“Mobings” kā termins latviešu valodā tiek izmantots gan pētniecībā, gan tiesu praksē, taču Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisija oficiāli nav apstiprinājusi mobingu kā terminu latviešu valodā.

Parasti mobingu iedala tiešā (piemēram, apsaukāšana vai fiziska vardarbība), netiešā formā (piemēram, baumu izplatīšana vai ignorēšana) un kibermobingā (piemēram, nesaskaņota foto augšupielāde interneta sociālajos tīklos vai dalīšanās ar privātu informāciju, lai par kādu ņirgātos). Vienreizēja ņirgāšanās vai agresīva uzvedība nav mobings, taču šādas darbības var ar laiku pāraugt arī mobingā.

Mobings pilda sociālo funkciju, tas rodas vai tiek veikts, lai nostiprinātu nesamērīgu spēka sadali kādā sociālajā grupā vai kopienā. Tā mērķis ir iedibināt hierarhiju, ko veido uz spēku balstītas attiecības, kurās viena persona vai personu grupa ieņem spēcīgāku pozīciju nekā visi pārējie. Neviens nav pasargāts no mobinga, jo par iemeslu tam var tikt izmantoti tādi faktori kā cietušā dzimums, vecums, rase, reliģiskā piederība vai uzskati, socioekonomiskais statuss, valoda, fiziskais izskats vai spējas, intelektuālās spējas, seksuālā orientācija un citi.

Starptautiskās skolēnu kompetences vērtēšanas programmas OECD PISA pētījumā 2018. gadā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (Organisation for Economic Co-operation and Development, OECD) valstīs vidēji 23 % skolēnu (15 gadu vecumā) tika pakļauti mobingam. Vislielākā mobinga izplatība bija Latvijā (35 %), Kolumbijā (32 %) un Jaunzēlandē (32 %), vismazākā ‒ Korejā (9 %), Nīderlandē (12 %) un Portugālē (14 %). Starp pētījuma partnervalstīm, kas nav OECD sastāvā, lielākie mobinga rādītāji bija Filipīnās (65 %), Brunejā (50 %), Dominikānas Republikā (44 %) un Marokā (44 %), mazākie – Ķīnas Republikā Taivānā (13 %), Ķīnas Tautas Republikā (18 %, pētījumā iekļautas tikai Pekina, Šanhaja, Dzjansu un Džedzjana) un Horvātijā (18 %). Salīdzinot ar 2015. gadu, skolēnu daļa, kas cieš no mobinga, palielinājās visu valstu vidū vidēji par 4 %.

Vairāk nekā 10 % skolēnu 67 no 75 valstīm (OECD un pētījuma partneru valstīs) 2018. gadā norādīja, ka cieš no vienaudžu ņirgāšanās vairākas reizes mēnesī, un OECD valstu vidū vidēji 7 % skolēnu ziņoja, ka citi viņus fiziski ietekmē sitot vai grūstot. Vairākumā gadījumu mobings bija psiholoģiska rakstura, nevis fiziska vardarbība. Kopumā mobinga izplatība vislielākos rādītājus sasniedz 7.‒8. klasē un pēc tam pakāpeniski samazinās.

Mobings nav tikai jauniešu problēma, ar to saskaras arī pieaugušie. Pētījumos par mobingu starp pieaugušajiem vislielākā uzmanība tiek pievērsta darbavietām. Mobinga izplatība darbavietās var krasi atšķirties (no 4 % līdz 15 %). To ietekmē dažādās valstu kultūras un atšķirīgās darba nozares.

Ņemot vērā, ka mobings ir komplekss fenomens, šobrīd nav vienotas teorijas un vienprātības par to, kādi faktori un apstākļi ir galvenie tā izraisītāji vai veicinātāji. To, vai kāds iesaistīsies mobingā, var ietekmēt šīs personas pašas uzskati par vardarbību un sabiedrībā pieņemtiem uzvedības modeļiem, vecāku vai draugu uzvedība, apstākļi skolā un ģimenē, spēja kontrolēt savas emocijas un citi aspekti.

Vidēji vairāk zēnu nekā meitenes iesaistās mobingā. Zēni biežāk ir arī fiziski vardarbīgi, kamēr meitenes vairāk izmanto netiešās mobinga formas. Visbiežāk kā faktori, kas varētu būt iemesls vai ir saistīti ar mobingu, tiek minēti: nespēja risināt sociālās problēmas vai nesaskaņas; uzvedības problēmas; tendence savas negatīvās emocijas projicēt uz āru; slikti akadēmiskie rādītāji; negatīvi uzskati par citiem; ģimenes apstākļi, ko raksturo bieži konflikti un nepietiekama bērna uzraudzība.

Mobings ir civilizācijas sastāvdaļa, kas sastopama kā starp senām mednieku-vācēju sabiedrībām, tā arī mūsdienās. Senajās sabiedrībās mobings kalpoja kā izdzīvošanas taktika resursu ierobežotā pasaulē. Mūsdienās evolucionārais dzinulis par izdzīvošanu un tieksme izkonkurēt citus pārgājis uz izglītības, sociālo un ekonomisko sfēru (piemēram, baumu izplatīšana par konkurējošu studentu cīņā par stipendiju). Arī mūsdienās ir sabiedrības vai sociālās vides, kurās mobings tiek uzskatīts par normālu pieaugšanas vai pieredzes iegūšanas sastāvdaļu, neskatoties uz tā negatīvajām sekām, kas ietekmē iesaistītās personas.

Obligātai izglītībai kļūstot par vienu no 20. gs. neatņemamām sastāvdaļām lielākajā daļā pasaules valstu, zinātnieki sāka pievērst uzmanību mobinga problēmām skolā. Viens no pirmajiem bija psihologs Dāns Olveuss (Dan Olweus), kurš 20. gs. 70. gados mobingu definēja kā “nevēlamu agresīvu uzvedību, kas tiek atkārtota ilgākā laika periodā un ietver varas vai spēka disbalansu”. Savos pētījumos D. Olveuss secināja, ka mobings nav tikai fiziska vardarbība, bet tam ir arī psiholoģiska dimensija. Balstoties uz šo pētījumu rezultātiem, tika izstrādātas pirmās mobinga novēršanas un ierobežošanas programmas skolās.

Lai gan mobinga izpēte skolās bija aizsākusies jau 20. gs. 70. gados, zinātnieku interese par mobingu darbavietās pieauga krietni vēlāk. Izņēmums ir amerikāņu antropoloģes un psihiatres Kerolas Brodskas (Carroll Brodsky) monogrāfija “Cietušais darbinieks” (The Harassed Worker, 1976), taču šis darbs neguva plašu rezonansi. Līdzīgi kā ar pētniecību skolās, arī mobingam darbavietās uzmanība sākotnēji tika pievērsta Skandināvijas valstīs. Zviedru psihologs Heincs Leimans (Heinz Leymann) 1986. gadā zviedru valodā publicēja grāmatu “Mobings – psiholoģiskā vardarbība darbā” (Vuxenmobbning – Ompsykiskt void i arbetslivet) un 1993. gadā ar tādu pašu nosaukumu izdeva darbu Vācijā (Mobbing: Psychoterror am Arbeitsplatz und wie man sich dagegen wehren kann), kas jau bija domāts plašākai sabiedrībai. Bez H. Leimana Skandināvijā mobingu darbavietās pētīja arī norvēģu psihologs Sveins Kile (Svein Kile), taču plašāku rezonansi Rietumeiropas valstīs šis jautājums ieguva, pateicoties Andreas Adamsas (Andrea Adams) grāmatai “Mobings darbā” (Bullying at Work, 1992) un viņas veidotajai Lielbritānijas nacionālās radiostacijas (British Broadcasting Corporation) dokumentālo programmu sērijai ar tādu pašu nosaukumu.

Attīstoties ikdienā izmantotajām tehnoloģijām, it sevišķi internetam, mūsdienās arvien biežāk sastopams kibermobings. Salīdzinot ar citām mobinga formām, kibermobings ir retāk izplatīts, taču, mainoties sabiedrības ikdienas paradumiem un komunikācijai (piemēram, aktīva interneta sociālo tīklu izmantošana), pēdējos gados ir novērots tā pieaugums. OECD PISA pētījumā tika secināts, ka ilgāks ikdienā pavadītais laiks internetā bija tieši proporcionāls paaugstinātam kibermobinga riskam. Pētījumos un eksperimentos pierādīts, ka relatīvā anonimitāte, nesodāmības sajūta un citi faktori ietekmē to, vai persona iesaistīsies kibermobingā.

Viens no pirmajiem mobinga gadījumiem, kas ieguva plašu rezonansi pasaulē, bija amerikāņu pusaudzes, 13 gadu vecās Meganas Maijeres (Megan Taylor Meier) pašnāvība 2006. gadā. M. Maijere izmantoja tajā laikā populāro sociālo tīklu “MySpace”, kur viņa sarakstījās ar kādu puisi, kuru nekad nebija satikusi. Puisis sāka par viņu ņirgāties, vēlāk viņam piebiedrojās arī citi, jo daļa abu sarakstes tika nopludināta internetā. Tikai pēc M. Maijeres pašnāvības atklājās, ka “puisis” patiesībā ir kādas viņas draudzenes māte, kura dzīvo turpat netālu un kura kopā ar savu meitu un vēl vienu personu izveidoja šo sociālo tīklu kontu.

Tāpat plaši pazīstams ir Hannas Smitas (Hannah Smith) gadījums. 2013. gadā Lielbritānijā dzīvojošā 14 gadus vecā H. Smita tika atrasta pakārusies savā istabā. Tika noskaidrots, ka H. Smita cieta no mobinga sociālajā tīklā “Ask.fm”, kas jau tobrīd bija saistīts ar vairākām jauniešu pašnāvībām Eiropā un Amerikas Savienotajās Valstīs. Turklāt kibermobings pret H. Smitu nebeidzās pat pēc viņas nāves. Sociālajā tīklā “Facebook” tika izveidota speciāla lapa par piemiņu H. Smitai, taču arī tajā tika novērota ņirgāšanās un negatīvi komentāri. Pēc šī pašnāvības gadījuma gan Lielbritānijā, gan citur bija novērojams sabiedrības spiediens lielākajiem sociālo tīklu uzņēmumiem ieviest stingrāku regulējumu, lai cīnītos ar kibermobingu.

Saistībā ar mobingu darbavietā ievērojami plašu rezonansi guva Francijas telekomunikāciju uzņēmuma Orange (līdz 01.07.2013. France Télécom) gadījums. Vairākus gadus ilgajā tiesvedībā uzņēmuma vadība tika apsūdzēta vismaz 19 darbinieku pašnāvībās, kā arī 12 darbinieku pašnāvības mēģinājumos. Tiesas procesā mobings darbavietā tika minēts kā galvenais iemesls darbinieku pašnāvībām. Visas darbinieku pašnāvības notika 2007.‒2010. gadā, kad uzņēmums tika privatizēts un vadības mērķis bija likvidēt 22 000 darbavietu un pārkvalificēt vēl 10 000 darbinieku. Francijas krimināltiesa (pirmajā instancē) 2019. gada beigās uzņēmumam piesprieda maksimālo iespējamo sodu 75 000 eiro apmērā. Orange bijušajam vadītājam Didjē Lombāram (Didier Lombard) tiesa piesprieda viena gada cietumsodu, savukārt viņa vietniekam Luijam Pjēram Venē (Louis-Pierre Wenès) un bijušajam personāldaļas vadītājam Olivjē Barbero (Olivier Barberot) viena gada cietumsodu ar astoņu mēnešu nosacītu sodu. Papildus visām trim minētajām personām piespriests 15 000 eiro liels naudas sods. Vēl četriem vadošajiem uzņēmuma darbiniekiem piespriests četru mēnešu nosacīts cietumsods un 5000 eiro naudas sods.

Sākoties mobinga izpētei, drīz vien sekoja arī centieni to ierobežot un novērst. Sākotnēji lielāka uzmanība tika pievērsta tieši fiziskai vardarbībai, taču mūsdienās liels uzsvars tiek likts uz kibermobingu. Visefektīvākās programmas un kampaņas cīņā pret mobingu ir tās, kurās tiek strādāts ar visām iesaistītajām pusēm. Turklāt jāņem vērā, ka bieži mobingā ir arī liecinieki un personas, kas tajā brīdī atrodas tuvumā (tajā skaitā pedagogi). Viens no labākajiem veidiem mobinga ierobežošanā ir kopējās izglītības iestādes (vai darbavietas) vides uzlabošana, kurā mobings netiek pieļauts un aculiecinieki tiek motivēti iesaistīties, nepieļaujot situācijas saasināšanos vai aizstāvot cietušos.

Starptautiskā līmenī nav konkrēta regulējuma, kas būtu tieši attiecināms uz mobingu. Vienlaikus pastāv arī mobinga novēršanas programmas, kas nav saistītas ar normatīvo regulējumu, bet gan vērstas tieši uz izglītības iestādēm. Attiecībā uz nepilngadīgajiem 1989. gadā Apvienoto Nāciju Organizācijas (United Nations) Ģenerālajā asamblejā tika pieņemta konvencija par bērnu tiesībām. Šīs konvencijas 19. panta 1. daļā dalībvalstīm tiek uzlikts pienākums aizsargāt bērnus pret “visu veidu fizisku vai psiholoģisku vardarbību, apvainojumiem vai ļaunprātībām, gādības trūkumu vai paviršu izturēšanos, rupju apiešanos vai ekspluatāciju, arī pret seksuālajām ļaunprātībām”.

OECD PISA pētījumā tika atklāts, ka valstīs ar nacionāla līmeņa antimobinga programmām bija vidēji mazāka mobinga izplatība nekā valstīs, kur šādu programmu nebija. Pētījumā tiek minēti vairāki elementi, kam būtu jāpievērš uzmanība, veidojot antimobinga programmas: drošas un pozitīvas vides veidošana skolās un klasēs; sistemātiska datu ievākšana par vardarbību un mobingu skolās; skolotāju un pedagogu izglītošana par vardarbību, mobingu un klasvadību; mobingā cietušo skolēnu atbalstīšana un citi.

Mobingam bieži ir negatīvas un potenciāli ilgstošas sekas, kas attiecas ne tikai uz cietušo, bet arī uz pāri darītāju. Tas rezultējas ar negatīvu ietekmi uz šo cilvēku psihoemocionālo stāvokli, pašapziņu, spēju veidot jēgpilnas attiecības, mācībām un darbu. Skolēni, kuri regulāri cieš no mobinga, vairāk jūtas noskumuši, vientuļi un neapmierināti ar savu dzīvi. Šādiem skolēniem ir paaugstināts risks kavēt stundas, kas ilgtermiņā ietekmē viņu akadēmisko sniegumu. OECD PISA pētījumā tika novērots, ka biežāk cietušajiem skolēniem bija vidēji par 21 punktu sliktāki rezultāti lasītprasmē, salīdzinot ar pārējiem skolēniem. No mobinga cietušajiem ir palielināts risks saistībā ar depresiju, stresu, trauksmi vai nemieru, kā arī domām par pašnāvību un tās mēģinājumiem.

Pat ja kāds ir cietis no mobinga tikai pamatskolā, tas nenozīmē, ka negatīvās psiholoģiskās vai fiziskās sekas ir pārejošas. Personām, kurām ir bijusi jebkāda loma mobingā, var rasties tālejošas sekas turpmākajā dzīvē. Longitudinālos pētījumos atklāts, ka no mobinga cietušajiem skolēniem arī pieaugušā vecumā saglabājas lielāks risks ciest no depresijas, agorafobijas (bailes atstāt māju, iegriezties veikalos, bailes no drūzmas un sabiedriskām vietām), kā arī citiem ar trauksmi un paniku saistītiem psihiskiem traucējumiem. Lielbritānijā pēc 50 gadus ilgas konkrētas cilvēku grupas novērošanas pētnieki secināja, ka septiņu gadu vecumā piedzīvots mobings var palielināt pašnāvības risku tālākajā dzīvē.

Salīdzinot ar mobingā neiesaistītajiem skolēniem, agresīviem skolēniem ir sliktākas attiecības ar vienaudžiem un vidēji zemākas sekmes skolas laikā. Pēc pilngadības sasniegšanas tas nozīmē paaugstinātu risku ciest no depresijas, izdarīt kriminālpārkāpumus (it sevišķi vardarbīgus noziegumus), lietot narkotikas, smēķēt, palikt bez darba un gūt zemākus sasniegums izglītībā. Turklāt tiem skolēniem, kuri ņirgājās par citiem skolas laikā, vidēji ir sliktākas attiecības ar kolēģiem darbā.

Tie, kas cieš no mobinga darbā, pakļauti lielākam depresijas, stresa un pašnāvniecisku (suicidālu) domu riskam, kā arī asinsvadu slimību un diabēta attīstībai. Turklāt pētījumos apstiprināts, ka no mobinga cietušie, salīdzinot ar citiem kolēģiem, biežāk ziņo par miega traucējumiem, darba kavēšanu slimības dēļ, darba veikšanu, neskatoties uz mentālajām vai fiziskajām problēmām (presenteeism), kā arī biežāk pauž vēlmi pamest darbu vai pensionēties priekšlaicīgi. Mobings uzņēmumos rada biežāku darbinieku mainību un zemāku kopējo produktivitāti. Publiska mobinga strīdu risināšana var būtiski kaitēt pašiem darba devējiem, jo tā negatīvi ietekmē uzņēmuma vai iestādes reputāciju gan darba ņēmēju, gan sadarbības partneru acīs.

Mobingam ir arī tieša ietekme uz sabiedrību kopumā. Tajā pašā laikā nav iespējams aprēķināt kopējos ekonomiskos zaudējumus valstij, ko veido ar mobingu saistītie veselības aprūpes izdevumi dažādu psihisko traucējumu ārstēšanai, zaudētā produktivitāte, neiegūstot vai zaudējot izglītību un darbu, pieaugošs noziegumu vai pašnāvību skaits.