Jāņu sieru gatavo no piena un biezpiena, pievienojot sviestu vai saldo krējumu, olas, vārāmo sāli un ķimenes.

Jāņu siera vēsture ir sena. Tas pieder pie tā dēvētajiem skābpiena sieriem – senākajām siera šķirnēm, kas kādreiz bija raksturīgas visā Eiropas mērenajā joslā. Skābpiena sieru pagatavošanas veidu ietekmēja saimnieciskie un klimatiskie apstākļi. Lopkopība nebija īpaši attīstīta, un izslaukumi bija mazi. Lai iegūtu sviestu un biezpienu, pienu vajadzēja krāt un ļaut tam dabiskā veidā saskābt. Ziemeļu vēsajā klimatā rūgšana bija lēna, tās laikā labi atdalījās tauki un olbaltuma daļa – biezpiens, no kā tapa siers. Par siera gatavošanu no biezpiena visā Ziemeļaustrumeiropā liecina siera nosaukumu līdzība šīs teritorijas tautu valodās: latviešu siers, lietuviešu sūris, igauņu sõir, lībiešu seir un citi.

Zemnieku saimniecībās sieru varēja gatavot lielākoties vasaras mēnešos, kad bija vairāk piena. Tā kā siera pagatavošanai biezpienu vajadzēja krāt, tad sieru gatavoja tikai uz lieliem godiem un īpaši – uz Jāņiem. Tikai 20. gs. sākumā lauku sētās biezpiena siers kļuva par ikdienas uztura daļu.

Vienkāršākais siers bija taisīts bez piedevām vai tikai ar sāli un ķimenēm. Svētku sieram vajadzēja būt ar olām un taukvielām, sviestu vai krējumu. Šīs sastāvdaļas piešķīra Jāņu sieram raksturīgo dzelteno krāsu. Pirmās liecības par latviešu zemnieku gatavotiem biezpiena sieriem ar olām fiksētas 18. gs. Vācbaltiešu autoru darbos 19. gs. šādi sieri, kurus latvieši gatavojuši arī pārdošanai, ir minēti itin bieži. Vecākais pilnīgais Jāņu siera gatavošanas apraksts atrodams 1852. gadā lauksaimnieka Kārļa Lepeviča saimniekošanas sacerējumā zemniekiem.

Kamēr Eiropas lielākajā daļā ar laiku skābpiena sierus aizstāja saldpiena jeb fermentētais siers, Eiropas ziemeļaustrumu daļā – Baltijā, daļēji Skandināvijā un Krievijā – tie joprojām saglabāja nozīmi. Šis senais siera veids kā tradicionāls vasaras saulgriežu cienasts tiek pasniegts arī Lietuvā, Igaunijas dienvidu daļā, dažos Somijas un Zviedrijas apvidos un citviet, tomēr nekur tas nav tik populārs kā Latvijā.

Jāņu sieram ir centrālā loma Jāņu svinēšanā – siers un alus uzskatīti par tradicionālu cienastu. Siers ir viens no seno latviešu upurēdieniem, tas bijis zīmīgs cienasts mūža lielajos godos, sevišķi precībās un kāzās. Apaļā forma un dzeltenā krāsa saista Jāņu sieru ar seno saules kultu, apaļas formas ēdieni izmantoti vasaras saulgriežu ēdienu klāstā kā simbolisks saules atveids. Sieru sienot, tiek īpaši veidota Jāņu siera forma. Gatavā siera masa tiek ievietota drāniņā, kuras stūri saņemti kopā un sasieti, un pats siers noturēts zem sloga. Tautasdziesmās Jāņu siera siešana ir atspoguļota kā īpašs rituāls: sēja tā, lai mezgls būtu siera rituļa vidū, bet auduma krokas sakārtoja tā, lai iespiedumi būtu vienmērīgi. Siera vidū veidojās centrs, no kura izejošie iespiedumi atgādināja saules starus. Vasaras saulgrieži ir zemkopja gada augstākais punkts, kad ieražām un rituāliem piedēvēts maģisks spēks. Tādēļ zemnieki siera siešanai un ēšanai šajā gada brīdī piešķīra īpašu nozīmi, cenšoties tādējādi iemantot svētību lopu kūtī un piena pārpilnību.

Nozīmīgs ir arī siera izmērs. Tradicionāli Jāņu sieram vajadzēja būt lielam – tas salīdzināts ar lielo dzirnu ratu (diametrā ap 1,2 m). Pat ja salīdzinājums ir tēlains, Jāņu sieram bija jābūt pietiekami lielam, lai ar to varētu paēdināt sanākušos ciemiņus (Jāņa bērnus) visu cauru nakti. Turklāt, ņemot vērā mitoloģisko nozīmi, lielam sieram un devīgai cienāšanai ar sieru vajadzēja veicināt bagātīgu piena ieguvi. Tāpēc svētku galdā blakus siera ritulim nedrīkstēja trūkt alus krūzes, jo uzskatīts, ka Jāņos siers simbolizē lopkopības, bet alus – zemkopības veiksmi.

Arī mūsdienās Jāņu siers ir saulgriežu mielasta centrā, tieši šajā laikā tas pieejams veikalos un tirdziņos. Kaut arī rūpnieciski Jāņu siers tiek ražots visu gadu, vislielākais pieprasījums pēc tā ir tieši saulgriežu laikā. Turklāt Jāņu siers reprezentē latvisko identitāti ne tikai Jāņu svinībās, tas uzskatāms par nacionālās virtuves, tātad – valsts tēla daļu.

Mājās gatavota Jāņu siera tehnoloģija saglabājusies nemainīga gadu simtiem. Kopš 2016. gada tradicionālā Jāņu siera gatavošanas metode ir aizsargāta ar Eiropas Savienības kvalitātes zīmi “Garantēta tradicionāla īpatnība”. Tas nozīmē, ka par Jāņu sieru drīkst saukt tikai tādu sieru, kas ražots atbilstoši apstiprinātai receptei. Jāņu siers ir arī piedzīvojis mūsdienīgu interpretāciju – pārtikas ražotāji to izmanto jaunu produktu radīšanā, piemēram, tapusi šokolāde ar siera un ķimeņu garšu.