Latvijā kopš 20. gs. 90. gadiem ir pievērsta uzmanība vardarbībai jauniešu vidū, taču mobinga problēmas risināšanā un novēršanā aktīva publiskā un privātā sektora iesaiste ir novērojama tikai 21. gs. otrajā desmitgadē. Jau 1998. gadā Valsts policija sāka aktīvu darbu ar Latvijas skolām, runājot par vardarbību jauniešu vidū. Tikai vairāk nekā desmitgadi vēlāk – 2009. gadā – tiesībsargs veica pētījumu ar mērķi uzlabot normatīvo regulējumu, kas skar mobingu. Savukārt Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība 2012. gadā publicēja ziņojumu par mobinga atpazīšanu, izplatību un iespējām to novērst darbavietās. Tajā pašā gadā tapa arī viens no pirmajiem tiesas spriedumiem, kurā pieminēts termins “mobings”.

Pēdējos gados ir novērojama arvien lielāka Latvijas sabiedrības interese par mobingu gan skolās, gan darbavietās. Mobings vairs nav tikai zinātnieku vai atsevišķu speciālistu apspriests temats, jo ar relatīvu regularitāti tiek iztirzāts publiskajā telpā (piemēram, “mobings” kā atsevišķs temats tika iekļauts festivāla “Lampa” programmā 2020. gadā).

Starptautiskās skolēnu kompetences vērtēšanas programmas OECD PISA pētījumā 2018. gadā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (Organisation for Economic Co-operation and Development, OECD) valstīs tika izpētīts, ka Latvijā 35 % skolēnu 15 gadu vecumā tika pakļauti mobingam. Tajā pašā laikā 83 % no visiem aptaujātajiem Latvijas skolēniem piekrita apgalvojumam, ka “piedalīties mobingā ir nepareizi”.

2020. gada janvārī un februārī Latvijas pētījumu centrs SKDS un SIA “Tele2” visā Latvijā veica aptauju par vardarbības izpausmēm un prasmju attīstīšanu izglītības iestādēs. Aptaujās piedalījās 1113 skolēni (7.‒12. klase, 72,9 % meiteņu) un 554 skolēnu vecāki (67,7 % sieviešu), kuru bērni mācās 5.‒12. klasē. Jautājumā par saskaršanos ar četrām vardarbības izpausmēm (ņirgāšanās, agresivitāte, atstumtība un aizskaršana virtuālajā vidē) pēdējo 12 mēnešu laikā bērnu vecāku vidū bija vidēji vairāk apstiprinošu atbilžu nekā pašu skolēnu vidū. Procentuāli vairāk skolēnu atbildēja, ka vismaz reizi saskārušies ar ņirgāšanos – 57% (56 % bērnu vecāku) un atstumtību – 57 % (49 % bērnu vecāku), taču jautājumos par agresivitāti apstiprinoši atbildēja 60 % bērnu vecāku (36 % skolēnu), par aizskaršanu virtuālajā vidē – 36 % (25 % skolēnu).

Saskaņā ar starptautiskajiem pētījumiem arī Latvijā vairāk zēnu nekā meiteņu saskaras ar mobingu. SKDS pētījumā vairāk zēnu nekā meiteņu atbildēja, ka saskārušies ar ņirgāšanos (65 % un 54 %), agresivitāti (50 % un 29 %) un aizskaršanu virtuālajā vidē (29 % un 23 %), taču meitenes vairāk cieš no atstumtības – 60 % (zēni 54 %). Šie paši jautājumi pētījumā tika uzdoti arī bērnu vecākiem. Lai gan bērnu un vecāku atbildes sakrita trijos no četriem jautājumiem, saistībā ar aizskaršanu virtuālajā vidē bērnu vecāki atbildēja, ka tieši meitenes ar to saskaras vairāk. Šī atšķirība jautājumā par virtuālo vidi varētu būt izskaidrojama ar to, ka bērnu vecāki ne vienmēr ir labi informēti par jauniešu interneta lietošanas paradumiem.

Plašāku aptauju, kur bez pašiem skolēniem un bērnu vecākiem tika iesaistīti arī skolotāji, 2019./2020. mācību gadā veica biedrība “Neklusē”. Aptaujās tika iesaistīti 5003 skolēni (aptaujas autori neiekļāva jautājumu par dzimumu) no 55 skolām, 742 skolotāji (92 % sieviešu) no 50 skolām un 1824 vecāki (aptaujas autori neiekļāva jautājumu par dzimumu) no 43 skolām. Aptauja iekļāva skolas Rīgas pilsētā, Kurzemē, Zemgalē un Vidzemē, taču netika iekļauta neviena skola Latgalē. Tika aptaujāti skolēni 1.‒12. klasē, taču lielākā daļa mācījās 5.‒9. klasē (79 %).

Uz jautājumu, vai esi cietis no mobinga pēdējo 12 mēnešu laikā, “Neklusē” pētījumā apstiprinoši atbildēja 16 % skolēnu. Tajā pašā laikā 39 % skolēnu atbildēja, ka ir redzējuši, kā citiem dara pāri, un tikai 5 % aptaujāto skolēnu atbildēja, ka ir bijuši mobinga īstenotāji (51 % nebija saskārušies ar mobingu vispār). Aptaujas atbildēs bija iespējams atzīmēt vairākus atbilžu variantus vienlaicīgi, tādējādi atkarībā no situācijas ikviens aptaujātais var būt bijis agresora, cietušā vai liecinieka lomā.

Zīmīgi, ka cietušie skolēni kā agresorus 7 % gadījumu norādīja skolotājus un 5 % gadījumu – vecākus. Tikai 46 % no cietušajiem meklēja palīdzību, kad jutās slikti mobinga dēļ. 16 % bērnu vecāku nezināja un 18 % tikai daļēji zināja, kas ir mobings. Tikai 61 % bērnu vecāku zina, kā atpazīt situāciju, kurā bērns cieš no mobinga, bet vēl mazāk – 51 % – atpazīst situāciju, kurā bērns ir agresors. Savukārt gandrīz visi skolotāji zināja (91 %) vai vismaz daļēji zināja (9 %), kas ir mobings. Neskatoties uz šīm zināšanām, tikai 33 % skolotāju aptaujā norādīja, ka zina, kā atpazīt mobingu, 62 % drīzāk to zina, bet 5 % to drīzāk nezina (atbildes “nē” bija tikai dažas un nesasniedza 1 %).

Latvijā nav veikti pētījumi par mobinga ietekmi uz sabiedrību kopumā.

Termins “mobings” šobrīd ir minēts tikai divos normatīvajos aktos. Pirmais no tiem ir Finanšu un kapitāla tirgus komisijas normatīvie noteikumi Nr. 141, kur termins minēts saistībā ar darba drošību un pielīdzināts psiholoģiskajam teroram. Otrais ir Ministru kabineta noteikumi Nr. 660, kur darba vides vērtējuma pielikumā starp psiholoģiskajiem faktoriem minēts arī mobings. Vienlaikus regulējums saistībā ar mobingu pēc būtības atrodams citos normatīvajos aktos.

Bērnu tiesības un drošību Latvijā regulē vairāki tiesību akti, tajā skaitā Izglītības likums un Bērnu tiesību aizsardzības likums. Piemēram, Izglītības likuma 55. panta 7. punkts paredz izglītojamā tiesības uz personiskās mantas aizsardzību izglītības iestādē, un likuma 55. panta 8. punkts nosaka izglītojamā tiesības uz dzīvībai un veselībai drošiem apstākļiem izglītības iestādē un tās organizētajos pasākumos. Bērnu tiesību aizsardzības likuma 9. panta otrā daļa nosaka, ka pret bērnu nedrīkst izturēties cietsirdīgi, nedrīkst viņu mocīt un fiziski sodīt, aizskart viņa cieņu un godu. Papildus šī likuma 81. pantā ir noteikta atbildība par fizisku vai emocionālu vardarbību pret bērnu.

Saskaņā ar Latvijas tiesu praksi pret mobingu darba vai amata vietā var iebilst arī tiesas ceļā. Gadījumos, kad strīds ir starp iestādi un amatpersonu (piemēram, ierēdni), lietu izskata administratīvajā tiesā, bet strīdus starp darba devēju un darbinieku izskata vispārējās jurisdikcijas tiesā.

Jau vismaz 2012. gadā Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments savā spriedumā (SKA-150/2012) pieminēja mobingu, atsaucoties uz Jāņa Neimaņa izdevumā “Jurista Vārds” 2004. gadā publicētu rakstu par psiholoģisko teroru. Ar šo spriedumu Augstākā tiesa atcēla zemākas tiesu instances spriedumu, norādot uz nepieciešamību tiesai pārbaudīt mobinga identificējošo pazīmju kopumu, nevis vērtēt lietu formāli. Tāpat Augstākā tiesa minētajā spriedumā mobinga kontekstā norādīja uz Satversmes 94. pantu par ikviena tiesībām uz brīvību un personas neaizskaramību.

Lai gan Darba likumā nav tieši pieminēts mobings, Augstākās tiesas Civillietu departaments 2017. gadā atzina (SKC-1267/2017), ka mobinga gadījumā darbavietā ir piemērojama Darba likuma 9. panta pirmā daļa un 29. panta pirmā un devītā daļa. Papildus tiesa spriedumā mobingu definēja šādi: “Mobings ir psiholoģiskais terors, kas ietver sistemātisku naidīgu un neētisku komunikāciju no vienas vai vairākām personām (priekšnieks vai darba kolēģu grupa) un vērsts galvenokārt pret vienu indivīdu ar mērķi viņu atsvešināt, izstumt no kolektīva, radīt apstākļus, ka viņš darbu pamet.”

Savukārt 2020. gada spriedumā (SKC-276/2020) Augstākās tiesas Civillietu departaments nosprieda, ka “mobinga gadījumā tiek pārkāpts vienlīdzīgu tiesību princips, un tas kvalificējams kā Darba likuma 7. panta pirmās daļas un 28. panta otrās daļas pārkāpums”. Šajā spriedumā tiesa paskaidroja, ka mobings jāvērtē pēc būtības un nav noteikta laika nogriežņa, ar kuru var definēt, ka konkrētās darbības ir vai nav kvalificējamas kā mobings. Ņemot vērā to, ka pēc definīcijas viens no mobinga priekšnosacījumiem ir ilgstoša rīcība vai darbība, šis lēmums ir interesants tiesu prakses piemērs. Turklāt tiesa lēma, ka mobinga gadījumos cietušajai personai pienākas arī atlīdzība par morālo kaitējumu.

Augstākās tiesas Civillietu departaments 2017. gadā lietā SKC-308/2017 nosprieda, ka, darba ņēmējs, uzsakot darba līgumu saistībā ar mobingu, var nekavējoši izbeigt darba attiecības, proti, mobings ir “apstāklis, kas, pamatojoties uz tikumības un taisnprātības apsvērumiem, neļauj turpināt darba tiesiskās attiecības” (parastā kartībā darba līgumu uzteic 30 dienas iepriekš). Papildus tiesa atzīmēja, ka gadījumos, kad darba ņēmējs norāda uz apstākļiem vai personu darbībām, kas pirmšķietami liecina par mobingu, pienākums pierādīt vienlīdzīgas attieksmes ievērošanu pāriet pie darba devēja.

Latvijā šobrīd nav ieviesti pasākumi vai programmas nacionālā līmenī, kuru mērķis būtu izskaust mobingu izglītības sistēmā vai darbavietās. OECD PISA pētījumā tika atklāts, ka valstīs ar nacionāla līmeņa antimobinga programmām bija vidēji mazāka mobinga izplatība nekā valstīs, kurās šādu programmu nebija. Vienlaikus gan publiskais sektors, gan nevalstiskās organizācijas Latvijā ir īstenojušas dažādus epizodiskus pasākumus, lai cīnītos ar mobinga cēloņiem un sekām.

Saistībā ar vairākām sūdzībām un iesniegumiem 2009. gadā Tiesībsarga birojs veica speciālu pētījumu, lai noskaidrotu pedagogu sagatavotību mobinga gadījumos, lai varētu “konstatēt iespējamās nepilnības bērnu tiesību aizsardzības sistēmā un sniegt atbalstu gan praktiķiem, kas strādā ar bērniem, gan likumdevējam, pilnveidojot tiesību aktus bērnu tiesību jomā”.

Valsts policija veic dažādus prevencijas pasākumus, kuru mērķauditorija ir bērni un jaunieši. Kopš 1998. gada, sākoties mācību gadam, Valsts policija organizē Drošības dienas skolās (līdz 2003. gadam programmas nosaukums bija “Policijas diena”), kurās tiek runāts arī par jauniešu savstarpējām attiecībām, vardarbību un destruktīvas uzvedības sekām. 2019. gadā Valsts policija rīkoja informatīvu akciju ar nosaukumu “Noņem rozā brilles” un semināru “Drošība izglītības iestādē”. Akcijas mērķis bija izglītot jauniešus par to, kā atpazīt iespējamo varmāku un izvairīties no bīstamām attiecībām. Savukārt seminārs bija domāts izglītības iestāžu darbiniekiem, lai stiprinātu policijas un izglītības iestāžu sadarbību, pārrunātu aktuālās problēmas un drošības jautājumus skolu vidē un meklētu iespējamos risinājumus.

Nevalstiskajā sektorā Latvijā aktīvi darbojas nodibinājums “Centrs Dardedze”, kas ir izveidojis programmu pusaudžiem (5.‒9. klase) “Drosme draudzēties”. Programmas mērķis ir ar dažādām interaktīvām metodēm mazināt mobingu un vardarbību pusaudžu vidū. Savukārt attiecībā uz pirmsskolas un sākumskolas audzēkņiem tiek realizēta atsevišķa antimobinga programma ‒ “Lielā dzīves skola” ‒, kurā ietilpst apmācības mobinga atpazīšanā, kā arī tiek apgūtas empātijas, problēmu risināšanas un citas prasmes.