E. fon Keizerlings ir ievērojamākais no vācu valodā rakstošajiem autoriem, kuru biogrāfija un daiļrade saistīta ar mūsdienu Latvijas teritoriju. Viņš piederīgs dzimtai, kura Baltijā bijusi aktīvi klātesoša vairāku gadsimtu garumā. E. fon Keizerlinga tēva brālis ir pazīstamais dabaszinātnieks grāfs Aleksandrs Keizerlings (Alexander Graf Keyserling), viens no vācu muižniecības ievērojamākiem pārstāvjiem Igaunijā. Brāļa dēls Arhibalds fon Keizerlings (Archibald von Keyserling) bija admirālis, Latvijas Jūras krastu aizsardzības eskadras komandieris. E. fon Keizerlings dzimis daudzbērnu ģimenē, literārām aktivitātēm pievērsušās arī divas viņa māsas – Henriete fon Keizerlinga (Henriette von Keyserling) un Elīze fon Keizerlinga (Elise von Keyserling). E. fon Keizerlinga darbu tapšanu rosinājusi labi pazīstamā Kurzemes muižniecības dzīve, tajos tēlotas Baltijas aristokrātijas aprindas, un vienlaikus tie cieši iekļāvās 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma vācu rakstniecības kopainā.
Eduards fon Keizerlings
Saistītie šķirkļi
Satura rādītājs
E. fon Keizerlings 1875. gadā beidza Kuldīgas Vācu ģimnāziju. No 1875. līdz 1877. gadam viņš studēja tieslietas Tērbatas Universitātē (mūsdienās Tartu Universitāte, Tartu Űlikool), taču studijas nebeidza un 1878. gadā pēc personiska konflikta muižniecības aprindās bija spiests Baltiju uz laiku atstāt. Turpmākā E. fon Keizerlinga dzīves desmitgade ir nepietiekami dokumentēta. Kādu laiku viņš uzturējās Austroungārijā, studēja filozofiju un mākslas vēsturi Vīnes Universitātē (Universität Wien). 19. gs. 90. gadu sākumā E. fon Keizerlings Kurzemē rūpējās par dzimtai piederošo īpašumu apsaimniekošanu, savukārt pēc mātes nāves kopā ar māsām 1895. gadā izceļoja uz Vāciju un līdz mūža beigām galvenokārt dzīvoja Minhenē.
E. fon Keizerlinga nozīmīgākā profesionālā un radošā darbība saistīta ar viņa literārajām aktivitātēm. Rakstnieks sacerējis lugas, kā arī prozu – romānus un stāstus –, kuru žanriskās robežas ir nenoteiktas. Būtiska nozīme viņa uzskatu veidošanās procesā bija mūža otrās puses saistībai ar Vīnes un vēlāk Minhenes intelektuālajām aprindām.
E. fon Keizerlinga agrīnā daiļrade saistāma ar 19. gs. vācu rakstniecībā izplatītā t. s. sociālā romāna (Gesellschaftsroman) raksturīgām iezīmēm. Gan stāsts “Roza Hercas jaunkundze” (Fräulein Roza Herz, 1887), kurā tēlotas mazpilsētas aprindas, gan romāns “Trešais pakāpiens” (Die dritte Stiege, 1892) atklāj naturālisma ietekmi. Lugas “Ziedoņa upuris” (Ein Frühlingsopfer, 1899) darbība risināta lietuviešu zemnieku vidē Kurzemes guberņas pierobežā, tās konflikti saistīti ar pagānisko tradīciju ietekmi. Tas ir vienīgais rakstnieka darbs, kas viņa dzīves laikā, 1901. gadā, izdots grāmatā latviešu valodas tulkojumā. Otrs darbs, kas atklāj E. fon Keizerlinga interesi par Baltijas reģiona etniskajiem pamatiedzīvotājiem, ir stāsts “Zaldātu Ķērsta” (Die Soldaten-Kersta, 1901), tā veidojot viņa t. s. zemnieku diptihu. E. fon Keizerlinga vēlīnās daiļrades centrālā tēma ir vācbaltiešu aristokrātijas un tās pārstāvju izjūtu un pārdzīvojumu tēlojums laikmetu maiņā. Šīs tematikas garstāstiem un romāniem rakstnieks intensīvi pievērsās, sākot no 1903. gada, uz tiem attiecināts apzīmējums “pils stāsti” (Schloßgeschichten). Publicēti darbi “Beāte un Mareile” (Beate und Mareile, 1903), “Tveicējošās dienas” (Schwüle Tage, 1906), “Dumala” (Dumala, 1908), “Raibās sirdis” (Bunte Herzen, 1908), “Viļņi” (Wellen, 1911), “Dienvidu pusē” (Am Südhang, 1911), “Vakarīgās mājas” (Abendliche Häuser, 1914), “Kundzes” (Fürstinnen, 1917), “Klusajā nostūrī” (Im stillen Winkel, 1918), “Brīvdienu bērni” (Feiertagskinder, 1918). Šajos E. fon Keizerlinga vēlīnajos darbos dominējoša ir nostalģija, aizejošā laika sajūta. Notikumu vieta nav precīzi lokalizēta, tēlotās vasaras un arī ziemas ainavas atbilst Baltijas apstākļiem, tomēr ģeogrāfiskais novietojums nav konkretizēts, tādējādi tiecoties piešķirt literārajiem darbiem lielāku vispārinājuma pakāpi. Rakstnieka prozā atspoguļotās sabiedriskās aprindas un tajās dominējošās izjūtas cieši saistītas ar viņa izcelsmi. E. fon Keizerlinga tēlotie Baltijas muižniecības pārstāvji lielākoties cenšas respektēt ierastos ikdienas rituālus, kas nodrošina stabilitātes izjūtu, tomēr nepasargā no rūgtām pārdomām un vientulības. Nozīmīgu vietu rakstnieka darbos ieņem vecākā paaudze, kura uz dzīvi raugās ar savu pieredzi, inteliģenci, bet arī ar aizspriedumiem. Savukārt vidējās un jaunās paaudzes enerģiju bieži iegrožo pārāk tieša rēķināšanās ar iepriekšējo paaudžu iedibinātajām tradīcijām, no kurām grūti vai pat neiespējami atteikties. Šie cilvēki nereti tēloti, atgriežoties dzimtajā pusē pēc uzturēšanās ārzemēs, un viņu atšķirīgā pieredze saduras ar konservatīvo dzīves ritējumu. Nostalģiju veicina arī fakts, ka E. fon Keizerlinga darbos jūtama apzināšanās, ka agrākā realitāte ir mainījusies, bet savas sociālās kārtas ietvaros netiek saskatīta nākotnes perspektīva. Šīs noskaņas saistītas arī ar 19. gs. nogales sociālajiem faktoriem, tajā skaitā Krievijas valdības īstenoto rusifikācijas politiku Kurzemes un Vidzemes guberņās, kas saasināja konfliktus ar vietējo vācbaltiešu kopienu. Vācbaltiešu mentalitāte rakstnieka darbos atklājas kā savdabīgs hibrīds, ko būtiski ietekmējusi gan sociālā kārta, gan vietējie apstākļi. Nozīmīgāko telpu E. fon Keizerlinga prozas darbu poētikā veido muiža. Tā ir vide, kas ierobežo cilvēku jūtu izpausmes, arī vieta, kurā uzkrāta vācbaltiešu garīgā un materiālā kultūra, bet kas ir izolēta no apkārtējās pasaules. Atšķirīgu nozīmi iegūst dabas telpa, dārzs un vēl lielākā mērā mežs vai jūras piekraste, kurā E. fon Keizerlinga tēlotie cilvēki vismaz uz brīdi izlaužas no civilizācijas uzliktajiem žņaugiem. Tomēr kaislību uzplaiksnījumi ir īslaicīgi, tie ir poētiski piepildīti, bet pārejoši, jo attiecības ir iekšēju bažu, neticības iezīmētas, šo mirklīgumu precīzi raksturo autora izmantotais viļņu tēls. Būtiska rakstnieka darbu izpratnē ir to ciešā saistība ar laikmetīgajiem strāvojumiem 19. un 20. gs. mijas Eiropas literatūrā. Viņa vēlīnajai prozai piemīt impresionisma un jūgendstila iezīmes, tai raksturīga spilgta vizualitāte par spīti tam, ka 20. gs. sākumā strauji pasliktinājās E. fon Keizerlinga redze. Jau kopš 1908. gada rakstnieks faktiski bija akls un mūža pēdējā desmitgadē savus darbus bija spiests vienīgi diktēt.
E. fon Keizerlinga darbi augsti novērtēti vācu literatūras kontekstā. Par viņa daiļradi atzinīgi izteicies Tomass Manns (Thomas Mann), Hermanis Hese (Hermann Hesse), tās starptautisko recepciju atklāj ar vācu autoru nereti salīdzinātā dāņu rakstnieka Hermaņa Banga (Herman Bang) apceres. Latviešu kultūrā 20. gs. sākumā aktualizēti vairāki E. fon Keizerlinga darbi. Luga "Ziedoņa upuris” 1901. gadā izdota grāmatā Jēkaba Dubura tulkojumā. 1906. gadā tā iestudēta Rīgas Latviešu teātrī. Vairākkārt tulkots stāsts “Zemnieku Ķērsta”, tā pirmpublicējums ir 1907. gadā laikraksta “Mājas Viesis” pielikumā. Romāns "Dumala” 1908. gadā publicēts laikrakstā “Rīgas Apskats” Jāņa Kleinberģa tulkojumā, tajā pašā gadā publicēta arī novele "Tveicējošās dienas”. 1913. gadā laikrakstā “Latvija” Austras Dāles tulkojumā publicēts E. fon Keizerlinga romāns "Viļņi”. Stāsts “Raibās sirdis” latviešu periodikā vispirms iespiests 1911. gadā. 2004. gadā darbs publicēts Harro fon Hiršheita (Harro von Hirschheydt) apgādā Silvijas Brices tulkojumā ar nosaukumu “Krāsainās sirdis”.
Atspoguļojums mākslā
E. fon Keizerlinga portretu, kas atrodas Minhenes Jaunās Pinakotēkas (Neue Pinakothek) kolekcijā, 1900. gadā gleznojis mākslinieks Loviss Korints (Lovis Corinth).