Elīna Zālīte, strādādama Dailes teātrī par literārās daļas vadītāju (1928–1934), labi iepazina skatuves mākslinieku pasauli un kopā ar dzīvesbiedru aktieri Herbertu Zommeru labprāt gāja viesos, kur novēroja visdažādāko aprindu cilvēkus un viņu dzīves veidu. Romānā “Agrā rūsa” sakoncencentrējas gan agrākajos sacerējumos aizsāktās problēmas (aprēķina laulības, precētas sievietes mīlestība pret citu vīrieti, bērnu un vecāku attiecības ģimenē, jaunatnes audzināšana skolā), gan rakstnieces dzīves pieredze un amata prasmes. Šos dzīves vērojumus un kritiskos vērtējumus par morālo divkosību vai dzīves bezmērķību E. Zālīte izmantoja jau 20. gs. 30. gados sarakstītajās lugās. 30. gadu beigās radās iecere izvērst šos vērojumus un pieredzējumus plašākā formā – romānā. 1940./1941. gadā izkristalizējās romāna galvenais sižets un personu raksturlīnijas. Kā norādījusi literatūrvēsturniece Biruta Gudriķe, romānā ienāk arī autobiogrāfiski momenti. Vairākām romāna personām ierosmi deva konkrēti rakstnieces sastapti cilvēki. Galvenās varones Elzas Ezernieces mātes tēlā dažas īpašības ir aizgūtas no pašas rakstnieces mātes. Konkrēts pieredzes materiāls izmantots arī romāna sākuma daļā Latvijas mazpilsētu vides raksturojumā. Elzas Ezernieces dzimto Ziemeļvidzemes N. pilsētiņu ar mazām, pelēkām, pussabrukušām koka mājelēm un nebruģēto Garo ielu pa vidu palīdzēja konkretizēt kādreizējais Apes miests, kurā aizritēja E. Zālītes bērnības gadi un kurā viņa ik palaikam dzīvoja pie vecākiem arī vēlākajos dzīves posmos. Savukārt pilsētai, kurā Elza Ezerniece apmeklē ģimnāziju un ar Egles Jāni dodas romantiskajā izbraukumā pa ezeru, nepārprotams prototips ir Alūksne ar savu skaisto, salām bagāto ezeru. Alūksni rakstniece arī labi pazina, jo no 1919. gada līdz 1921. gadam strādāja tur par skolotāju. Tāpat Elzas un Ķikuļa ārzemju vērojumu aprakstos izmantota tā personīgā pieredze, ko E. Zālīte guva 30. gados, kad ārstēšanās nolūkos apmeklēja vairākas Eiropas valstis. Romāna uzrakstīšana prasīja vairāku gadu darbu, tas nāca klajā 1944. gada vasarā, nacistiskā režīma pēdējā gadā.
Saistītie šķirkļi
Satura rādītājs
Romānā tēlota 20. gs. 30. gadu Latvija. Romāna pirmajā daļā atainotas nabadzīgās Elzas Ezernieces skolas gaitas un vēlme mācīties, lai varētu dzīvē sasniegt ko vairāk. Paralēli tiek tēlota mājas dzīve, kur jaunībā skaistā māte, kura sevi ziedoja vīram, ģimenei un saimniecībai, allaž ir raudulīga un pesimistiska. Pēc ģimnāzijas beigšanas Elza ierodas Rīgā darba meklējumos, kas sākotnēji izrādās neveiksmīgi, jo bez pieredzes vai inteliģentā bezdarbnieka statusa darbā neņem. Viņa apmetas pie tēva radinieka Reiņa, kurš ar sievu Agati dzīvo nabadzīgi un saspiesti kādā nolaistā Rīgas koka namā. Reinis iekāro savu jauno un skaisto radinieci, iesākumā to slēpj no sievas un Elzu ved uz kino, lai fiziski tai pieskartos, taču vēlāk klaji sāk nicināt sievu kā šķērsli viņa tieksmēm, un Elzai jānoklausās, kā Reinis sit sievu. Pēc šī starpgadījuma Elza pamet radinieku dzīvokli. Nejauši satiktā skolas laika draudzene, kura mācās aktiermākslu, izpalīdz gan ar dzīvesvietu, gan ar darbu – Elza kļūst par kāda profesora pārrakstītāju, pēcāk iegūst darbu tiesā un kļūst par miertiesneša sekretāri. Viņa izkopj savu gaumi, ģērbšanos, kļūst par modeli kādam apģērbu veikalam. Pēc kādas modes skates negaidīti viņu bildina bagāts uzņēmējs, pavecs fabrikants Ķikulis. Pieņemot bildinājumu, Elzai, no vienas puses, sākas naudas, jaunu lietu un saviesīgās dzīves piepildīta dzīve, no otras – pieaug neizprotama neapmierinātība un garlaikotība. Nereti viņa kā laika kavēkli izmanto braukāšanu ar auto. Un reiz it kā nejauši uz lauku ceļa satiek izskatīgu jaunu vīrieti, ar kuru jau otrajā tikšanās reizē uzsāk dēku. Vēlāk izrādās, kas tas ir viņas vīra dēls Italo, kurš rada sarežģījumus un pat šantažē Elzu, jo šo satikšanos bija aukstasinīgi izplānojis, lai vieglāk tiktu klāt sava tēva naudai. Elza gaida Italo bērnu un saprot, ka situācija ar Italo ir neskaidra un šo attiecību dēļ nav gatava ziedot savu šobrīdējo ērto un nodrošināto dzīvi. Taču apzinoties, ka Ķikulim neauglības dēļ bērnu nevar būt un šādi meli neizdosies, kādā jūtu uzplūdā nelaimīgi un nejauši nogalina savu vīru, kā dēļ nonāk cietumā. Viņai piedzimst meita, kurai Elza cietumā raksta vēstuli, izklāstot savu dzīves gaitu un apstākļus, kas noveda pie nozieguma.
Centrālajā sievietes tēlā Elzā un citos sieviešu tēlos rakstniece pratusi parādīt daudz būtisku sievišķo īpašību, kā arī intriģējoši notēlojusi Rīgas turīgo aprindu dzīvi. Autore piedāvā spilgtus kafejnīcu, modes salonu, turīgāko ļaužu dzīvokļu aprakstus, kā arī ārzemju ceļojumu iespaidus. Parādīta Elzas rakstura veidošanās mazpilsētā un skolā, nokļūšana galvaspilsētā un aprēķina laulības. Jāņem vērā, ka Elza apprecas 19 gadu vecumā. Bērnībā piedzīvotā nabadzība un taupība veido domāšanu, kur galvenie kritēriji ir centieni iegūt naudu, jo nauda nodrošina vieglu dzīvi, un tādēļ vērts arī mācīties. Bez mācīšanās sieviete vēl var tikt uz priekšu ar precēšanos, un Elza izmanto nejaušo izdevību Ķikuļa kunga personā. E. Zālīte ar nodomu varonei atklāti liek sacīt to, ko citas slēpj, viņas domas un vērojumi ir gan trāpīgi, gan paškritiski. Romāna beigās autore gan soda savu varoni par šādiem dzīves principiem. Centrālajā sievietes tēlā Elzā un citās varonēs rakstniece pratusi atklāti parādīt daudzas būtiskas dažādu paaudžu, sociālo kārtu un izglītības sieviešu īpašības, kā ari intriģējoši notēlot Rīgas turīgo aprindu caurmēra dzīvi, kas lasītāju pievelk. Veiksmīgais uzņēmējs Ķikulis, kuram ir vairākas šķirtas laulības, savu statusu un jauneklību cenšas saglabāt, prasmīgi izrādot uzmanību un aplidojot jaunas sievietes, viņš ir iecietīgs un atvēl jaunajai sievai arī gana daudz brīvības. Prokurors Straujums, kurš savai vīrišķības pašapliecināšanai veido virkni paralēlu ārlaulības sakaru un atšķirībā no Ķikuļa ir pieradis strauji iekarot, paštaisni aizmirst savas nepilnības Elzas tiesas prāvā. Italo, Ķikuļa dēls, ir jauns vīrietis, kas devies studēt uz ārzemēm, tomēr vairāk nodevies dzīves baudīšanai, ko atļauj tēva dāsnais atbalsts. Romāns nedod tiešu pierādījumu, ka Italo uzsāk dēku ar Elzu, apzinoties, ka viņa ir tēva jaunā sieva, tomēr tālākie notikumi liecina, ka viņš Elzu izmanto, lai ietekmētu tēvu, jo Ķikulis ir izlēmis vairs neatbalstīt Italo vieglprātīgo dzīvesveidu.
Ievadā E. Zālīte norāda savu koncepciju – romānu veidot kā pamācību Elzas meitai, kā piemēru rādot mātes neizdevušos dzīvi. Tāpēc romāns iesākas ar mātes vēstuli meitai no cietuma kameras. Romāns veidots kā dzīvesstāsts par Elzu, veltot to kā pamācību savai meitai. Zālīte izvēlējusies autobiogrāfiskajam stāstījumam pietuvinātu metodi, romāna vēstījumā ievijot ik pa laikam stāstītājas (Elzas) īsas pārdomas un padomus meitai.
Romāns sižetiski veido divas daļas. Pirmajā daļā parādīta Elzas Ezernieces rakstura veidošanās mazpilsētā un skolā līdz ar gleznaini notēlotu vidi, otrajā daļā Elza nonāk lielpilsētā, cīnās ar bezdarbu un trūkumu un pēc laika kļūst par Ķikuļa kundzi. Līdz ar ieiešanu sabiedrībā atklājas bagātīga tēlu galerija. Būtisks ir sarežģījums, kad notiek Elzas pārvērtība, iemīloties sava bagātā, bet pavecā vīra dēlā. Viņu attiecības, no vienas puses, emocionāli paliek dēkas robežās, no otras puses, romānu noved pie loģiskām, bet ne tik iespaidīgām beigām, jo lasītājs finālu jau varēja paredzēt agrāk, vērojot Elzas rakstura un dzīves plūdumu.
“Agrā rūsa” ir tā sauktais grēksūdzes romāns ar izteikti analītisku ievirzi. Elza ne tikai stāsta savu dzīves stāstu, bet arī to analizē un izvērtē.
Romāns pirms pārizdošanas padomju Latvijā (1956) bija jāpārstrādā atbilstoši sociālistiskā reālisma prasībām, tādēļ tika veikti svītrojumi tekstā. Jau 1946. gadā, kad E. Zālīte kārtoja dokumentus, lai kļūtu par Latvijas Padomju rakstnieku savienības biedra kandidāti, radās nepieciešamība romānu novērtēt pēc sociālistiskā reālisma kanona, noskaidrot, cik patiesi tajā attēlota dzīves īstenība un vai tas var kalpot padomju cilvēku audzināšanai. Romāns saņēma galēji pretējas atsauksmes, bet Andreja Upīša bargā kritika liedza romānu pārstrādāt un publicēt. Tikai pēc astoņiem gadiem, 1954. gadā, Latvijas Valsts izdevniecības Daiļliteratūras redakcijas vadītājs Alberts Jansons ieteica E. Zālītei romānā izdarīt labojumus un iekļāva grāmatu izdošanas plānā. Pēdējos labojumus autore izdarīja īsi pirms nāves.
Pirmie romāna fragmenti tika publicēti 1942. gadā laikrakstā “Daugavas Vēstnesis”. Grāmatā romāns tika izdots 1944. gadā. 1970. gadā romāns izdots krievu valodā (Ранняя ржавчина; tulkoja Jurijs Kape, Юрий Семенович Каппе).
E. Zālītes romāns “Agrā rūsa” ir liecība 20. gs. 30. gadu Latvijas sabiedrībai. Izmantojot laikmeta reālijas un tipāžus, veidots sižets ar skaidru morāli, kas cauri laikiem aktuāla sabiedrībā.
Romāns “Agrā rūsa” dramatizēts un uzvests Latvijas profesionālajos un amatieru teātros. 1979. gadā Rīgas kinostudijā uzņemta filma “Agrā rūsa” pēc E. Zālītes romāna motīviem, režisors Gunārs Cilinskis, scenārija autore Lija Brīdaka. 2010. gadā pirmizrādi Valmieras drāmas teātrī piedzīvoja mūzikls “Agrā rūsa”, ko pēc E. Zālītes romāna motīviem veidoja Jānis Lūsēns un Pēters Brūveris.