Lauksaimniecības inženierzinātne ir vides inženierijas un enerģētikas zinātnes apakšnozare, kurā pēta lauksaimniecības tehnoloģisko procesu tehnisko nodrošinājumu, lauksaimniecības produkcijas ražošanas, transportēšanas, glabāšanas un pārstrādes tehniku, ar lauksaimniecību saistītās apstarošanas, siltuma un elektroenerģijas iekārtas, darba drošību. Iespējams, par lauksaimniecības pētniecības un augstākās izglītības, arī lauksaimniecības inženierzinātnes sākumu var uzskatīt 1862. gadu, kad Amerikas Savienoto Valstu (ASV) Kongress (angļu United States Congress) izveidoja Lauksaimniecības departamentu (angļu Department of Agriculture) un paredzēja lauksaimniecības un mehānikas zinātņu koledžu izveidošanu katrā pavalstī. Būtiska loma lauksaimniecības mehanizācijas attīstībā bija pirmo traktoru ar četrtaktu iekšdedzes benzīnmotoriem radīšanai (1892. gadā ASV). Lauksaimniecības inženierzinātne un vienlaikus arī lauksaimniecības tehnika strauji attīstījās pēc Otrā pasaules kara. 

Latvijā lauksaimniecības augstākā izglītība sāka attīstīties ar 1862. gadu, kad tika nodibināts Rīgas Politehnikums ar piecām nodaļām. Viena no tām bija arī Lauksaimniecības nodaļa. Par pētījumiem lauksaimniecības inženierzinātnē var sākt runāt līdz ar Baltijas mašīnu izmēģināšanas stacijas dibināšanu 1911. gadā. Stacija katru gadu publicēja pārskatus par savu darbību iepriekšējā gadā. Mašīnu izmēģināšanas procesā aizvien vairāk tika iekļauti pētniecības elementi. 1913. gadā Rīgas Politehniskā institūta Mehānikas nodaļu absolvēja Arvīds Lepiks un sāka strādāt stacijā par vadītāja palīgu. A. Lepiks ir uzskatāms par lauksaimniecības inženierzinātnes pamatlicēju Latvijā. 1919. gadā viņš atgriezās Latvijā, kļuva par jaundibinātās Latvijas Universitātes (LU) Lauksaimniecības fakultātes Lauksaimniecības mašīnu katedras vadītāju un turpināja iesākto darbu un pētījumus lauksaimniecības tehnikas jomā.

LU Lauksaimniecības fakultātes Lauksaimniecības mašīnu katedra 20. gs. 20. un 30. gados kļuva par otru pētniecības centru lauksaimniecības inženierzinātnes jomā līdzās Priekuļu Lauksaimniecības mašīnu izmēģināšanas stacijai, par kuras vadītāju, vienā laikā ar pasniedzēja darbu LU, A. Lepiks bija iecelts 1921.–1923. gadā. 1923. gadā par stacijas vadītāju kļuva Jānis Balsars, kura vadībā tiek akcentēta pētniecība mašīnu izmēģināšanā. 1944. gadā viņš kļuva par jaundibinātās Lauksaimniecības mehanizācijas fakultātes pirmo dekānu Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā (LLA). 1930. gadā LU Mehānikas fakultāti absolvēja Jānis Aboliņš un sāka strādāt Lauksaimniecības mašīnu katedrā. Šie trīs cilvēki bija lauksaimniecības inženierzinātnes virzītāji Latvijā līdz Otrā pasaules kara beigām. 

1944. gadā LLA tika nodibināta Lauksaimniecības mehanizācijas fakultāte (LMF), kuras sūtība bija inženieru sagatavošana lauksaimniecībai un lauksaimniecības inženierzinātnei, kā arī lauksaimniecības inženierzinātnes attīstība. LMF (kopš 01.01.1996. – Tehniskā fakultāte) līdz 2016. gadam inženiera-mehāniķa kvalifikāciju un/vai inženierzinātņu bakalaura grādu ir ieguvuši 6703 absolventi, tostarp nepilna laika studijās – 1524. Lauksaimniecības tehnikas programmu absolvējuši 4403 studējošie (tostarp nepilna laika studijās – 683), Autotransportu – 1575 (606), Lauksaimniecības enerģētiku – 519 (211), Pārtikas iekārtas – 24 (8), Uzņēmējdarbību agroservisā – 20 (3), Mašīnu projektēšanu un ražošanu – 132 (13). 

Padomju okupācijas laikā, 1956. gadā, ar 28.05. lēmumu Rīgā tika nodibināts Ziemeļrietumu zonas speciālais konstruktoru birojs, kas 1964. gadā pārtapa par Valsts speciālo konstruktoru biroju (VSKB) – lauksaimniecības mašīnu projektēšanas, izmēģināšanas un zinātniskās pētniecības organizāciju. Pēc 1973. gada tas specializējās lopkopības fermu tehniskā aprīkojuma projektēšanā un pētīšanā. 01.02.1997. konstruktoru birojs ar pēdējo nosaukumu (Valsts lopkopības mehanizācijas zinātnes un tehnikas centrs) tika likvidēts un nodots privatizācijai. Daļa privatizācijai atdotā bijušā VSKB zinātnisko darbinieku pārgāja darbā uz Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes (LBTU, tolaik Latvijas Lauksaimniecības universitāte, LLU) Tehnisko fakultāti (TF). 

1960. gadā tika nodibināts Latvijas Lauksaimniecības mehanizācijas un elektrifikācijas zinātniskās pētniecības institūts (LLMEZPI). Jau pēc neatkarības atjaunošanas no 01.01.1998. tas pārnāca LLU TF sastāvā. Līdz 31.12.2015. tas bija LLU aģentūras “Lauksaimniecības tehnikas zinātniskais institūts” statusā; ar 01.01.2016. tas ir LLU TF Lauksaimniecības tehnikas institūta struktūrvienība (Ulbrokas Zinātnes centrs). 

Juris Priekulis, Dr. sc. ing., LBTU profesors (TF Lauksaimniecības tehnikas institūts), darbības joma – lopkopības mehanizācija; Arvīds Vilde, Dr. habil. sc. ing., LLU Ulbrokas Zinātnes centra vadošais pētnieks, LLMEZPI vecākais zinātniskais līdzstrādnieks, pētniecības joma – augsnes apstrādes tehnika; Edvīns Bērziņš, Dr. habil. sc. ing., LLA, LLU profesors (1979–2004), Lauksaimniecības mašīnu katedras vadītājs (1988–1992), LLU zinātņu prorektora (1992–2001), LLMZA Inženierzinātņu nodaļas vadītājs (1999–2004), pētniecības joma – graudu kaltēšana un glabāšana; A. Lepiks, tehnisko zinātņu doktors, profesors, LU docents (1919–1935), profesors (1935–1939), LU Lauksaimniecības mašīnu katedras vadītājs (1919–1939), Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas (JLA) un LLA profesors, JLA Lauksaimniecības mašīnu katedras vadītājs (1939–1944), LLA Materiālu stiprības un mašīnu elementu katedras vadītājs (1945–1963), Priekuļu Mašīnu izmēģināšanas stacijas direktors (1921–1923), pētniecības joma – lauksaimniecības mašīnu konstrukcijas un to izturība; Oļģerts Ozols, tehnisko zinātņu doktors, profesors, LLA mācību prorektors (1964–1966), LLA rektors (1967–1976), pētniecības joma – mehānikas, mehānismu un mašīnu teorijas jautājumi.