“Kibermobings” kā termins latviešu valodā tiek izmantots pētniecībā, žurnālistikā un izglītības nozarē, taču Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisija oficiāli to nav apstiprinājusi.

Kibermobings ir viena no mobinga formām, ko raksturo informācijas un komunikācijas tehnoloģiju izmantošana (piemēram, nesaskaņota foto augšupielāde interneta sociālajos tīklos vai dalīšanās ar privātu informāciju, lai par kādu ņirgātos). Viens no mobinga priekšnosacījumiem ir ilgstoša rīcība vai darbība, un to parasti raksturo varas nesamērīgums starp agresoru un cietušo. Šis varas nesamērīgums var būt fizisks (piemēram, augums vai spēks) vai sociāls (piemēram, popularitāte vienaudžu vidū), taču kibermobingam šādi priekšnosacījumi nav nepieciešami. Prasmes izmantot informācijas un komunikācijas tehnoloģijas (daži pētnieki tās arī uzskata par pārākumu) dod jebkuram iespēju nodarīt kaitējumu citiem.

Komunikāciju tiešsaistē raksturo iespējas saturu ļoti īsā laikā pavairot un izplatīt, relatīvā satura mūžība jeb permanence (nav iespējams saturu izdzēst), nespēja kontrolēt publicēto saturu un tā nepārtrauktā pieejamība. Tradicionālā mobinga gadījumos, piemēram, aizejot mājās, ir iespējams izvairīties no pāri darīšanas, taču kibermobings var notikt jebkurā laikā un vietā. Ņemot vērā to, ka jaunieši arvien vairāk veido un uztur savstarpējās attiecības virtuālajā vidē un sociālajos tīklos, ir tikpat kā neiespējami izvairīties no kibermobinga, ja to ir sākts vērst pret personu. Turklāt internetā publicētais saturs var ļoti īsā laikā nonākt līdz simtiem vai pat tūkstošiem cilvēku. Nespēja izdzēst internetā ievietoto saturu vai tā atkārtota parādīšanās pēc kāda laika no jauna ir viena no kibermobinga raksturīgajām iezīmēm. Tieši šis faktors ir īpaši sāpīgs cietušajiem, kuriem, nomainot izglītības iestādi, darbavietu vai pārceļoties uz citu valsti, var nākties atkal pārdzīvot ņirgāšanos vai izsmiešanu, tādējādi radot pilnīgu bezspēcības sajūtu.

Neredzot cietušo klātienē vai kibermobinga sekām iestājoties daudz vēlāk, ir mazāka iespēja, ka agresors izjutīs empātiju un apzināsies savu darbību negatīvo ietekmi uz cietušo. Iespējams, ka vislielākā ietekme uz kibermobingu un antisociālu uzvedību tiešsaistē ir relatīvajai anonimitātei. Agresori bieži uztver sevi kā anonīmus, slēpjoties aiz viltus identitātēm, un domā, ka viņu darbības nav sodāmas vai viņus neizdosies sodīt.

Ņemot vērā straujo tehnoloģiju attīstību pēdējās desmitgadēs, kibermobings ir salīdzinoši jauns fenomens. Pagaidām pētniecība par kibermobingu ir vēl nosacītā sākuma stadijā, un vairums pētījumu pievērš uzmanību tieši jauniešiem un bērniem. Viens no lielākajiem šķēršļiem izplatības un salīdzinošu datu iegūšanā ir dažādās kibermobinga definīcijas un izmantotās pētījuma metodes. Tādējādi zinātniskās publikācijās ciešana no kibermobinga ir fiksēta amplitūdā 2,38–90,86 % un kibermobinga agresija: 0,54–54,3 %. Lielākajā daļā gadījumu ciešana no kibermobinga pārklājas ar ciešanu no mobinga kopumā, taču vidēji 10–15 % aptaujāto atklāj, ka cieš tikai no kibermobinga.

Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (Organisation for Economic Co-operation and Development, OECD) publicētajā pētījumā, kurā piedalījās 29 valstis un apkopoti dati par 2013.‒2014. gadu, vidēji 9 % skolēnu 15 gadu vecumā vismaz reizi dzīvē ir bijuši pakļauti kibermobingam. Vislielākie rādītāji bija Lietuvā (24 %), Ungārijā (19,5 %) un Īrijā (16 %), bet vismazākie – Grieķijā (4 %), Islandē (4,5 %) un Vācijā (5,5 %). Lielākajā daļā pētījumā iekļauto valstu meitenes vairāk ziņoja par kibermobingu, taču Dānijā, Izraēlā un Spānijā tieši pretēji – lielākā daļa cietušo bija zēni. Pētījuma iniciatori ir norādījuši, ka šie skaitļi, iespējams, neatspoguļo reālo situāciju, jo ne visi cietušie ir atklāti par savu situāciju.

Salīdzinot ar citām mobinga formām, kibermobings ir retāk izplatīts, taču, mainoties sabiedrības ikdienas paradumiem un komunikācijai (piemēram, aktīva interneta sociālo tīklu izmantošana), pēdējos gados ir novērots tā pieaugums. Starptautiskās skolēnu kompetences vērtēšanas programmas OECD PISA pētījumā tika secināts, ka ilgāks ikdienā pavadītais laiks internetā bija tieši proporcionāls paaugstinātam kibermobinga riskam.

Kibermobings, tāpat kā citas mobinga formas, ir komplicēts sociālais fenomens, un šobrīd nav vienotas teorijas, kas izskaidrotu vai paredzētu to. Statistiski vidēji pētījumos ar nepilngadīgajiem visbiežāk kibermobinga agresors ir vecāks zēns, kurš jau iepriekš ir iesaistījies tradicionālajā mobingā. Pie faktoriem, ko pētnieki attiecina uz agresoriem, tiek minēti pozitīvs uzskats par agresiju, uzvedības problēmas, antisociāla personība (piemēram, narcisisms, impulsivitāte u. c.), empātijas trūkums pret citiem, negatīva skolas vide, sliktas attiecības ar vienaudžiem, kā arī ģimenes apstākļi, ko raksturo bieži konflikti un nepietiekama bērna uzraudzība. Parasti tradicionālā mobinga agresori iesaistās arī kibermobingā un tradicionālā mobinga upuri cieš arī no kibermobinga. Vairāki pētījumi parādījuši, ka atsevišķos gadījumos cietušie no tradicionālā mobinga paši kļūst par agresoriem un atspēlējas saviem pāri darītājiem virtuālajā vidē.

Salīdzinot ar citām mobinga formām, kibermobings ir vairāk izplatīts mazliet vecākiem pusaudžiem, jo tā īstenošanai ir nepieciešams vairāk prasmju un zināšanu saistībā ar tehnoloģijām. Riskantas darbības internetā (piemēram, vecumam nepiemērota satura patērēšana) un prasmes izmantot dažādas tehnoloģijas pētījumos ir saistītas ar lielāku iespēju kļūt par kibermobinga agresoru.

Gan aptaujās, gan kontrolētos eksperimentos ir pierādīts, ka internetu raksturojošajiem faktoriem, piemēram, anonimitātei un nesodāmības sajūtai, ir ietekme uz cilvēka uzvedību tiešsaistē. Amerikāņu psihologs Džons Sūlers (John Suler) apvienoja visus šos faktorus vienā teorijā – tiešsaistes disinhibīcijas efekts (online disinhibition effect) –, kas tika publicēta 2004. gadā. Saskaņā ar Dž. Sūlera teoriju cilvēki tiešsaistē ir atraisītāki un atvērtāki nekā reālajā dzīvē. Šim efektam ir arī pozitīvas iezīmes (piemēram, spēja runāt tiešsaistē par tādām problēmām, ko klātienē nepietiktu drosmes darīt), kuras Dž. Sūlers nosauca par labdabīgu disinhibīciju (benign disinhibition), taču citos gadījumos šim efektam ir izteikti negatīvas sekas, kā kibermobings, ko pētnieks nosauca par ļaunprātīgu disinhibīciju (toxic disinhibition). Tādējādi tiešsaistes vide darbojas kā mediators, kas var pastiprināt gan pozitīvās, gan negatīvās cilvēku īpašības un uzvedību. Vairākos pētījumos ir parādīts, ka šis negatīvais faktors jeb ļaunprātīga disinhibīcija ir statistiski ticami saistīts ar iesaistīšanos kibermobingā.

Attīstoties informācijas un komunikācijas tehnoloģijām, ir novērojams kibermobinga proporcionāls pieaugums, salīdzinot ar citām mobinga formām. Vairumā kibermobinga gadījumu draugi, ģimene un citas iesaistītās puses neuztver pilnībā nopietni cietušā sūdzības par to, ka ir grūti tikt galā ar kibermobingu, jo visas darbības notiek sociālajos tīklos vai citās tiešsaistes platformās.

Viens no pirmajiem kibermobinga (arī mobinga vispār) gadījumiem, kas ieguva plašu rezonansi pasaulē, bija amerikāņu pusaudzes, 13 gadus vecās Meganas Maijeres (Megan Taylor Meier) pašnāvība 2006. gadā. M. Maijere izmantoja tajā laikā populāro sociālo tīklu “MySpace”, kur viņa sarakstījās ar kādu puisi, kuru nekad nebija satikusi. Puisis sāka par viņu ņirgāties, vēlāk viņam piebiedrojās arī citi, jo daļa abu sarakstes tika nopludināta internetā. Tikai pēc M. Maijeres pašnāvības atklājās, ka “puisis” patiesībā ir kādas viņas draudzenes māte, kura dzīvo turpat netālu un kura kopā ar savu meitu un vēl vienu personu izveidoja šo sociālo tīklu kontu.

Nepilnus divus gadus vēlāk, 2008. gadā, Amerikas Savienoto Valstu (ASV) presē plaši tika aprakstīts 18 gadu vecās Džesikas Loganas (Jessica Logan) kibermobinga gadījums, kam arī bija traģiskas sekas. Dž. Logana mācījās 12. klasē vienā no Sinsinati vidusskolām, un viņai bija attiecības ar kādu puisi. Attiecību laikā Dž. Logana šim puisim elektroniski aizsūtīja fotoattēlu, kurā bija redzama kaila, taču pēc abu šķiršanās šis fotoattēls tika izplatīts publiski, un tas nonāca pie simtiem vienaudžu vēl vismaz septiņās citās apgabala skolās. Dž. Loganas kibermobingā tika izmantotas īsziņas, kā arī sociālie tīkli “Facebook” un “MySpace”. Nevarot izturēt šo ņirgāšanos, Dž. Logana izdarīja pašnāvību pakaroties.

Savukārt amerikānim Taileram Klementi (Tyler Clementi) bija 18 gadu, kad viņš 2010. gada septembrī sāka studijas universitātē. T. Klementi nezinot, viņa istabas biedrs Daruns Ravi (Dharun Ravi) un studente Mollija Veja (Molly Wei) izmantoja datoru un tīmekļkameru, lai nofilmētu, kā T. Klementi skūpstās ar kādu vīrieti. Nākamajā dienā D. Ravi par to izplatīja ziņu sociālajā tīklā “Twitter”, aicinot lasītājus noskatīties ierakstīto video, kā arī plānoja jau nākamo reizi, kad slepus veikt ierakstu. T. Klementi vēlāk uzzināja par šiem “Twitter” ierakstiem un oficiāli sūdzējās universitātei, lūdzot atsevišķu istabu kopmītnēs. Trīs dienas pēc filmēšanas incidenta T. Klementi izdarīja pašnāvību, nolecot no Džordža Vašingtona tilta.

Plašu rezonansi ieguva 2012. gadā 15 gadus vecās kanādietes Amandas Todas (Amanda Todd) “YouTube” vietnē publicētais video, kurā viņa stāstīja par savu kibermobinga pieredzi. Šobrīd šis video ir skatīts jau vairāk nekā 20 miljonus reižu. Mazliet vairāk nekā mēnesi pēc video publicēšanas A. Toda izdarīja pašnāvību. A. Toda bija 7. klases skolniece, kad viņa izmantoja interneta iespējas, lai komunicētu ar nezināmiem cilvēkiem tiešsaistē. Vienā šādā gadījumā kāds svešinieks pierunāja A. Todu atkailināt savas krūtis. Kad A. Toda nepakļāvās turpmākai šantāžai, šis svešinieks izplatīja ekrānuzņēmumu publiski internetā. Neskatoties uz to, ka A. Toda vairākas reizes mainīja dzīvesvietu un arī skolu, šim svešiniekiem vienmēr izdevās viņu atrast no jauna un, izmantojot viltus “Facebook” profilus, nosūtīt fotogrāfijas jaunās skolas darbiniekiem un skolēniem.

Tāpat plaši pazīstams ir britu pusaudzes Hannas Smitas (Hannah Smith) gadījums. 2013. gadā Lielbritānijā dzīvojošā 14 gadus vecā H. Smita tika atrasta pakārusies savā istabā. Tika noskaidrots, ka H. Smita cieta no kibermobinga sociālajā tīklā “Ask.fm”, kas jau tobrīd bija saistīts ar vairākām jauniešu pašnāvībām Eiropā un ASV. Turklāt kibermobings pret H. Smitu nebeidzās pat pēc viņas nāves. Sociālajā tīklā “Facebook” tika izveidota speciāla lapa par piemiņu H. Smitai, taču arī tajā tika novērota ņirgāšanās un negatīvi komentāri. Pēc šī pašnāvības gadījuma gan Lielbritānijā, gan citur bija novērojams sabiedrības spiediens lielākajiem sociālo tīklu uzņēmumiem ieviest stingrāku regulējumu, lai cīnītos ar kibermobingu.

Pusaudži nav vienīgie, kas cieš no kibermobinga. 2020. gada maijā pašnāvību izdarīja 22 gadu vecā profesionālā cīkstone un televīzijas šova “Terrace House” zvaigzne japāniete Hana Kimura (木村花, Hana Kimura). Īsi pirms nāves H. Kimura publicēja vairākus ierakstus savos “Twitter” un “Instagram” profilos, kuros rakstīja par sevis savainošanu un pārpublicēja negatīvus komentārus, kas attiecināti personīgi uz viņu.

Apvienoto Nāciju Organizācijas (United Nations) Ģenerālās asamblejas Cilvēktiesību padomē 2016. gada 5. janvārī tika iekļauts ģenerālsekretāra īpašā pārstāvja par vardarbību pret bērniem gada ziņojums. Šajā ziņojumā tika atzīmēts, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas konvencijas par bērna tiesībām 19. pants aizsargā bērnus no visām vardarbības formām, ieskaitot tās, kur tiek izmantotas informācijas un komunikācijas tehnoloģijas, pieminot arī kibermobingu.

Lielākajā daļā pasaules valstu nav specifisku likumu, kas ir attiecināti uz kibermobingu. Tiek izmantots krimināllikums, datu aizsardzības vai citi likumi, kas ierobežo uzmākšanos (seksuālu), goda un cieņas aizskaršanu, nelikumīgu personisko datu augšupielādēšanu un citas darbības, kas raksturo kibermobingu. ASV (ne visos štatos), Lielbritānijā, Kanādā, Singapūrā un Jaunzēlandē par iepriekš minētajām darbībām var draudēt reāls cietumsods.

Viens no veiksmīgākajiem veidiem, kā cīnīties ar kibermobingu, ir iekļaut informācijas un komunikācijas tehnoloģiju jautājumus jau esošajās preventīvajās antimobinga programmās. Pētījumos ir pierādīts, ka programmas, ar kurām ir izdevies samazināt kibermobinga incidentus, bija vērstas uz spēju identificēt un izprast kibermobingu, prasmēm izmantot informācijas un komunikācijas tehnoloģijas un zināšanas vai rīcības plāna izstrādi, kā rīkoties cietušajiem.

Pētījumu par kibermobinga ietekmi ir salīdzinoši mazāk nekā par mobingu kopumā, taču ir zināms, ka tas negatīvi ietekmē ne tikai cietušos, bet reizēm arī pašus agresorus. No kibermobinga cietušajiem var iestāties dažādas psihoemocionālas sekas: depresija, trauksme, sliktāki akadēmiskie rādītāji, pazemināts pašnovērtējums, vientulība, miega problēmas un stundu kavēšana vai skolas pilnīga pamešana. Nopietnākos gadījumos tā ir sevis savainošana, atkarība no narkotiskām un psihotropām vielām, domas par pašnāvību un pašnāvības mēģinājumi. Negatīvie faktori kibermobinga agresoriem ‒ trauksme, zemāks pašnovērtējums un depresijas simptomi vai depresija.