Latvijas teritorijā savvaļā ir reģistrētas 12 pelikānveidīgo putnu sugas. No tām četras Latvijā arī ligzdo. Pelikānveidīgie putni ir gājputni, taču nelielā skaitā Latvijā sastopami arī ziemā. Apdzīvo dažādus ūdeņus. 

Pelikānveidīgo putnu kārtā ietilpst piecas dzimtas, no kurām Latvijā sastopamas trīs. No 120 pasaules pelikānveidīgo putnu sugām Latvijā sastopamas 12 sugas no 8 ģintīm. 

Pelikānveidīgie ir vidēji lieli un lieli ūdensputni. To ķermeņa uzbūve ir atšķirīga, bet visai kārtai kopīgas iezīmes ir salīdzinoši garš kakls un knābis, un gari, plati spārni. Tēviņi lielākoties ir lielāki par mātītēm, bet gārņu dzimtā šīs atšķirības ir minimālas vai to nav vispār. Pelikānu dzimtas putni ir starp smagākajiem lidojošajiem putniem. Lielākais no tiem – cirtainais pelikāns – var sasniegt 13 kg svaru. Raksturīga pelikānu dzimtas putnu pazīme ir liels ādas maiss zem knābja, kas ļauj vienlaikus noķert lielu skaitu zivju. Pelikānu dzimtas putniem ir īsas kājas, kam visi četri pirksti savienoti ar peldplēvi. Līdz ar to kājas ir labi piemērotas peldēšanai, taču iešana ir smagnēja. Turpretī gārņu un ibisu dzimtas putniem kājas ir garas, labi piemērotas staigāšanai, bet bez peldplēvēm vai ar nelielu plēvi, kas savieno trīs priekšējo pirkstu pamatnes. Pelikānveidīgo putnu apspalvojuma krāsa abu dzimumu putniem ir līdzīga. Pelikānu dzimtas putni lielākoties ir balti. Ibisu dzimtas putniem apspalvojuma krāsa ir dažāda, taču lielākoties putni ir vienkrāsaini. Gārņu dzimtas putni var būt gan vienkrāsaini, gan raibi.

Pelikānveidīgie putni pārtiek no zivīm, abiniekiem, kukaiņiem un sīkiem zīdītājiem. Šo objektu īpatsvars dažādu sugu uzturā ir atšķirīgs.

Lielākā daļa Latvijā konstatēto pelikānveidīgo putnu sugu šeit ir retas ieceļotājas. Latvijā ligzdo tikai četras pelikānveidīgo sugas, kas visas pieder gārņu dzimtai, – lielais dumpis, mazais dumpis, zivju gārnis un baltais gārnis. Šīs četras sugas ir gājputni, taču tās visas, izņemot mazo dumpi, nelielā skaitā Latvijā sastopamas arī ziemā. Lielākoties šīs sugas pārziemo Eiropā, bet mazais dumpis ceļo uz Āfriku.

Ligzdošanas dzīvotnes Latvijā ligzdojošajām pelikānveidīgo sugām saistītas ar dažādiem ūdeņiem: aizaugušiem ezeriem, zivju dīķiem un tamlīdzīgi. Zivju gārnis var ligzdot arī mežu puduros lauksaimniecības ainavā, tālu no barošanās vietām ūdeņos.

Latvijā ligzdojošie pelikānveidīgie putni lielākoties ir monogāmi, taču novērojama arī poligāmija, jo īpaši – lielajam dumpim. Gārņiem raksturīga ligzdošana kolonijās. Ligzdas uz zemes vai tuvu tai niedrājā, bet gārņi mēdz ligzdot arī kokos. Ligzdu lielākoties būvē abu dzimumu putni, bet mazā dumpja gadījumā to dara tikai tēviņš.

Dējumā 3–7 olas. Lielākoties olas baltas vai zilganas, bez raibumiem. Gadā viens perējums. Perē abu dzimumu putni, perēšanu uzsākot pēc pirmās vai otrās olas izdēšanas. Mazuļi nešķiļas vienlaikus. Tie ir ligzdguļi vai daļēji ligzdbēgļi, t. i., var atstāt ligzdu, pirms pilnīgi apspalvojušies.

Pieejamie dati liecina, ka Latvijā ligzdojošās pelikānveidīgo putnu populācijas ir stabilas vai augošas, taču nelielo populāciju dēļ mazais dumpis klasificēts kā nacionālā līmenī apdraudēts, lielais dumpis – gandrīz apdraudēts.

Pasaulē populācija sarūk piecām Latvijā sastopamajām pelikānveidīgo putnu sugām: lielajam dumpim, mazajam dumpim, nakts gārnim, brūnajam ibisam un cirtainajam pelikānam. Cirtainais pelikāns klasificēts kā gandrīz apdraudēts. Zīda gārņa un lopu gārņa pasaules populācijas ir augošas, bet zivju gārņa, karošknābja, baltā gārņa, dzeltenā gārņa un sārtā pelikāna populācijas tendences nav zināmas

Visas Latvijā konstatētās pelikānveidīgo kārtas sugas, izņemot zivju gārni un lopu gārni, ir Eiropas Savienībā īpaši aizsargājama (iekļautas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2009/147/EK (30.11.2009.) par savvaļas putnu aizsardzību 1. pielikumā).

Latvijā īpaši aizsargājamas ir divas pelikānveidīgo kārtas sugas: lielais dumpis un mazais dumpis.