Viena no izplatītākajām sēņu ģintīm. Ģintī ietilpst sugas ar atšķirīgu bioloģiju, ekoloģiju un saimniekaugiem. Lielākā daļa Botrytis spp. (spp. – vairākas vienas ģints sugas) ir augu patogēni, kas bojā augļus, dārzeņus, dekoratīvos augus un lauka kultūraugus; atsevišķas sugas ir saprotrofi un enodofīti. Botrytis ģints sēnes var inficēt visas auga virszemes daļas – sēklas, dīgstus, stiebrus, lapas, ziedus un augļus. 21. gs. sākumā zināmas ap trīsdesmit Botrytis ģints sugas un divi hibrīdi. Jaunu sugu atklāšana un aprakstīšana turpinās, piemēram, 2010. gadā Ķīnā atrasta suga – B. fabiopsis, kas ir tauriņziežu patogēns.

Botrytis ģints sēnes sastopamas visos kontinentos (izņemot Antarktīdu), visās klimatiskajās zonās, gan atklātā laukā, gan segtajās platībās un glabātuvēs. Botrytis spp. vairumā gadījumu ir nekrotrofi – tie vispirms izdala enzīmus, kas izraisa saimniekauga šūnu atmiršanu, tad iekļūst šūnās un turpina attīstību. Inficēšanās var notikt arī bez simptomiem – tādā gadījumā sēne augā ir endofīts. Nekrotrofiskā/endofītiskā dzīvesveida izmaiņas padara Botrytis spp. attīstības ciklu komplicētu un slimību grūtāk prognozējamu un ierobežojamu. Auga bojātajās vietās redzami plankumi, uz auga sulīgajām daļām plankumi ir ūdeņaini. Auga daļas sāk pūt. Mitrā laikā bojātās vietas pārklājas ar pelēku, putošu apsarmi, ko veido konīdijnesēji ar konīdijām. Tos izplata vējš un lietus. Patogēns saglabājas micēlija veidā augu atliekās vai kā sklerociji – cieši sēņu hifu savijumi. Botrytis spp. sklerociji ir melni, dažāda lieluma (1–8 mm), nenoteiktas formas. Patogēna attīstībai piemērotākie apstākļi ir plus 18–23 ºC, lietains un miglains laiks. Tomēr tas spēj attīstīties arī zemākās temperatūrās. Nozīmīgākais infekcijas avots ir konīdijas. Pēc ziemošanas inficēšanās notiek ar micēliju no augu atliekām vai arī sklerociji dīgst un veido micēliju. Sklerocijiem dīgstot, var veidoties arī augļķermeņi (apotēciji) ar asku sporām.

Botrytis ģints sugas dabā sastopamas galvenokārt bezdzimumstadijā. Dzimumstadija veidojas reti un tikai dažām sugām, piemēram, Botrytis cinerea. Bedzimumstadijā sēnes veido makrokonīdijas (parasti lieto apzīmējumu konīdijas), dažreiz arī mikrokonīdijas. Lielākā daļa Botrytis sugu veido sklerocijus, kas ir spējīgi pārziemot un saglabāt dzīvotspēju ekstremālos apstākļos. Atsākoties veģetācijas sezonai, sklerociji dīgst, veido micēliju un konīdijas, tādējādi turpinot sēņu bezdzimumstadiju. Botrytis ģints sēnēm apotēciji ar asku sporām (dzimumstadija) veidojas tikai gadījumos, kad sklerociji tiek apaugļoti ar mikrokonīdijām. 

Botrytis sugām makrokonīdijas ir caurspīdīgas vai pigmentētas, elipsveida vai ovālas, vienšūnas 6.8–26.2 × 5.3–21.7 µm, ar gludu virsmu. Mikrokonīdijas ir caurspīdīgas, vienšūnas sporas 1–3 µm diametrā; to uzbūve visām sugām ir vienāda, tāpēc tās nevar izmantot sugu identifikācijā. Asku sporas attīstās uz augļķermeņa – apotēcija (diametrs 1–6 mm) ar 2–25 mm garu kātiņu. Apotēciji ir ieliekti, tiem var būt piltuves un diskveidīga forma, dažādu toņu brūnās nokrāsās. 

Morfoloģiskās pazīmes variē atkarībā no sugas, taču tās var būt līdzīgas vai pat vienādas vairākām sugām (piemēram, B. cinerea un B. pseudocinerea pazīmes neatšķiras). Morfoloģiskās pazīmes var variēt arī atkarībā no vides. Tāpēc pēc morfoloģiskajām pazīmēm sugas vairumā gadījumu atšķirt nevar un identifikācijā jāizmanto molekulāri-ģenētiskās metodes. 21. gs. tiek lietota metode, kas balstās uz trīs gēnu – ribonukleīnskābes (RNS) polimerāzes II gēna RPB2 subvienības (RPB2), karstuma šoka proteīna 60 (HSP60) un gliceraldehīda 3-fosfāta dehidrogenāzes (G3PDH) gēna – sekvencēšanu.

Botrytis ģinti pirmo reizi aprakstījis itāļu botāniķis Pjērs Antonio Mičelli (Pier Antonio Michelli) 1729. gadā. Literatūrā sastopams arī Botrytis dzimumstadijas nosaukums – Botryotinia, taču saskaņā ar Starptautisko aļģu, sēņu un augu nomenklatūru (International Code of Nomenclature for algae, fungi, and plants), kas pieņemta Starptautiskajā Botānikas kongresā Melburnā, Austrālijā, 2011. gadā, katrai sugai ir tikai viens nosaukumus. 2013. gadā Bari simpozijā nolemts, ka ģints nosaukums būs Botrytis, jo bezdzimumstadijai dabā ir lielāka nozīme, dažām sugām dzimumstadijas nav vispār, kā arī bezdzimumstadijas nosaukums ir senāks un pazīstamāks.

Botrytis cinerea ir izplatītākā suga Botrytis ģintī; izraisa slimības (visbiežāk pelēko puvi) vairāk kā 200 saimniekaugiem, tajā skaitā tomātiem, rozēm, lilijām, zemenēm, avenēm un citiem. Viena no nozīmīgākajām slimībām ir vīnogu ķekaru puve, kuras rezultātā vīnogas aiziet bojā. Tomēr rudenī noteiktos mikroklimatiskos apstākļos tā pati B. cinerea izraisa tā saukto “cēlo puvi”, kā rezultātā vīnogas kļūst sausas un saldas. Šo procesu sauc “passerillage”. No šādām ogām iegūst augstvērtīgus deserta vīnus. B. cinerea var attīstīties arī kā saprotrofs, piemēram, kāpostu atliekās.

Botrytis pseudocinerea atklāta 21. gs. sākotnēji vīnogu stādījumos. Patogēnam ir plašs saimniekaugu loks – vīnogas, zemenes, mellenes, tomāti un citi. B. cinerea un B. pseudocinerea ir morfoloģiski līdzīgas, taču atšķiras to jutība attiecībā pret fungicīdiem.

Botrytis allii izraisa sīpoliem (un radniecīgiem augiem) kakla puvi, it īpaši glabāšanās laikā. 

Botrytis elliptica izraisa pelēko puvi lilijām, patogēns inficē visas augu daļas. Parasti pirmās pazīmes (plankumi) redzamas uz lapām, vēlāk inficējas ziedi un stublāji. 

Botrytis fabae izraisa plankumainību pākšaugiem: lauka pupām, vīķiem, zirņiem, lēcām un citiem.

Botrytis anthophila izraisa sarkanā āboliņa putekšņlapu bojājumus, līdz ar to tā ir postoša sēklaudzēšanas sējumos. 

Botrytis deweyae atrasts dienlilijās (Hemerocallis spp.), bet slimības simptomi nav konstatēti.

Botrytis sugu ierosinātās slimības ir vienas no izplatītākajām un postošākajām dārzeņu, augļu un dekoratīvo augu slimībām, īpaši siltumnīcās. Tās bojā arī laukaugus, piemēram, pākšaugus. Botrytis ģints sēnes var inficēt vairāk kā 1400 saimniekaugus no 596 vaskulāro augu ģintīm. Botrytis spp. izraisa ziedu puves, augļu puves, dīgstu izkrišanu, stublāju puves, plankumainības. Nozīmīgākās slimības: vīnogu ķekaru puve, zemeņu pelēkā puve, kāpostu pelēkā puve, lauka pupu brūnplankumainība, sīpolu kakla puve, kā arī dārzeņu un augļu puves gatavošanās un glabāšanas laikā. Vīnogu jeb vīnogu ķekaru puve ir bijusi viena no pirmajām zināmajām augu slimībām jau seno grieķu un romiešu civilizācijās.

Botrytis ģints sugas un to izraisītās slimības Latvijas teritorijā pazīstamas kopš 20. gs. sākuma. Nozīmīgākā no sugām ir B. cinerea, kas izraisa zemeņu pelēko puvi; postoša arī citiem ogulājiem. Botrytis spp. (visbiežāk B. cinerea) izraisa arī augļu, tajā skaitā ābolu un cidoniju, puves. Inficēšanās sākas dārzā, var turpināties glabātuvēs. Latvijā Botrytis spp. izraisa nozīmīgus zaudējumus segtajās platībās, jo ierosina tomātu (arī gurķu) pelēko puvi. 21. gs. 20. gados uzsākti Botrytis sēņu pētījumi pākšaugu, galvenokārt lauka pupu, sējumos. Konstatēts, ka pupu lapu brūnplankumainību izraisa vairāku sugu komplekss. Pašlaik patogenitāte pierādīta četrām sugām: B. fabae, B. cinerea, B. pseudocinerea un B. fabiopsis. Iespējams, ar šo slimību saistītas vēl citas Botrytis sugas. Pētījumi turpinās, lai noskaidrotu Botrytis sugu morfoloģiskās īpatnības un to patogenitāti dažādiem pākšaugiem.