Solvītas un dažu citu personu sarunās. Nodaļas, kur dominē Edītes viedoklis, sākas ar burtu E, bet Solvītas nodaļas – ar S. Abas stāsta pirmajā personā – tā savdabīgā, neuzkrītošā veidā pateikts, ka runa ir par vienu personu. Edīte un Solvīta pirmo reizi satiekas nejauši pēc kāda koncerta. Ja var runāt par kādu darbības norisi romānā, tad tā notiek pie Melvijiem.

Romāna sižeta līnija galvenokārt virknējas un veidojas no dažādiem atmiņu, pārdomu mirkļiem, sajūtām. Romāna virsrakstā minētajam skaitlim 7 ir simboliska nozīme, tas vairākkārt atkārtojas, arī brauciens pāri tiltiem. Romāna darbībā saaužas simboliskais ar realitāti. Sižeta virzībā būtiska nozīme ir atsevišķām detaļām, to atkārtošanai. Sižetisko dinamiku uztur nepārtrauktie Edītes un Solvītas pasaules uztveres pretmeti. Rakstniece sižeta virzībai izmantojusi kontrastus – savs–svešais, dzīve–pašizolēšanās, dzīvot tagadnē–dzīvot atmiņās un tamlīdzīgi. 

Literatūrzinātniece Olga Senkāne, pētot I. Šķipsnas daiļradi, atzinusi, ka romāns ir savdabīga fantastiska spēle, ne tikai tēlu, īpaši mitēmu, bet arī skaņu, morfēmu, vārdu, teikumu asociatīvā spēle. Fabulas kontūras ir mīklainas un nosacītas, bet romāna sižetisko struktūru katrreiz organizē interpreta apziņa, ko autore panāk, sadrumstalojot tekstu, manipulējot ar vārdu nozīmēm.

I. Šķipsna teikusi, ka darba uzrakstīšana ir tikai process saredzēšanai, un iznākums bieži sagādājot pārsteigumu pat viņai pašai. Viņai patikusi “iešana pa vārdu un teikumu tiltiņiem”. Interesanti vērot, ka, dažus vārdus pārmainot, mainās teikuma jēga.

Pamatā var runāt par divām galvenajām personām – vēstītājām: Edīti un Solvītu, kuras uz vieniem un tiem pašiem notikumiem raugās no atšķirīga skatupunkta. Abstraktā skatījumā Edīte un Solvīta reprezentē divas dažādas apziņas un aizapziņas, divas atšķirīgas, subjektīvas notikumu un norišu uztveres. Solvīta reprezentē ārējos, reālos iespaidus un norises; Edīte – garīgo, dvēselīgo daļu. Rakstniece piezīmēs atzīmējusi, ka Solvīta ir Edītes izdomas un iekšējās nepieciešamības fragments, aizapzinīgi atklāts un aizapzinīgi uzmācies brīdī, kad tas iespējams.

Edīte uztverama kā personības iekšējās garīgās pasaules simbols; sevī vērsts indivīds, kas vairāk dzīvo savradītā pasaulē, kam maz saiknes ar apkārtējo pasauli un cilvēkiem. Strādā par ierēdni apdrošināšanas firmā, dzīvo kopā ar māti, kas ir viņas vienīgā radiniece Amerikā. Draugu viņai nav, izņemot viņas “otru pusi” Solvītu. Edīte vairās no dzīves un dzīvošanas. Cietā un mēmā akmenī viņa saskata savas dzīves jēgu un pasaules centru. Edītes tēlojumā rakstniece ietvērusi arī psiholoģiski smagu trimdas problemātiku – nespēju iedzīvoties jaunajā vidē un apstākļos, paliekot it kā vērotāja statusā, emocionāli sevī izdzīvojot un pārdzīvojot zaudēto un zudušo.

Solvītas tēlojumā atklāta mainīgā personības daļa. Tā ir pastāvīgā kustībā, darbībā un steigā. Viņa strādā par iekštelpu izdaiļotāju; viņai ir daudz draugu un paziņu. Nepārtraukti meklē jaunus notikumus, citus cilvēkus, citu nodarbošanos.

Cilvēki, ar kuriem Edīte un Solvīta satiekas, pieņem viņas kā divas atsevišķas personas, bet rakstniece liek lasītājam nojaust, ka viņas ir viena persona ar divām atšķirīgām notikumu uztverēm. Taču romāna izskaņā, lai cik atšķirīgas abas būtu, katra no viņām gluži simboliski brauc par ceļa nepareizo pusi.

Edīte un Solvīta īsti nesaderas vienā personā; tas atklājas rakstnieces tekstā: “Patiesībā es nemaz negribēju skatīties Solvītai sejā un redzēt sevi pašu kā pretstatu spogulī”. Šīs vienas personības daļas nav savienojamas, tās nespēj (sa)dzīvot, vien romāna izskaņā – nāvē – tās atkal savienojas vienā cilvēkā. I. Šķipsna piezīmēs atzīmējusi, ka nāve un mūžība ir viens un tas pats; ka neviena romāna persona nepieņem pašnāvību kā iespējamību jeb problēmu. Šī iespējamība paliek lasītājam, jo viņš tā vēlas. Pašnāvība nav jāizdara faktiski, dzīvošana Visitas upes krastā nozīmē pašiznīcināšanās tieksmi.   

Blakus personas romānā: (pieminēts) Persijs, kurš ir pazudis, Džeralds, Marks, tēvs, kurš slimo, māte, Melvija kundze, Beatrise, Sereraks. Šīs personas iezīmējas vien Edītes vai Solvītas stāstījumā, pārdomās, atmiņās. Galvenokārt tekstā tās ir minētas vai pieminētas saistībā ar kādām epizodēm.

O. Senkāne atzīmējusi, ka romāna kompozicionālais balsts atrodams tēzes un antitēzes sadursmē, kas izpaužas kā tēla sašķelšanās pretstatos (E un S) un kā savienošanās (ES) vai identificēšanās, meklējot piemērotākos sapņus, vīzijas realitātei, jo tajos iespējams ieraudzīt sevi no malas, dažādos rakursos, identificēties un zaudēt tāpatību. Romāna kompozīcijas pamatu veido simbolu tēli, centrā izvirzot vēstījumu par Edīti un Solvītu.

Romāns dalīts 18 nodaļās. Romāna noslēgumnodaļā abi šie burti savienojas, iesākoties ar ES, kur atklāts, ka mājās visi viņu saukuši par Edīti, savukārt trimdā, svešumā, viņa galvenokārt dzīvojusi ar Solvītas vārdu.

Romānā vēstījumu organizē pirmās personas stāstītājs. Romāna iecerē I. Šķipsna izmanto sašķelto “es”, kas ir trimdas eksistenciālās pieredzes traumatisks rezultāts. Divas sievietes veido sadalītas identitātes divas puses. Romāns noslēdzas ar epilogu, kas lasītājam arī atklāj, ka vēstījuma autore ir Edīte Solvīta Melvija – tā iegravēts kapakmenī. Romānā ir daudz jautājumu, uz kuriem rakstniece nesniedz atbildi, bet ļauj līdzdomāt pašam lasītājam (piemēram, kas īsti noticis ar Persiju). I. Šķipsna koncentrējas uz iekšējo pārdzīvojumu, ne vides aprakstu. Un tā kā viņa parasti runā it kā par saviem pārdzīvojumiem, viņas darbus var savā ziņā uzskatīt par autobiogrāfiskiem un filozofiskiem darbiem, kā arī par literāriem daiļdarbiem.

Bez datējuma Rakstniecības un mūzikas muzeja Ilzes Šķipsnas kolekcijā (inventāra numurs 606482) glabājas rakstnieces piezīmju bloknots, uzmetumi romāna “Aiz septītā tilta” no 12. līdz 18. nodaļai. Tie atspoguļo romāna tapšanas gaitu un mākslinieciskos principus.

1965. gadā romānu izdeva apgāds “Grāmatu Draugs” (Ņujorkā). 1991. gadā romāns publicēts literārajā mēnešrakstā “Karogs” (Nr. 7./8, 9./10). 2000. gadā apgādā “Jumava” sērijā “Dzintara bibliotēka” vienā grāmatā izdoti romāni “Aiz septītā tilta” un “Neapsolītās zemes”.

1981. gadā tika dibināts Ilzes Šķipsnas piemiņas fonds, lai veicinātu jaunrades procesus (latviešu literatūras studijām, tulkošanai, literatūras semināru rīkošanai u. c.), kā arī izveidotu krājumu “Ilze Šķipsna laikabiedru atmiņās”.

I. Šķipsnas stilam ir eksistenciālismam raksturīgie apziņas plūsmas elementi. Literatūrzinātnieks Ojārs Krātiņš darbu uzskatīja par jaunu romāna paveidu, pie kā lasītājam vēl jāpierod, kur saturs neatspoguļo reālo dzīvi. Romāns iezīmē jaunus formas un satura meklējumus latviešu trimdas prozā. Rakstnieks Arnolds Apse romānu “Aiz septītā tilta” raksturo kā laikmeta romānu gan pēc formas, gan satura.