Zemes pašpārvalde sastāvēja no atsevišķu nozaru lietpratējiem – latviešiem, kurus amatos bija apstiprinājusi vācu okupācijas varas Civilpārvalde un kuri darbojās šīs pārvaldes tiešā vadībā.

Formāli Zemes pašpārvalde tika apstiprināta 09.05.1942. Faktisko darbību Latvijā tā pārtrauca 27.09.1944., bet formāli to izbeidza 20.02.1945. Potsdamā, Vācijā.

Savu darbu uzsākot, Zemes pašpārvalde izteicās par “veicamajiem pasākumiem”, lai uzlabotu latviešu attieksmi pret vācu okupācijas pārvaldi (16.05.1942.). Šajos uzdevumos galvenās prasības bija padomju okupācijas varas nacionalizācijas seku likvidēšana, banku un kredītiestāžu nodošana pašpārvaldes rokās, neatkarības laika apdrošināšanas sistēmas atjaunošana, darba spēka izmantošana atstājama pašpārvaldes ziņā, pārtikas normu pielīdzināšana Vācijā pastāvošajām normām, noteikt cenu politiku lauksaimniecības un rūpniecības ražojumiem, atjaunot neatkarības laika publisko satiksmes sistēmu, likvidēt padomju okupācijas laikā ieviesto sociālo apdrošināšanas sistēmu un to aizvietot ar jaunu. Vēlāk šiem jautājumiem pievienojās Latviešu leģiona problēmu risināšana.

Zemes pašpārvalde darbojās pamatojoties uz “Austrumzemes pārvaldes dekrētu Nr. 2: Vadlīnijas Latvijas ģenerālapgabala pārvaldīšanai” (07.03.1942.) un šī dekrēta izpildrīkojumu (07.03.1942.). Bez tam Zemes pašpārvaldes darbību papildus regulēja “Austrumzemes reihskomisāra norādījumi par Austrumzemes pārvaldes dekrētu Nr. 2 un attiecīgajiem izpildrīkojumiem” (25.04.1942.) un ģenerālkomisāra Rīgā “Pirmais rīkojums par Austrumzemes pārvaldes dekrēta Nr. 2 un tā rīkojumu izpildi” (18.05.1942.).

Šajos dokumentos bija noteikts, ka vācu pārvalde ir uzraudzības pārvalde un visai vadībai Latvijas ģenerālapgabalā jāpaliekot vācu rokās. Latviešu pašpārvaldei bez iebildumiem jāpildot vāciešu pārvaldes norādījumi, pat nepieļaujot varbūtību, ka latviešu pašpārvalde varētu pārbaudīt jebkāda rīkojuma vajadzību vai lietderību. Ģenerāldirektoru vadītajām centrālajām iestādēm bija jābūt patstāvīgām un jāpastāv līdzās, lai neizveidotos kaut kāda latviešu “valdības kolēģija”. Atšķirībā no vācu pārvaldes Zemes pašpārvaldes intereses izteikt drīkstēja tikai iekšējās pārvaldes un personāllietu ģenerāldirektors. Ģenerāldirektorus, apriņķu priekšniekus un pilsētu vecākos iecēla ģeneralkomisārs. Pārējo ierēdņu iecelšanu ierosināja iekšējās pārvaldes un personāllietu ģenerāldirektors, bet amatos viņus apstiprināja vai nu ģenerālkomisārs, vai arī novadu komisāri, atkarībā no amatā ieceļamās personas stāvokļa administratīvajā hierarhijā.

Zemes pašpārvaldes kompetencēs neietilpa Rīga, kas visu okupācijas laiku veidoja speciālu vācu civilpārvaldes administratīvu vienību. Pašpārvaldes kompetencē vairs nebija arī saimnieciskas dabas jautājumu kārtošana, lai gan daudzi jautājumi nebija tieši saistīti ar kara laika saimniecības prasībām.

Kad vācu karaspēks ienāca Latvijā, dažādi latviešu grupējumi mēģināja izveidot Latvijas pārvaldes struktūras cerībā, ka vācieši pieļaus Latvijas valsts atjaunošanu, un tā vācieši būs nostādīti negrozāmu faktu priekšā. Tomēr vācu ziemeļu karaspēka aizmugures pavēlnieks Karls fon Roks (Karl von Roques) 07.1941. tikai atzina Alfrēda Valdmaņa izveidoto saimniecības pārvaldi ar deviņiem ģenerāldirektoriem. Kad Latvijā ieradās okupēto austrumu apgabalu ministra Alfrēda Rozenberga (Alfred Rosenberg) Latvijas pārvaldes pārņemšanai nozīmētais ģenerālis Oskars Dankers, viņš, neskatoties uz sev piepulcināto uzticības padomi, vācu interešu labā neko nespēja mainīt. O. Dankeram savā pārziņā bija jāpārņem A. Valdmaņa radītā pārvalde, t. i., tā jālikvidē, ko O. Dankers nespēja veikt.

Latviešu pārvaldes institūcijas (01.09.1941.) vadīja: iekšējās pārvaldes un personāllietu ģenerāldirektors O. Dankers (O. Dankera uzticības padome: Visvaldis Sanders, Arturs Freimanis, Voldemārs Veiss, Ēvalds Andersons), satiksmes ģenerāldirektors Teodors Šteinbergs, finanšu ģenerāldirektors Jānis Skujēvics, tirdzniecības un rūpniecības ģenerāldirektors Aleksandrs Bulle, lauksaimniecības ģenerāldirektors Aleksandrs Ķuze, tautas labklājības ģenerāldirektors Oskars Sīlis, komunālo lietu ģenerāldirektors Juris Zankevics, tieslietu ģenerāldirektors Teodors Zvejnieks, izglītības un kultūras ģenerāldirektors Jānis Celms, revīzijas ģenerāldirektors Pēteris Vanags.

Ģenerālkomisārs Rīgā Oto Heinrihs Drekslers (Otto-Heinrich Drechsler) 30.12.1941. pārkārtoja ģenerāldirektoru sastāvu, atlaižot visus O. Dankera uzticības padomes locekļus. Tika iecelts jauns satiksmes ģenerāldirektors Oskars Leimanis, tieslietu ģenerāldirektors – Alfrēds Valdmanis. O. H. Dreksleram un A. Valdmanim vienojoties, tika panākts, ka, sākot ar 06.01.1942., ģenerāldirektori sanāk uz kopējām ģenerāldirektoru padomes sēdēm, lai “apspriestu un pieņemtu dažādus vispārīgus rīkojumus un noteikumus un apspriestu budžeta priekšlikumus”, kā arī “dažādus iesniegumus vācu iestādēm par mūsu zemes svarīgiem jautājumiem”. Par ģenerāldirektora padomes priekšsēdētāju kļuva O. Dankers, par viņa vietnieku – A. Valdmanis.

Ģenerāldirektoru padome (06.01.1942.): iekšējās pārvaldes un personāllietu ģenerāldirektors O. Dankers, finanšu ģenerāldirektors J. Skujēvics, satiksmes ģenerāldirektors O. Leimanis, izglītības un kultūras ģenerāldirektors J. Celms, lauksaimniecības ģenerāldirektors A. Ķuze, tautas labklājības ģenerāldirektors O. Sīlis, tieslietu ģenerāldirektors A. Valdmanis, tirdzniecības un rūpniecības ģenerāldirektors A. Bulle, komunālo lietu ģenerāldirektors J. Zankevics, revīzijas ģenerāldirektors/valsts kontrolieris – P. Vanags.

1942. gada sākumā Okupēto austrumu apgabalu reiha ministrijā (Reichsministerim für die besetzten Ostgebiete) bija izstrādāts Austrumzemes (Ostland) pārvaldes plāns, kurā bija paredzēts Lietuvas, Latvijas un Igaunijas ģenerālapgabalos izveidot vietējās pārvaldes (landeseigene Verwaltung), ko Latvijā nosauca par Zemes pašpārvaldi. To apstiprināja 09.05.1942. un tajā ietilpa seši ģenerāldirektori. 1944. gadā Zemes pašpārvaldei pievienoja Lauksaimniecības ģenerāldirekciju. 

Zemes pašpārvaldes sastāvs (09.05.1942.–20.01.1945.): Iekšējās pārvaldes un personāllietu ģenerāldirektors O. Dankers (1942–1945; sākot ar 02.1944. viņa amata apzīmējums bija pirmais ģenerāldirektors), saimniecības ģenerāldirektori Voldemārs Zāgars (1942–1943; no 1944. gada – ģenerāldirektora vietas izpildītājs) un O. Leimanis (1944–1945), finanšu ģenerāldirektori J. Skujevics (1942–1944) un Jānis Miezis (1944–1945), tieslietu ģenerāldirektori A. Valdmanis (1942–1943), Alberts Kviesis (1943–1944) un T. Zvejnieks (1944–1945), izglītības un kultūras ģenerāldirektori Mārtiņš Prīmanis (1942–1944) un Vilhelms Burkevics (1944–1945), tehnikas un satiksmes ģenerāldirektors O. Leimanis (1942–1945; no 1944. gada vienlaicīgi arī saimniecības ģenerāldirektora vietas izpildītājs), lauksaimniecības ģenerāldirektors Jānis Andersons (1944–1945).

Austrumzemes reihskomisārs Hinrihs Loze (Hinrich Lohse) uzskatīja (18.11.1943.), ka Zemes pašpārvaldei nepienākas vārds “pašpārvalde”, “jo visus svarīgos uzdevumus, sevišķi likumdošanā, veicot vācu iestādes. Bez tam Zemes pašpārvalde līdz pēdējam sīkumam saņemot vācu pārvaldes norādījumus”. Savukārt ģenerālkomisārs Rīgā O. Drekslers uzskatīja (19.06.1943.), ka Latvijā nav iedzīvināts 03.1942. izdotais Austrumzemes pārvaldes dekrēts Nr. 2, jo ģenerālkomisāram Rīgā nav bijušas iespējas konstruktīvi sadarboties ar pašpārvaldi, ko radījis apstāklis, ka visas galvenās pārvaldes funkcijas pārņēmušas virs ģenerālkomisāra stāvošās varas iestādes, t. i., Austrumzemes reihskomisariāts un Okupēto austrumu apgabalu reiha ministrija. Kad 1944. gada sākumā Latvijas ģenerālapgabalā tika īstenota pārvaldes reforma, tas Zemes pašpārvaldi maz ietekmēja. Iekšējās pārvaldes un personāllietu ģenerāldirektora O. Dankera amatu pārdēvēja par pirmā ģenerāldirektora amatu, pašpārvalde turpmāk drīkstēja savu budžetu pati apspriest, izdevumu posteņiem līdz 50 000 reihsmarku neprasot vācu iestāžu piekrišanu. Pašpārvaldes pārziņā pārgāja arī kārtības policijas savrupdienesta administratīvās funkcijas. Redzot savu bezspēcību, kas īpaši izpaudās krīzes situācijā pēc Sarkanās armijas iebrukuma Latvijā, Zemes pašpārvalde 03.08.1944. iesniedza atlūgumu. Šo atlūgumu nepieņēma, bet 1944. gada septembra beigās visiem ģenerāldirektoriem pavēlēja doties uz Vāciju. Latvijā līdz 27.09.1944. Zemes pašpārvalde bija noturējusi 214 sēdes. Berlīnē Zemes pašpārvalde no 11.10.1944. līdz 10.02.1945. vēl sanāca uz 18 sēdēm.

Dažreiz Zemes pašpārvalde iebilda pret vācu rīkojumiem un uzdevumiem. 1943. gada maijā/jūnijā tika noraidīta 10 000 starp 1914. un 1922. gadu dzimušo Latvijas sieviešu iesaukšana darba dienestā Vācijā. Vācu pārvalde šo rīkojumu atsauca. Sakarā ar mobilizāciju Latviešu leģionā Zemes pašpārvalde 02.04. un 16.11.1943. prasīja Latvijas valststiesiskā stāvokļa nokārtošanu (valsts atjaunošanu). Kad vācieši piedraudēja ar cietumu vai koncentrācijas nometni, Zemes pašpārvalde no šīs prasības atkāpās.

Zemes pašpārvaldei daļēji panākumi bija ar padomju laikā nacionalizēto īpašumu atdošanu agrākajiem īpašniekiem (lauku saimniecības un mazāki amatniecības un rūpniecības uzņēmumi) un ar jaunas sociālās apdrošināšanas sistēmas izveidošanu. Tomēr vācieši nebija ar mieru atcelt padomju okupācijas gadā ieviestos likumus kopumā.

Latvijas valsts ārkārtējo pilnvaru nesēji Rietumos, sūtņi Kārlis Zariņš Londonā un Alfrēds Bīlmanis Vašingtonā uzsvēruši (piemēram, 22.06.1942. un 28.03.1944.), ka Zemes pašpārvalde ir vācu okupācijas varas iecelts pārvaldes orgāns, kuram nav tiesību runāt latviešu tautas vārdā. Par Zemes pašpārvaldes kolaborāciju ar vācu okupācijas varu vēl līdz mūsdienām nav izstrādāts neviens juridisks izvērtējums, nav pieņemts neviens valdības vai tiesas lēmums, kas šo kolaborāciju novērtētu uz to likumu pamata, kas Latvijā bija spēkā līdz 17.06.1940.