Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS) sieviešu futbols nebija atzīts sporta veids – 1972. gadā PSRS Sporta komiteja pat aizliedza rīkot sieviešu futbola sacensības. Tāpēc arī Latvijā pirmās oficiālās futbola spēles sievietes aizvadīja vien 1989. gadā, kad tika izveidota pirmā sieviešu komanda “Latvija”. Pārsvarā spēlētājas tika ataicinātas no citiem sporta veidiem, tāpēc futbolistēm bija laba fiziskā sagatavotība, tāpat palīgā tika pieaicinātas vairākas spēlētājas no Lietuvas. 1990. gadā komanda tika pārdēvēta par Jelgavas “RAF”, piedaloties pirmajā PSRS augstākās līgas čempionātā, kur 24 komandu konkurencē ieņēma astoto vietu. “RAF” PSRS augstākajā līgā nospēlēja vēl vienu sezonu, bet PSRS pirmajā līgā startēja vēl viena komanda no Latvijas – Ogres “Fortūna”. Pēc PSRS sabrukuma “RAF” profesionālā komanda izjuka, un tādējādi arī sieviešu futbols Latvijā turpināja pastāvēt vien amatieru līmenī.

18.08.1993. Latvijas sieviešu izlase debitēja Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā, pirmajā spēlē viesos ar 0:9 zaudējot Zviedrijai, kas jau tolaik bija viena no nozīmīgākajām pasaules sieviešu futbola valstīm. Pirmajā turnīrā Latvijas komanda Zviedrijas futbolistēm zaudēja arī atbildes spēlē savā laukumā (0:5), kā arī divreiz piekāpās Slovākijas izlasei (0:1 un 1:3). Pēc tam Latvijas sieviešu izlase vairs nepiedalījās Eiropas čempionāta atlases turnīros līdz pat 2006. gadam, kad kontinenta meistarsacīkšu priekšsacīkstēs Latvijas izlase atgriezās ar trim zaudējumiem – Izraēlai (0:3), Bosnijai un Hercegovinai (1:4) un Armēnijai (0:1). Tad jau Eiropas čempionāta atlases sistēmā bija ieviestas izmaiņas, pirms pamata kvalifikācijas sacensībām rīkojot vēl iepriekšējo priekšsacīkšu turnīru vājākajām Eiropas izlasēm, ko Latvijas vienībai tā arī ne reizi neizdevās pārvarēt, kas nozīmēja, ka latviešu futbolistēm ilgu laiku nebija iespējas tikties ar Eiropas labākajām sieviešu futbola valstsvienībām.

Pirmo uzvaru Eiropas meistarsacīkšu atlases mačos Latvijas izlase svinēja 2011. gada 5. martā, ar 1:0 pieveicot Lietuvas komandu, taču gan šajā, gan arī nākamā Eiropas čempionāta priekšsacīkstēs pēc četriem gadiem Latvijas futbolistes nepārvarēja pirmo atlases kārtu. 2019. gadā Eiropas čempionāta atlasē pirmā priekšsacīkšu kārta beidzot tika atcelta, tāpēc Latvijas futbolistes ieguva iespēju spēlēt pamata kvalifikācijas turnīrā, kur vienā grupā ar Zviedrijas, Islandes, Slovākijas un Ungārijas izlasi piedzīvoja astoņus zaudējumus ar kopējo gūto un zaudēto vārtu attiecību 2:39.

2013. gadā Latvijas sieviešu izlase pirmo reizi piedalījās Pasaules kausa kvalifikācijas turnīrā, priekšsacīkšu pirmajā kārtā debijas spēlē cīnoties neizšķirti 0:0 ar Luksemburgu, bet pēc tam piedzīvojot zaudējumus ar 0:2 Albānijai un Maltai. Pēc četriem gadiem Latvijas sieviešu izlase izcīnīja pirmo uzvaru Pasaules kausa atlasē, priekšsacīkstēs ar 4:0 apspēlējot Igauniju, taču ar to nepietika, lai iekļūtu pamata kvalifikācijas turnīrā, jo grupā pirmo vietu izcīnīja Kazahstānas izlase, ar ko Latvijas futbolistes spēlēja neizšķirti 2:2.

Latvijas sieviešu izlase arī piedalās tradicionālajā Baltijas kausa izcīņā, kas risinās katru gadu. Latvija šajā turnīrā uzvarējusi piecas reizes – tikpat reižu pirmo vietu izcīnījušas Lietuvas futbolistes, bet Igaunijas izlases kontā ir desmit Baltijas čempionu trofejas. Pirmo reizi Latvijas futbolistes Baltijas kausu izcīnīja 1997. gadā, nākamais triumfa brīdis bija jāgaida līdz pat 2011. gadam, bet 2017.–2019. gadā Latvijas futbolistes trofeju ieguva trīs gadus pēc kārtas.

Latvijas sieviešu futbola izlases darbības pirmajos gados komandas līdere bija Aleksandra Bezmenova, kura pirms tam spēlēja PSRS izlasē. Tieši A. Bezmenova arī guva pirmos vārtus Latvijas sieviešu izlases vēsturē, 1994. gadā Eiropas čempionāta kvalifikācijas mačā Slovākijā. Latvijas Futbola federācija (LFF) katru gadu tradicionāli apbalvo gada labāko valsts futbolisti, un pārliecinoši visbiežāk – piecas reizes – balvu saņēmusi uzbrucēja Olga Ševcova, kura Latvijas izlasē spēlē kopš 2011. gada, bet par labāko futbolisti valstī viņa atzīta arī trīs gadus pēc kārtas (2017–2019). Trīs reizes LFF balvu saņēmusi Guna Āboliņa (2006.–2007. un 2012. gadā).

2020. gadā Latvijas izlases pussardze Sandra Voitāne kļuva par pirmo Latvijas futbolisti, kura izmēģināja spēkus vienā no pasaules spēcīgākajiem sieviešu futbola nacionālajiem čempionātiem Vācijas bundeslīgā, klubā “SV Meppen”. Lai gan lielākā daļa Latvijas izlases spēlētāju ikdienā pārstāv vietējos klubus, 2021. gada izlases modelī bija arī futbolistes no Islandes, Austrijas un Lietuvas čempionāta.

Visvairāk spēļu Latvijas izlasē aizvadījusi aizsardze Anastasija Ročāne, kura bez maiņām nospēlējusi 50 mačus. Tikai par vienu spēli mazāk ir aizsardzei Elīzai Spruntulei. Latvijas izlases rezultatīvākā spēlētāja ar 13 gūtajiem vārtiem ir Renāte Fedotova, bet par vienu vārtu guvumu mazāk ir S. Voitānes rēķinā.

Latvijas sieviešu izlases galvenais treneris jau kopš 2010. gada ir Didzis Matīss, bet pirms tam komandu septiņus gadus vadīja Agris Bandolis. Izlases galvenā trenera asistente ir Tatjana Šaļimova, kura spēlēja Latvijas sieviešu izlases pirmsākumos.

Kopš 2003. gada Latvijas U-19 meiteņu izlase regulāri piedalās Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā, bet kopš 2007. gada Eiropas čempionāta atlases sacensībās piedalās arī Latvijas U-17 meiteņu izlase. Latvijas meiteņu izlases nekad nav pārvarējušas pirmo kvalifikācijas kārtu.