Atklājums, ka, gaismai izplatoties vidē, līdzās viļņu īpašībām, ko pēta klasiskā optika, var parādīties arī korpuskulāra daba, radās 20. gs. sākumā. Vācu fiziķis Makss Planks (Max Karl Ernst Ludwig Planck) 1900. gadā pirmo reizi izteica ideju, ka gaisma var izstarot diskrētu enerģijas porciju gaismas kvantu formā. Lai raksturotu, cik daudz enerģijas ir gaismas kvantā, M. Planks ieviesa jaunu konstanti, kas vēlāk tika nosaukta viņa vārdā – par Planka konstanti. Par šo atklājumu 1918. gadā M. Planks saņēma Nobela prēmiju. Šobrīd Planka konstante ir viena no visprecīzākajām fizikas fundamentālajām konstantēm. Tās skaitliskā vērtība ir 6,62607015×10−34 džouli reiz sekunde (J.s). Saskaņā ar jaunajiem SI mērvienību sistēmas veidošanas principiem, sākot no 20.05.2019., Planka konstantes vērtība ir definēts lielums, ko izmanto, lai noteiktu citu mērvienību, piemēram, kilograma, lielumu.
1905. gadā cits vācu fiziķis – Alberts Einšteins (Albert Einstein) – paplašināja gaismas kvanta jēdzienu, pieņemot, ka gaismas kvantu daba izpaužas ne tikai gaismas izstarošanas procesā, bet šī kvantu daba saglabājas arī, gaismai izplatoties brīvā telpā un vēlāk mijiedarbojoties ar vielu, ko tā sastop savā ceļā. Šo ideju A. Einšteins lika pamatā savai teorijai, kas izskaidroja fotoefektu – parādību, kad gaismas kvanti, krītot uz cietu vielu, atbrīvo tajā esošos elektronus. Par fotoefekta parādības skaidrojumu A. Einšteins 1921. gadā saņēma Nobela prēmiju.
No kreisās: Valters Nernsts (Walther Hermann Nernst), Alberts Einšteins, Makss Planks, Roberts Milikens (Robert Andrews Millikan) un Makss fon Laue (Max von Laue). Berlīne, 1928. gads.
