Runājot par ētiskajiem apsvērumiem, svarīgi ņemt vērā nošķīrumu starp kādas prakses ētisku vērtējumu no vienas puses un prakses legalizāciju no otras. Kāda prakse vai rīcība var būt ētiski nosodāma, bet legāla (piemēram, laulības pārkāpšana). Un otrādi – kāda prakse var būt ētiski pieļaujama (jo pati par sevi tā nevienam nenodara kaitējumu), bet nelegāla (piemēram, marihuānas smēķēšana). Iemesls, kāpēc kāda ētiski pieļaujama prakse netiek legalizēta, var būt saistīts ar iespējamo kaitējumu, ko legalizācija var izraisīt. Bieži vien apsvērumi, kas tiek vērsti pret ārsta asistētu nāvi, saistīti tieši ar kaitējumu, kas var rasties ārsta asistētas nāves legalizācijas dēļ. Šādā nozīmē tie ir iebildumi nevis pret ārsta asistētas nāves ētisku pieļaujamību, bet gan pret ārsta asistētas nāves legalizāciju.
Ārsta asistētas nāves ētiskā pieļaujamība var tikt pamatota līdzīgos apsvērumos, kādos tiek balstīts uzskats, ka neārstējami slimiem pacientiem dzīves noslēguma fāzē ir tiesības atteikties no dzīvību uzturošas terapijas. Šādas tiesības ierasti tiek pamatotas, atsaucoties uz vienu no centrālajiem medicīnas ētikas jēdzieniem – pacienta autonomiju. Dažādi autori piedāvā nedaudz atšķirīgus autonomijas jēdziena skaidrojumus, tomēr būtiski uzsvērt vismaz divus šī jēdziena aspektus. Pirmkārt, tā ir ideja par pašnoteikšanos. Filozofs Jesaja Berlins (Isaiah Berlin) to apraksta šādi: “Es vēlos, lai mana dzīve un mani lēmumi būtu atkarīgi tikai no manis paša, nevis no jebkura veida ārējiem spēkiem. Es vēlos būt pats savas, nevis citu cilvēku gribas instruments. Es vēlos būt subjekts, nevis objekts. [..] Es vēlos būt indivīds, nevis nekas; darītājs, kas pieņem lēmumus, nevis par kuru tiek pieņemti lēmumi, kas pats nosaka sev virzienu un nepakļaujas ārējās pasaules vai citu cilvēku ietekmei tā, it kā tā būtu lieta, dzīvnieks vai vergs, kas nav spējīgs darboties cilvēka statusā, proti, iecerēt un īstenot paša mērķus un metodes.” Otrkārt, tā ir ideja par indivīda tiesībām uz izvēles brīvību, kurā neviens nedrīkst iejaukties, ja vien indivīda brīvība nepārkāpj citu indivīdu brīvību. Raksturojot šo brīvības aspektu, ierasts atsaukties uz Džonu Stjuartu Millu (John Stuart Mill) un viņa formulēto kaitējuma principu (the harm principle). Dž. S. Mills norāda, ka “vienīgais mērķis, kura sasniegšanai cilvēce, vienalga, individuālā vai kolektīvā formā, ir pilnvarota iejaukties katra tās locekļa rīcības brīvībā, ir pašaizsardzība. Vienīgais nolūks, kura labā vara piemērojama kādam civilizētas kopienas loceklim pretēji viņa gribai, ir novērst kaitējumu citiem. Viņa paša labums, vienalga, fizisks vai morāls, tam nav pietiekams pamats. Viņu nevar taisnīgi piespiest kaut ko darīt vai nedarīt tikai tādēļ, ka viņam tas būtu labāk, tādēļ, ka tas padarītu viņu laimīgāku, tādēļ, ka, pēc pārējo domām, tā vai citādi rīkoties būtu gudri vai pat taisnīgi.”
Atziņa, ka pacienti ir autonomas būtnes, paredz to, ka pacientiem ir tiesības pieņemt lēmumus saskaņā ar viņu vērtībām, bet veselības aprūpes darbinieku pienākums ir šīs tiesības respektēt. Viens no būtiskajiem veidiem, kā respekts pret autonomu būtni tiek īstenots praksē, ir prasība pirms jebkādas medicīniskas manipulācijas saņemt pacienta informētu piekrišanu. Informēta piekrišana ir derīga, ja tiek izpildīti trīs nosacījumi. Pirmkārt, pacientam ir jābūt kompetentam jeb lemtspējīgam. Minimālā nozīmē tas paredz spēju apzināties un izvērtēt savas izdarītās izvēles sekas. Medicīnas ētikā parasti tiek uzskatīts, ka pieaudzis cilvēks ir kompetents, ja vien nav pamata uzskatīt citādi. Dažādu iemeslu dēļ pacients lemtspēju var zaudēt uz laiku, piemēram, smagas traumas vai intoksikācijas rezultātā. Lemtspēju var zaudēt arī permanenti, piemēram, kādas neirodeģeneratīvas slimības (piemēram, Alcheimera slimības) dēļ. Par lemtspējīgiem netiek uzskatīti arī bērni līdz noteiktam vecumam. Lai gan šeit ir noteikta pelēkā zona, kurā bērniem var piedēvēt zināmu lemtspēju atkarībā no viņu brieduma un tā, kā lemtspēja ir saattiecināma ar izlemjamā jautājuma sarežģītību un iespējamajām sekām – jo sarežģītāks lēmums un lielāki riski, jo augstāks lemtspējas slieksnis. Otrs derīgas piekrišanas nosacījums ir informācijas atklāšana – pacientam ir jāsaņem adekvāta informācija par diagnozi, prognozi, paredzamās medicīniskas manipulācijas dabu, iespējamajiem ieguvumiem, riskiem un alternatīvām, kā arī informācija par iespējamajām sekām, ja ārstēšanās tiks pārtraukta vai netiks uzsākta. Medicīnas personāla pienākums ir panākt, lai informācija tiktu pasniegta veidā, kas ir saprotams pacientam. Treškārt, piekrišanai ir jābūt brīvprātīgai. Brīvprātība šajā gadījumā tiek saprasta kā brīvība no nepamatotas ietekmes vai piespiešanas. Līdzīgi kā ar lemptsēju, arī jautājumā par brīvprātību var pastāvēt robežgadījumi, kad nav skaidrs, vai lēmums patiešām ir brīvprātīgs. Turklāt jāapzinās, ka prasība pēc pilnīgas brīvprātības bez jebkādas ietekmes ir pārlieku stingrs un neizpildāms kritērijs. Tieši šī iemesla dēļ runa ir par nepamatotu ietekmi, ar to saprotot situācijas, kad pacienta lēmums ir pieņemts draudu, krāpšanas vai citu līdzīgu apsvērumu rezultātā.
Tādā veidā, ņemot vērā, ka pacienti ir autonomas būtnes, viņiem ir tiesības atteikties no ārstniecisku darbību uzsākšanas vai turpināšanas arī tad, ja lēmuma sekas ir drīzāka pacienta nāves iestāšanās. Pacienta piekrišana ir derīga tikai tad, ja pacients ir lemtspējīgs, lēmums tiek pieņemts brīvprātīgi, saņemot visu nepieciešamo informāciju par lēmuma sekām un alternatīvām. Bet, ja pacientam ir tiesības pieņemt lēmumu par ārstēšanas pārtraukšanu vai neuzsākšanu arī tad, ja tas nozīmē, ka lēmuma rezultātā pacients mirs, tad kāpēc to pašu nevar attiecināt uz ārsta asistētu nāvi? Šādi ārsta asistētas nāves pieļaujamība tiek balstīta primāri apsvērumā par pacientiem kā autonomām būtnēm, kurām ir tiesības uz pašnoteikšanos. Tomēr šo argumentu var padarīt spēcīgāku, apelējot pie apsvērumiem par pacientu labklājību un žēlsirdību. Kritiķi varētu iebilst, ka pastāv vismaz divas būtiskas atšķirības starp ārstēšanas pārtraukšanu dzīves noslēgumā un ārsta asistētu nāvi. Pirmkārt, atšķirībā no ārsta asistētas nāves, pieņemot lēmumu par ārstēšanās pārtraukšanu, pacienta nāve nav šādas darbības nolūks. Otrkārt, atšķirīgs ir arī nāves cēlonis. Ārsta asistētas nāves gadījumā pacienta nāvi izraisa medikaments, bet gadījumā, ja tiek pārtraukta ārstēšana, nāves cēlonis ir slimība. Abi šie apsvērumi gan ir diskutabli. Pirmkārt, daudzos gadījumos ātrāka nāves iestāšanās ir nolūks, kura dēļ pacienti atsakās no ārstēšanas, jo dzīves turpināšana tādā stāvoklī, kādā viņi atrodas, sagādā tik lielas ciešanas, ka viņi tās vēlas pēc iespējas samazināt. Ja valstī, kurā viņi dzīvo, ārsta asistēta nāve nav legalizēta, tad atteikšanās no ārstēšanās (tai skaitā mākslīgās barošanas) ir vienīgā viņiem pieejamā iespēja, kā saīsināt ciešanu laiku. Tas nozīmē, ka, lai arī daudzos gadījumos šāda atšķirība starp attiekšanos no ārstēšanās un ārsta asistētu nāvi pastāv, tas nav sakāms par visiem gadījumiem. Otrkārt, tiek diskutēts par to, vai atšķirībai starp to, kas izraisa nāvi, ir izšķiroša ētiska nozīme. No vienas puses, šķiet, ir pamats apgalvot, ka tad, ja pacients nomirst, iedzerot nāvi izraisošu medikamentu, nāves iemesls ir medikaments, un tas šo gadījumu padara ētiskā ziņā daudz problemātiskāku nekā tad, ja pacienta nāve iestājas tādēļ, ka viņš atteicies no ārstēšanas. Šādā gadījumā mēs sliecamies apgalvot, ka pacients nomira slimības dēļ, un, pieņemot lēmumu pārtraukt ārstēšanu, pacients un viņa ārsti tikai ļāva lietām noritēt savu dabisko gaitu. Taču skatījums uz šo gadījumu var mainīties, ja iedomājamies nedaudz atšķirīgu situāciju. Pieņemsim, ka pacients A ir neārstējami slims, viņš joprojām ir dzīvs, pateicoties dzīvību uzturošām iekārtām, jo elpot patstāvīgi viņš vairs nespēj. Tomēr viņa vienīgais radinieks B, kurš A nāves gadījumā mantos visu A iespaidīgo īpašumu, A nāvi vairs nevar sagaidīt un atrod veidu, kā neviena nepamanītam iekļūt A palātā un atslēgt mākslīgās elpināšanas iekārtu. Ja B tiktu pieķerts un tiesāts, tad diez vai viņš mēģinātu pierādīt savu nevainību, sakot, ka patiesībā viņš nenogalināja A, bet A nāvi izraisīja viņas slimība. Šķiet, ka šādā gadījumā nebūtu būtiskas atšķirības, vai B panāktu A nāvi, atslēdzot elpināšanas iekārtu vai injicējot nāvi izraisošu medikamentu. Tā būtu slepkavība kā vienā, tā otrā gadījumā. Un, ja šajā gadījumā atšķirībai, kā tiek panākta nāve, nav nekādas ētiskas nozīmes, tad tādai atšķirībai nevajadzētu būt starp gadījumu, kurā A atsakās no ārstēšanas un viņa elpināšanas iekārta tiek izslēgta, un gadījumu, kad līdzīgā situācijā A dzīvība pēc viņa lūguma tiek pārtraukta ar nāvējošas injekcijas palīdzību. Tas, kas pēdējo gadījumu pāri atšķir no iepriekš minētā gadījumu pāra, ir rīcības saistība ar A gribu. Vienā gadījumā rīcība tiek veikta tāpēc, ka A to vēlas, bet otrā – rīkojoties pretēji A vēlmēm.
Minētie apsvērumi liecina, ka atšķirība starp atteikšanos no ārstēšanās un ārsta asistētu nāvi vismaz noteiktos gadījumos ir nebūtiska. Tajos gadījumos, kad cilvēki izvēlas atteikties no ārstēšanas tāpēc, ka ciešanu pilnas dzīves turpināšanu viņi uzskata par nevēlamu, no žēlsirdības apsvērumiem izriet prasība viņu ciešanas pēc iespējas mazināt. Proti, šādā gadījumā ātrāka nāve ir vēlamāka par vēlāku nāvi. Līdz ar to šādos gadījumos būtu ētiski pieļaujami vai pat ētiski atbalstāmi sniegt cilvēkiem palīdzību, dodot iespēju nomirt ātrāk un bez sāpēm. Tādā veidā apsvērumu par pašnoteikšanos pastiprina apsvērums par pacienta labklājību un prasību sniegt palīdzību, kas izriet no žēlsirdības. Šī argumentācija balstās pieņēmumā, ka var būt situācijas, kad dzīves pārtraukšana ir labāka par dzīves turpināšanu vai, citiem vārdiem, – dažos gadījumos nāve var būt labums. Tieši šis apsvērums bieži vien tiek minēts kā nepieciešams ārsta asistētas nāves nosacījums. Piemēram, labprātīga eitanāzija parasti tiek definēta kā pacienta nogalināšana, kas tiek veikta 1) paša pacienta interesēs, un 2) pēc paša pacienta izteikta lūguma.
Ārsta asistētas nāves pamatošanai dažkārt izmanto vēl vienu līdzīgu stratēģiju, kura gan pēc būtības balstās jau aplūkotajos morālajos apsvērumos. Šajā gadījumā izejas punkts ir pašnāvības morālais vērtējums, ‒ lai gan pašnāvība vienmēr ir traģēdija, pati par sevi tā nav ētiski nosodāma rīcība. Turklāt dažos gadījumos – kad dzīves turpināšana ir sliktāka par tās ātrāku pārtraukšanu – tā var būt racionāla izvēle. Bet, ja pašnāvība nav ētiski nosodāma un dažos gadījumos var būt racionāla, tad tas pats attiecas arī uz ārsta asistētu pašnāvību un, iespējams, arī uz eitanāziju, lai gan daudzi autori tam nepiekristu.