Sākotnēji jēdzienu “vides tiesības” lietoja, lai apzīmētu likumus un citus tiesību aktus, kuru mērķis bija regulēt ārtelpu gaisa un ūdens piesārņojumu, kā arī atkritumu apsaimniekošanu. Mūsdienās vides tiesības ir daudz plašākas par piesārņojuma kontroli, jo ierobežo cilvēku darbību un tās ietekmes izpausmi vidē kopumā, novēršot apdraudējumu gan cilvēku veselībai, gan bioloģiskajai daudzveidībai. Saskaņā ar vides tiesību pamatpostulātu ne katra cilvēka darbība vai izraisītās pārmaiņas vidē (ekosistēmās) ir prettiesiskas (aizliegtas). Vides tiesību uzdevums ir līdzsvarot dabas saglabāšanas, cilvēku veselības aizsardzības un dabas resursu izmatošanas ekonomiskās intereses.

No praktiskā viedokļa vides tiesības ir viens no vides problēmu risināšanas līdzekļiem. No teorētiskā viedokļa vides tiesību esamība liecina par tiesību doktrīnā notikušajām pārmaiņām. Līdzās agrākajam privāttiesiskajam regulējumam, kurā dabas resursi tiek apskatīti kā īpašuma objekts, ir radīta plaša un sazarota publisko tiesību normu sistēma. Lai sabiedrību pārorientētu un liktu tai ievērot vai izvēlēties vidi vairāk saudzējošu uzvedības modeli, ir radīti tiesību jēdzieni un institūti, kādus tradicionālajās tiesībās nepazīst, piemēram, ūdens un atkritumu apsaimniekošanas, vides trokšņa un gaisa kvalitātes pārvaldības sistēmas, subjektīvo vides tiesību, atbildības par kaitējumu videi institūti un citi.

Vides tiesības vairāk kā jebkura cita tiesību joma saistītas ar vides zinātni. Tas regulēšanā noteic piesardzību – primārais uzdevums ir negatīvo ietekmi uz vidi nepieļaut, nevis cīnīties ar tās sekām. Vides zinātne atklāj un identificē vides problēmas, nodrošina zinātnisko informāciju likumdošanas procesā un tiesību piemērošanā. Likuma prasību izpildei nepieciešami jauni zinātniski pētījumi. Vides tiesības ir saistītas ar ētiku un balstās divās vides ētikas koncepcijās – antropocentrismā un ekocentrismā. Saskaņā ar antropocentrismu tiesības prioritāri nodrošina tikai vienas sugas – saprātīgā cilvēka (homo sapiens) – tiesību aizsardzību, kas bieži saistītas ar īstermiņa ekonomiskām interesēm. Dzīvnieki un daba tiek uzskatīti par tiesību objektu, kura statuss vairāk līdzinās vai atbilst lietām, nevis personai. Vides tiesības ir vairāk antropocentriskas, nekā ekocentriskas, tomēr ekocentrisma ietekme pamazām pieaug. Ekocentrisma ietekmē (t. i., atzīstot, ka cilvēks ir ekosistēmas daļa) vides aizsardzības mērķis nav tikai cilvēku veselība un drošība, bet arī dabas vide pati par sevi (bioloģiskā daudzveidība), kuras saglabāšana atbilst ilglaicīgām un globālām vispārējām interesēm (general interest). Tās ir kopīgas visai cilvēcei (esošajām un nākamajām paaudzēm) un ievērojami pārsniedz individuālo (privāto) interešu līmeni. Tāpēc vides jomā ikvienam ir tiesības vērsties tiesā, lai aizsargātu ne tikai savas individuālās tiesības, bet arī vispārējās vides aizsardzības un dabas saglabāšanas intereses.

Vides tiesības pieder pie publiskajām tiesībām, un tās raksturo regulējamo sabiedrisko attiecību sarežģītība. Vides tiesības ir kompleksas un dinamiskas – to noteic vides kā regulēšanas objekta īpatnības. 20. gs. 60.–80. gados vides tiesības tika piemērotas atsevišķiem vides elementiem – ārtelpu gaisam, ūdenim, augsnei, zemes dzīlēm, florai un faunai. Kopš 90. gadiem regulēšanai pakļauti sarežģītāki vides elementi: sugas, biotopi, ekosistēmas, bioloģiskā daudzveidība, ainava, klimats. Rezultātā vides tiesībās nostiprinājusies plaša vides definīcija, kas ietver visus minētos vides elementus, kā arī veidu, kādā tie mijiedarbojas. Vide ietver arī cilvēku veselību, drošību un sociālekonomiskos apstākļus, ciktāl tos ietekmē izmaiņas dabas vides elementos. Plašā vides definīcija noteic arī plašu vides tiesību ietvaru. Vides tiesību kodolu veido vides aizsardzības tiesības (kontrolē vides piesārņojumu) un dabas aizsardzības tiesības (regulē apdraudētu sugu saglabāšanu, aizsargājamu dabas teritoriju (dabas rezervātu, nacionālo parku) izveidi un racionālu dabas resursu (zemes dzīļu, meža, zivju, medījamo dzīvnieku) izmantošanu). Līdz ar bioloģiskās daudzveidības un dabas resursu ilgtspējīgas izmantošanas principa ieviešanu dzīvo dabu saudzējoša rīcība tiek prasīta ne tikai aizsargājamās dabas teritorijās, bet arī tautsaimniecībā kopumā, tostarp lauksaimniecībā, mežsaimniecībā un zivsaimniecībā. Vides tiesību perifērijā atrodas tiesību normas, kas veicina vides aizsardzību pastarpināti (piemēram, teritorijas attīstības plānošana, sabiedrības veselības aizsardzība).

Mūsdienu izpratnē vides tiesības izveidojās 20. gs. 60.–70. gados, kad pastāvošās tradicionālās tiesības nebija pietiekamas, lai risinātu apjaustās vides problēmas. Pamatu mūsdienu starptautisko un valstu nacionālo vides tiesību attīstībai ir noteikušas divas Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) konferences – 1972. gada Stokholmas konference “Par cilvēka vidi” (United Nations Conference on the Human Environment) un 1992. gada Riodežaneiro konference “Par vidi un attīstību” (United Nations Conference on Environment and Development). Abu konferenču noslēguma deklarācijās ietvertie principi (tiesību idejas) nostiprināti starptautiskos vides līgumos, daudzu valstu vides likumos un juridiskajā praksē.

1972. gada Stokholmas deklarācija “Par cilvēka vidi” (Stockholm Declaration on the Human Environment) ir pirmā globālā vienošanās, kas apstiprināja valstu izpratni par vides problēmām, to globālo raksturu un nepieciešamību sadarboties, proti, ka vides aizsardzībai nepieciešama saskaņota globāla rīcība. 20. gs. 70.–80. gados daudzu valstu nacionālās likumdevēja institūcijas sāka ieviest tiesību aktus, lai nodrošinātu pilnīgāku vides aizsardzību, kā arī izveidoja specializētas vides iestādes, tostarp Vides ministrijas. Vides tiesības sāka attīstīties arī Eiropas Savienībā (ES). Vienotais Eiropas akts (Single European Act, 1986, spēkā kopš 1987. gada) ieviesa pirmās būtiskās izmaiņas Eiropas Ekonomiskās kopienas dibināšanas līgumā (Traitẻ instituant la Communautẻ ẻconomique europẻenne, 1957, spēkā kopš 1958. gada), tostarp nostiprināja vides aizsardzību visaugstāko ES normu līmenī. Šajā laikā tika pieņemtas daudzas nozīmīgas starptautiskas vides konvencijas, tomēr tās bija izteikti sektorālas, jo regulēšanā netika ņemta vērā dažādo dabas vides elementu saistība un savstarpējā atkarība.

1992. gadā Riodežaneiro deklarācija “Par vidi un attīstību” (Rio Declaration on Environment and Development) iezīmēja būtiskas izmaiņas izpratnē par vides aizsardzību un nozīmīgu pavērsienu turpmākajā vides tiesību attīstībā. Vides aizsardzībā par galveno tēmu kļuva ilgtspējīga attīstība (vides aizsardzības un attīstības sasaiste) un ar to saistītā izpratne, ka vides aizsardzība ir attīstībā integrēta sastāvdaļa, nevis attīstības pretmets. Sākot ar 20. gs. 90. gadiem, notika pāreja uz vides problēmu risināšanu aptverošākā un integrētākā veidā, piemēram, iedibinot ekosistēmu pieeju ūdens apsaimniekošanā, vides plānošanu, piesardzības principu, sabiedrības iesaisti vides lēmumu pieņemšanā.

Vides tiesības veido dažādi tiesību avoti. Galvenais starptautisko vides tiesību avots ir starptautiskie līgumi. Mūsdienās vides jomā ir vairāk nekā 1000 daudzpusēju starptautisku līgumu un vairāk nekā 1500 divpusēju starptautisku līgumu. Tie aptver atmosfēras un stratosfēras gaisa piesārņojumu, klimata pārmaiņas, ūdens un augsnes piesārņojumu; okeānu un starptautisko saldūdens resursu, Antarktīdas, kosmosa, vēstures un kultūras pieminekļu saglabāšanu; apdraudēto sugu, jūras zīdītāju un zivju krājumu aizsardzību; bioloģisko daudzveidību, enerģiju, bīstamos atkritumus, bīstamās ķīmiskās vielas, cilvēka veselību un cilvēktiesības uz vidi, starptautisko tirdzniecību. Vides tiesības veido arī dažas starptautiskās paražas (paražu tiesības), piemēram, aizliegums izraisīt pārrobežu kaitējumu, prasība pēc iepriekšējas brīdināšanas un konsultācijām attiecībā uz darbībām ar potenciālu pārrobežu ietekmi; vispārīgie starptautisko vides tiesību principi, piemēram, valstu pienākums sadarboties; kopīgas, bet diferencētas atbildības princips; princips “piesārņotājs maksā”; piesardzības princips; ilgtspējīgas attīstības princips; cilvēces kopīga rūpēšanās par kopīgiem pasaules resursiem (common concern of humankind), kas attiecas uz klimata pārmaiņām, bioloģisko daudzveidību, apdraudētām sugām, stratosfēras ozona slāni. Nozīmīgs vides tiesību avots ir starptautisko organizāciju u. c. struktūru (piemēram, ANO Ģenerālā Asambleja, ANO konferences, ANO institūcijas) rezolūcijas, deklarācijas, principi, vadlīnijas, rīcības plāni, kas oriģinālajā formā ir rekomendatīvas normas (soft law), bet vēlāk, pārņemot līgumos vai kristalizējoties par starptautiskām paražām, iegūst saistošu spēku.

Salīdzinājumā ar starptautiskajām vides tiesībām, ES vides tiesības paredz stingrāku aizsardzību. ES primārie tiesību akti (dibināšanas līgumi) izvirza konkrētus mērķus vides politikai, noteic vides tiesību principus, uz kuriem jābalstās vides politikai un tiesību aktiem, piemēram, augsta līmeņa vides aizsardzību, piesardzības principu. ES vides tiesības paredz gan vides jautājumu harmonizēšanu (saistošus preču tehniskos parametrus), gan sasniedzamo vides aizsardzības standartu minimumu (dalībvalstis var noteikt sev stingrākas vides aizsardzības prasības attiecībā uz vides kvalitāti). ES vides tiesību regulējumu izstrādā galvenokārt direktīvu veidā. ES tiesību akti 1) attiecas uz noteiktiem vides elementiem (sektoriem) – gaisa un ūdens kvalitāti, vides trokšņa kontroli, sugu un biotopu aizsardzību; 2) prasa izveidot speciālas resursu apsaimniekošanas sistēmas, piemēram, ūdens aizsardzības un atkritumu jomā; 3) attiecas uz vidi kopumā, piemēram, paredz rūpnieciskā piesārņojuma integrētu novēršanu vai samazināšanu, siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas izveidi, atbildību par kaitējuma nodarīšanu videi, ietekmes uz vidi novērtējumu; 4) nodrošina vides informāciju, tostarp paredz produktu ekomarķējumu.

Mūsdienās kopumā vairāk nekā 130 valstīs vides aizsardzība ir konstitūcijā nostiprināta norma. Tomēr tikai nelielā daļā valstu nacionālās vides tiesības ir kodificētas. Vides kodeksi ir, piemēram, Zviedrijā, Francijā, Igaunijā.

Vides tiesības attīstījušās par sarežģītu regulatīvu sistēmu, kas balstās vides aizsardzības principos un lielā mērā attiecas uz vides lēmumu pieņemšanas procesu, paredzot tajā vides zinātnes un sabiedrības iesaisti, kā arī jauna veida subjektīvās vides tiesības (subjective environmental rights). Vides tiesībām raksturīga dažādu regulatīvu pieeju izmantošana – tie ir komandas-kontroles līdzekļi (atļauju sistēmas), ekonomikas līdzekļi (vides nodoklis, siltumnīcas efekta gāzu (SEG) emisijas kvotu tirdzniecības sistēma), brīvprātīgi īstenojami līdzekļi (vides pārvaldības un audita sistēma, ekomarķējums). Mūsdienu attīstības līmenī vides tiesības kļuvušas par daudzslāņu tiesībām, kuras starptautisko vides tiesību profesors Džonatans Vīners (Jonathan Wiener) nodēvējis par globālajām vides tiesībām. Tās balstās visu pasaules reģionu un vairuma valstu atzītos principos un vienlaikus ir valsts (nacionālas) un starptautiskas tiesības, kas funkcionē, nojaucot tradicionālās atšķirības starp šiem tiesību līmeņiem (sistēmām). Rezultātā normatīvās regulēšanas mehānismi, tiesību principi, institucionālās struktūras kļūst līdzīgas (vai analogas) dažādu valstu, kā arī starptautiskajās tiesībās. Tas ļauj zināšanas, kuras tiesību zinātnieki un praktiķi gūst atsevišķas valsts vai starptautisko tiesību sistēmas ietvaros, izmantot jebkurā citā tiesību sistēmā.

Vides tiesību pētniecībā nozīmīgu darbu veic Starptautisko tiesību asociācija (International Law Association, ILA) Londonā, Lielbritānijā – pēta starptautiskās tiesības un to attīstību, tostarp starptautisko tiesību lomu ilgtspējīgā dabas resursu apsaimniekošanā, zaļo ekonomiku; Eiropas Vides politikas institūts (Institute for European Environmental Policy, IEEP) Londonā, Lielbritānijā, un Briselē, Beļģijā – veic starpdisciplinārus pētījumus, tostarp darbojas ES vides tiesību aktu saskaņotības un struktūras pilnveides jomā; Eiropas tiesību institūts (European Law Institute, ELI) Vīnē, Austrijā – veic pētījumus, kuru mērķis ir sekmēt Eiropas tiesību integrāciju; Starptautisko ilgtspējīgas attīstības tiesību centrs (Centre for International Sustainable Development Law, CISDL) Monreālā, Kanādā – pēta tiesību principus un tiesību instrumentus, kas rodas starptautisko ekonomisko, sociālo un vides tiesību krustpunktā.

Nozīmīgākie periodiskie izdevumi: Yearbook of International Environmental Law (kopš 1991; Oxford University Press), The Journal of Environmental Law (kopš 1989; Oxford University Press), Review of European Comparative & International Environmental Law (kopš 1991; John Wiley & Sons), Journal for European Environmental Law and Planning Law (kopš 2004; Brill).

Nozīmīgāko nozares darbinieku vidū minami: Aleksandrs Kiss (Alexandre Charles Kiss), ungāru izcelsmes franču starptautisko tiesību profesors, viens no starptautisko vides tiesību pamatlicējiem, iedibinājis mūsdienu starptautisko vides tiesību zinātnisko struktūru; Džozefs Sakss (Joseph Lawrence Sax) – vides tiesību profesors, viens no vides tiesību pamatlicējiem Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), iedibinājis ASV, Kanādā, Brazīlijā, Indijā izplatīto tiesību doktrīnu par dabas resursiem kā sabiedrības kopējo labumu (public trust doctrine); Alans Boils (Alan Boyle) – britu izcelsmes starptautisko publisko tiesību profesors, viens no vadošajiem (atzītākajiem) advokātiem starptautisko vides tiesību un jūras tiesību jomā; Filips Sendss (Philippe Sands) – ievērojams franču un britu jurists, profesors un praktizējošs advokāts, kas vides (dabas resursu) tiesību jomā specializējies starptautisku strīdu risināšanā starptautiskajās tiesās un tribunālos.