Dzimis saimnieka Friča (Pidriķa) Buivida ģimenē. Vectēvs bija ienācējs no Naudītes pagasta. Mācījies skolā Jelgavā, nokārtoja savvaļnieka pārbaudījumu. 1887. gadā iestājās Viļņas kājnieku junkurskolā (beidza 1889. gadā), 1896. gadā – Nikolaja Ģenerālštāba akadēmijā Pēterburgā (beidza 1899. gadā, ar papildklasi).

1885. gadā J. Buivids iestājās karadienestā Krievijas armijas 114. kājnieku pulkā Jelgavā, podpraporščiks 114. kājnieku pulkā (no 1889. gada), virsnieks 2. Kauņas cietokšņa bataljonā (vēlākajā pulkā, no 1890. gada). Podporučiks (1891), poručiks (1895), štābkapteinis (1900), kapteinis (1905), gvardes kapteinis (1906), apakšpulkvedis (1907; pārdēvēts), pulkvedis (1911), ģenerālmajors (06.1917.). Dienēja Kijevas kara skolā (no 1900. gada), 166. kājnieku pulkā (bataljona komandieris, no 1907. gada). Sākoties Pirmajam pasaules karam, 13. rezerves kājnieku bataljona komandieris (no 08.1914.), 17. kājnieku pulka komandieris (12.1914.). Dienēja 15. Sibīrijas strēlnieku divīzijā Rietumu frontē (no 11.1916. brigādes komandieris, no 09.1917. divīzijas komandieris).

Pēc lielinieku apvērsuma J. Buividu 11.1917. ieslodzīja Pētera un Pāvila cietoksnī Petrogradā. Pēc atbrīvošanas 12.1917. J. Buivids devās uz Ukrainu, kur 10.1918. iestājās Ukrainas hetmaņa valsts armijā; 1. Sevišķā pulka komandieris, pēc tam krievu virsnieku korpusa kājnieku daļu priekšnieks. Karaspēkam atkāpjoties, viņš 02.1919. nonāca Odesā, 04.1918. –  Novorosijskā, kur 06.1919. ieskaitīts Dienvidkrievijas Brīvprātīgo armijas rezervē (no 08.1919. – 1. rezerves brigādes komandieris). Bija Konstantīna karaskolas militārās topogrāfijas pasniedzējs Krimā (no 05.1920.), vēlāk – virsnieku kursu priekšnieka palīgs. 11.1920. J. Buivids pa jūras ceļu evakuējās uz Turciju, kur dzīvoja kā bēglis līdz 04.1922. Atgriezās Latvijā. Reģistrēts Latvijas armijas rezervistu sarakstos, ģenerālis.

01.01.1923. uz brīva līguma pamata J. Buividu pieņēma par grupas vadītāju Latvijas armijas Vecāko virsnieku kursos. 01.02.1924. ieskaitīja aktīvajā karadienestā Galvenajā štābā (ģenerālis), Armijas komandiera štāba priekšnieks (no 29.02.1924.). Virsnieku akadēmisko kursu priekšnieks (no 07.03.1925.). 1926. gadā pēc paša lūguma atstāts karadienestā, neraugoties uz maksimāli pieļaujamā vecuma sasniegšanu uz vienu gadu. 21.04.1928. J. Buividu atvaļināja sakarā ar maksimālā vecuma sasniegšanu. Dzīvoja Rīgā. Sarakstījis vairākus darbus par militārām tēmām un vēsturi.

Viens no nedaudzajiem Krievijas armijas latviešu tautības virsniekiem, kuri ieguva pilnu augstāko izglītību un dienēja kā pasniedzēji kara izglītības iestādēs. J. Buivids bija pirmais Armijas komandiera štāba priekšnieks, pēc armijas vadošo institūciju reorganizācijas blakus galvenajam štābam izveidojot Armijas komandiera štābu ar savām konkrētām funkcijām. Uzskatāms arī par Latvijas armijas augstākās militārās izglītības pirmo organizatoru Virsnieku akadēmisko kursu priekšnieka amatā.

Par priekšzīmīgu dienestu līdz Pirmajam pasaules karam un dalību Pirmā pasaules kara darbībā J. Buivids apbalvots ar Krievijas Svētā Jura ieročiem (Оружие Георгия Победоносца) un Svēta Jura ordeni (Императорский Военный орден Святого Великомученика и Победоносца Георгия; Орден Святого Георгия;  automātiski – piederība dzimtmuižniecības kārtai), IV sķira, Svētā Staņislava ordeni (Императорский и Царский Орден Святого Станислава), II, III šķira, Svētās Annas ordeni (Императорский орден Святой Анны), II, III šķira, Svētā Vladimira ordeni (Oрден Святого Равноапостольного Князя Владимира), IV šķira, III šķira (ar šķēpiem).